bļāvieniņš, apstījos Leidī Gagas jaunāko klipu - kreizī šit, bet ne tanī iepriekšējā nozīmē (teiksim, Paparazzi un Bad Romance, manuprāt, ir labi klipi), bet gan tāds pilnīgs wtf. toties, kas intērsanti, dabūju konstatēt, ka mums ar Leidī Gagu ir ļoti līdzīgas figūras (viņējo tur varēja aplūkot ļoti labi). kas mani, godīgsakot, pārsteidz, jo tak pierasts no mtv kultūras puses silikonīgākus un smilšpulksteniskākus siluetus dabūt redzēt, nu, a Leidī Gaga tak tāda nav, un tad kāpēc viņa ir slavena, haha.

..tā nu es te atlaižu galvu. interviju ar Kombuļu Inesi arī šorīt noskatījos. starp citu, laba bija. vot.

esmu tā pārstrādājusies un miega badā, ka vakar trepēs dabūju konstatēt, ka tumsā redzu nevis vienkāršu, normālu tumsu, bet gan tumsu ar pamatīgu ņirboņu bonusā - skērī šit :) iepriekš, sēžot koncertā, nevis aizvēru acis un baudīju, bet gan aizvēru acis un domās uz pirkstiem atliku darbus, kuri ir "pending" statusā. kad devos mājās, dabūju sev teikt "attopies, attopies", lai pārliecinātu sevi, ka tā vietā, lai mestos klāt interviju rediģēšanai, ir beidzot jāsamīļo pārgaidījies kaķis un - beidzot, beidzot - jāaiziet gulēt.

bet man tā ļoti patīk. iekšā un līdz galam visos procesos. call me galējību meitene. un jaunākais "Arcade Fire" albums tomēr ir foršāks, nekā man sākumā likās.

tee-hee. labums, paņemot kaķi no ielas, ir tāds, ka viņš uztur lietas kārtībā - piemēram, visgardākie konserva gabaliņi ir tie, kas nokrituši šķīvīša apkārtnē. un tā.

ko es vēl tādu labu gribēju pateikt - vieglajam kentiņam ir tāāādi hārdkora filtri, ka cenšoties trepjtelpā no viņa kaut ko dabūt ārā, var iegūt skaņas, kas kaimiņiem liek domāt, ka es tur trepēs bučotos. hā;

un vēl es varu pateikt arī to, ka jaunais Likes Lī elbumiņš ir tāds diezgan "mjau, me likes". kā arī to, ka jauno ryanaira akciju sludinošā e-pasta temats "What are you waiting for??" ir kaut kā tieši šinī mirklī tā dziļi uzrunājošs un piepilda puncīti ar kņudinošu sajūtiņu. ņu, ņu.

enerdžaizera papildināšanas nolūkos savu pētniecisko materiāleli rakstot, uztaisīju mazu danču pauzīti pie Leidī Gagas "Paparazzi", nu, un ko es varu teikt, es varu teikt to, ka labi smuks dziesmuļāgs Leidijai šitais ir sanācis - par spīti visiem tiem citiem, kas viņai tādi bēdīgi kvalitātes ziņā -, nu, un vēl varu pabrīnēties, kā tas tā nācās, ka es tik daudzus gadus biju pavadīj'se nepamanot, cik man smuki sanāk dancāt - tas man vienmēr bija licies tikpat dabiski, kā elpot, un ttikai tad, kad man to sāka teikt, tikai tad pate sāku pievērst uzmanību, ka ne absolūti visiem tas tā ir. (vajadzēja iet uz horeogrāfiem, un visus šitos pētnieciskos materiāleļus prom ņefig.)

..nujā, vēl jau varētu teikt arī to, ka man rindiņas "proooomise i'll be kind, but i won't stop until that boy is mine" joprojām skan kaut kā īpašāk kā citas rindiņas, bet nu, par to vairs ne, par to jau visi ierakstiņi ir aizslēģoti aiz actiņu actiņām, un ne jau bez iemesla vai mērķa tas tā. fightin' fo' my own good, tāteikt.

vispār tā P.J.Harvey jaunā dziesmiņa ir pretty addictive shit, jaunais albums solās būt daudzsološs.

in other news, Murrisons joprojām nerādās, a toties es šinī sakarā esmu apstaigājusi piemājas "bohēmiskos" ūķus, kuros citādi nebiju vēl kāju spērusi. vispār diezgan kolorītas iestādes, piem., vienā no pagrabiņiem (kafijužņiks/dzertuve/un-kurš-gan-zina,-kas-vēl-tur-ir-beksteidžā) pie letes dzertulīgu penšuku ielenkta bārmene manu ienācienu Iestādē uzņēma ar pilnā nopietnībā ievilktu ūdenspīpes dūmu; pēc jautājuma, vai kāds nav redzējis kittehu, bohēmiskā dāma tikpat svētsvinīgi dūmu izlaida, apdomāja jautājumu un teica, ka ņet :) ak, šis piestacijas iestāžu šarms, būs tur kādreiz, kad beigsies purifikācijas periods, jāaiziet ar draudziņiem piemesties lopā :)

uzliku Grizzly Bear - Slow Life un iedomājos - ārprāts, tas taču bija it kā tik nesen, kad es nevarēju gulēt, četros naktī cēlos augšā un džindžināju ar ģitāriņu to dziesmu vēlreiz un vēlreiz. un tomēr - iekšējā laika ziņā - tik sen jau. tas ir cits periods, cita es. y punto.

..ir tā, ka reizēm skaistums, sirsnīgums un saviļņojums atnāk, ielīst pa porām iekšā, nemanot pārņem un saplosa no iekšpuses, un ir tik skaisti, ka gribas vai raudāt, un gribas, lai tā paliek mūžīgi. tāds dzīvizjūtas orgasms, hehe. un ne šīs dziesmas dēļ, bet tā noteikti sajūtu papildina.

ai, iespējams, vispār jāuztaisa iedvesmas un pacilājumdziesmu izlasīte, tāda muzikāla svinēšana par to, cik tomēr skaisti ir dzīvot un just. pirmā dziesma izlasītē tad būtu šī.

manī iekšā viss ir apstājies. man nav, ko teikt.

es domāju, tad arī nav jāsaka, labāk jāpadzied dziesmiņa.

svarīgi ir nošķirt to, kas tev patīk ģenerālīgi, no tā, kas tev ir nepieciešams kādā periodā (un, attiecīgi, nepārmest sev savas vajadzības).

par piemēru, man, teiksim, tā ģenerālīgi ļoti patīk Reidiohed un milzums tās pārējās raudātāju mūzikas, taču vakar es noklausījos jauno Riannas albumu, - kā arī lielu daļu cibas ierakstu nahrenizēju nafig, bet nutastā.

un vispār, es domāju, bieži vien starp to, kas cilvēks ir, un to, ko viņš dara, ir liela atšķirība, un tad daudz nozīmīgāk ir spēt redzēt zem asfalta pludmali jeb to, kas viņš ir īstenībā - jo tam, ko viņš dara, var būt miljonzdaudz iemeslu. (jā, - līdz brīdim, kad tas, ko tu dari, tevi ir pārņēmis tik ļoti, ka zem asfalta ir un paliek tikai un vienīgi asfalts, - bet nu par to tagad ne.)

ai, es nevaru aiziet gulēt, jo ir jādejo pie Florences "Halo" kavera - over and over again. :)