man būtu tik daudz, ko rakstīt, bet kamēr dienu sparīgais ritms sasien pirkstus šleifītē attiecībā uz cibošanu (tomēr tiku pie strādāšanas, jā), atliek tikai iepostēt dziesmiņu, kura man ļoti, ļoti patīk, jou: http://www.youtube.com/watch?v=y3BCRsuQ
pffffhhh, saņēmu ziņu no direktores, ka viņa patlaban esot ITĀLIJĀ un atpakaļ būšot vien 10. septembrī. meanwhile es varot "just get familiarised with the programme etc". bleh, wtf is THAT?! nēnuprotams, it kā jau varētu līksmot, ka man vēl ir 10 dienas, kurās neko nopietnu nedarīt, bet man tiešām gribas strādāt, jo citādi es izjūtu baigo degradāciju. un es te biju sataisījusies pirmajos mēnešos ļoti aktīvi strādāt, lai vēlāk būtu brīvāks un varētu sapelnīt papildus piķīti, pasniedzot spāņvalodu, a tagad viss karājas kaut kādā gaisā un nekonkrētībā, un grūti saprast, ar ko (laikiem, naudām) rēķināties. bez maz jāuzprasās uz vēl dažām haltūrām no mājām, bet to taču es varētu darīt arī no Rīgas. meh, KATALĀŅI.
un tad vēl es svārstos starp palikšanu šajā miteklī vēl mēnesi vs. pārvākšanos uz istabu tuvāk centram jau tagad. no vienas puses, palikšana šeit būtu drusku lētāka (kaut gan, pieskaitot transporta izmaksas, atšķirība nav nemaz TIK liela) un vienkāršāka, bez tam varētu sagaidīt savu draudzenīti atbraucam no Latvijas, kā arī, iespējams, pēc tam pārvākties uz citu dzīvokli kopā ar viņu. no otras, doma par dzīvošanu vēl vienu mēnesi šeit, ellē vellam uz ragiem a.k.a. Stretamhilā, man diez ko nepatīk, un kad jau man īsti šeit nav, ko darīt, līdz pašam 10.ajam, tad tās vismaz būtu kaut kādas pārmaiņas, bez tam, pārvākšanās oktobra sākumā varētu būt kudiš sarežģītāka, ņemot vērā, ka tieši tad festivāls ies vaļā vislielākajā no spariem. no pirmās puses atkal, man tiešām gribētos dzīvot ar An., jo viņa ir īsts enerģētisks mīļumiņš, un pēdējos gadus, kopš viņa dzīvo UK, mums maz ir sanācis būt kopā. hmmm, saka implozija un beidz savu domāšanu rakstveidā (starp citu, tas ļoti palīdz sakārtot haotiskas domas, tā kā pāārdon visiem, kuriem šis ir jālasa pret savu gribu (bet vienmēr tak jau var atfrendoties)). cheers :>
..un mitinos es pagaidām vienā Viktorijas laika mājiņā frickin' Stretamhilā pie draudzenes; vēl te ir kolorīta austrāliete Pija, kura ir trīsdesmit sešus gadus veca izbijusi striptīzdejotāja, notetovējusies gandrīz visā augumā. dzīvē viņai raibi gājis - no ģimenes aizbēgusi 16 gadu vecumā, tad bēgšanas karjeru turpināja, bēgot no sava kriminālā dragdīleru bojfrenda pa trim valstīm. tagad, kad bankrotējis viņas stiptīzklubs, kā arī vēlāk nodibinātais vingrošanas klubs, viņa strādā plastiskās ķirurģijas klīnikā, kur viņai kā menedžerei ar atlaidi ik pa laikam sapilda lūpās botoksu, padarot viņu līdzīgu transvestītam un/vai Albas hercogienei.
