skatos svētku bildes, un ir tik neskaidra sajūta - it kā, no vienas puses, tie būtu arī mani svētki, no otras - ne. es nezinu, un neskaidras, nedefinējamas sajūtas mani mulsina, jo visu taču vajag salikt pa plauktiņiem, vane, lai varētu saprast, kas tevī darās un kā ar to pilnvērtīgi operēt; nu, un tagad kaut kāda neizpratne, tāda kā drusciņ paņemtības un uzmestības sajūta.

bet tas viss droši vien no tā, cik ļoti es esmu emocionāli nogurusi. (fiziski jau vairs