bet nu tas tā, kontaktiņš mums ir jauks, un jau pirmajā rītā dabūju dzirdēt par Pijas nākamajām ieplānotajām ķirurģiskajām manipulācijām (krūšu palielināšanu un tauku nosūkšanu) un brokastis aizvadīju ar silikona implantu rokā. vēl viņai ir jauks, melns un atenšenhõrisks kaķis Pārkers, kurš tev ieraušas klēpī pie katras izdevības. izrādījās gan, ka viņam ir ne tikai atenšenhõrisms, bet arī, šķiet, blusas, jo pēc viņa pagulēšanas manā gultā man viena roka ir sarkanos, niezošos punktiņos. tā kā veļasmašīna šorīt ir salūzusi un gultasveļu izmazgāt nevar, atlika vien stoiciski nospriest, ka labi, ka tās ir tikai blusas, nevis, teiksim, AIDS, un atstāt visu, kā ir.
bet vispār šodien tāda slinka diena, kurā negribas līst ārā no mājas (jo ārā taču tāpat nav nekā interesanta;) ), labāk veikt inspekciju, kas pa šo laiku noticis internetos un sist plaukstiņas par atgūto Spotifaju. mana draudzene fotogrāfe publicējusi manu fočenīti no vakardienas ar parakstu "Nora Bumbiere" (wtf? :D), un drīz jau jāsāk taisīties uz teātri ar atbraukušajām ASEF organizācijas biedrēm. visi fakti pierakstīti, viss. ā, nē - paklausījos Šakiras pirmo albumu, par kuru vairāki bija klāstījuši, ka tas esot pavisam citādāks un daudz labāks, nekā viņas popsas perioda dziesmiņas, un nospriedu, ka tufta :)
nu tad par London calling, tāteikt. vakar bijām Notinghilas karnevālā, par ko šur tur rakstīts, ka tas esot lielākais Jūroupas karnevāls, par ko man diezgan liels wtf, jo nebija jau slikti - īpaši beigās, kad izvērsās latīņamerikāņu ballīte ar dejām mazās ieliņās - bet kopumā tas bija tāds paskatīties atnākšanas pasākums, kad cilvēki rindu rindām drūzmējas gar gājiena ielām un raugās uz lielākoties tumšādainu cilvēku staigāšanu pa to ielu vidu. un bija jau viņi prikolīgos ancukos un tamlīdzīgi, taču nekāda īpaša šoviņa nebija, paši gājiena dalībnieki garlaikotām sejām un minerālūdens pudelēm rokās slāja pa tām ielām, sarunājās un biudēja viens otru ar mobilajiem telefoniem. pirmajā brīdī, kad izrādījās, ka Notinghilas metrostacija ir slēgta un nācās izkāpt nākamajā stacijā, un, nonākot tajā, atklāt, ka ir slēgta satiksme uz ielām, aiz ko notikuma vieta tika atrasta, sekojot priecīgu cilvēku pūļiem, kas pārņēma citkārt mašīnpilnās ielas, aizrautīgi pūšot svilpēs, dzerot un izkliedzot saukļus, šķita - jē, te ir teju kā Spānijā; bet, galā nonākot un redzot iepriekšaprakstīto ballītes segregāciju garlaikotajos gājiena dalībniekos un viņu nekarnevāliski ģērbtajos aplūkotājos, tika nospriests, ka nāāin, nekā tamlīdzīga, kūtri ziemeļniecisks temperaments arī šeit. ielu ballītes tika slēgtas plkst. 19os "sharp"; garlaicību noskalojām īru krogos, labi vismaz, ka nelija.
savukārt aizvakar izkāpu Vestminsteras stacijā, pirmoreiz to Bigbenu un what not aplūkoti. izkāpu, izgrūstījos caur tūristu pūļiem, uzmetu šim aci, pārgāju pāri tiltam, uzmetu šim aci vēlvienreiz, uzpīpēju un nospriedu, ka boring, un aizbraucu atpakaļ. ai.
bet nav jau tā, ka man Londona nepatiktu, pat, ja tā izklausās. vienkārši pagaidām nav sanācis vēl redzēt tās lietas un vietas, kas būtu mana tējstasīte, tāteikt; ar Madridi jau man arī tā bija, ka centrs ar savām pompozajām mājām un steidzīgajām ielām atstāja mani vienaldzīgu, un tikai Malasaņjas un Latinas rajoniņi spēja to vērst par labu. man ir jādod laiks sev un šai pilsētai, jāatrod saskares punkti un jāatmet pārliekas ekspektācijas.
trololol, smieklīgi saņemt meilu, kas sākas ar tekstu: "Sveiki, XY mākslas centrs informē," un noslēdzas ar kaismīgu, privātu "varbūt kāds mani sauks par utopistu, bet man ir apnicis samierināties ar valsts nekulturalitāti, kurā esmu piedzimis un negribu nekur braukt prom, jo Latvija ir mana Dzimtene!". emocionalitāte un nespēja nošķirt privātu komunikāciju no institucionālas vienmēr ir aizkustinoša.
sēžu uz dīvāna un nesaprotu, no kura gala sākt somu pakošanu. savāda, nereāla sajūta, galīgi ne tāda, ka pēc nieka 12 stundām es jau būšu gaisā un prom uz pusgadu. šķiet, pie vainas miega trūkums un darba daudzums pēdējās dienās; i'm not here, this isn't happening.
laikam vajag iedzert kafiju, lai atgūtu mundrumiņu; un man te drusku prasījās arī ielikt kādu atvadbiudīti, lai kind of atsveicinātos. inkognito skili man tādi ļoti sūdīgi, aiz kam visi, kam tas bija svarīgi, jau tāpat zina, kas es esmu un kā izskatos, so what's the point ar to ākstīšanos. bet poga.lv domā citādāk, jo biudiņu ielādēt neļauj, un droši vien viņai arī ir taisnība un manu žurnālīti lasa maniaki. labi, hastalavista, internetpasaule, un bučiņaz, tāteikt.
..bet vispār šodien es biju Zolitūdē.
kad aizbraucu uz turieni, vienmēr pārņem jocīga sajūta, bikiņ kā savos personīgajos Pompejos - principā visas lietas ir palikušas apmēram tādas pašas, kādas tās atceros no kādu septiņu gadu vecuma, mājas ir turpat, smilšu kastes arī, vienīgi tas viss izskatās stipri noplukušāks, nekā toreiz. un, skatoties uz sarūsējušajām slīdkalniņu atliekām (bez nobraukšanas daļas, trepītes is all that is left) un neskaidri atceroties, kā tie izskatījās, kad vēl nebija sarūsējuši (un kā jūs tur toreiz ar draudzenītēm ņēmāties; un kā gājāt spēlēties uz to smilšu kasti, kas tagad ir salauzta un izvazāta), pārņem sajūta, ka es nemaz vairs neesmu tik jauna un ka savā ziņā meklēju savu zudušo laiku. un - ka nākotnē tas tā būs aizvien biežāk.
heheheh, lūk, širmītis, ar kuru noteikti rastos problēmas ietikt publiskos pasākumos - samurai sword umbrella!
mazā māsa šodien paliek pa nakti; man jau viņa dikti patīk ("a ko tu domā, es pa nakti viena staigāšu? nē, lai klases džeki mani pavada"). ir neliels stresiņš, vai pagūšu visu izdarīt pirms aizbraukšanas, bet tikmēr dulnais itālis no augšstāva nāk aizņemties maizi brokastīm (tādas kaimiņattiecības man arī patīk), sirdi piepilda miers, ko rada tuvums saviem cilvēkiem, un sajūta, ka galu galā viss būs labi.
kompim kaut kur pazudusi latvieshu valoda, bet es tik gribeeju pierakstiit, ka man daudz labaak patiik viesus uznjemt, nekaa ciemoties pashai, kaa arii - daavanas pasniegt, nevis sanjemt. un pa vidu starp skreejieniem pa zobaarstiem, aarstiem, apdroshinaashanaam u.c. izdevaas poliishiem Riigu paraadiit taa, ka vinjiem taa patiik labaak par Pariizi, hihi.
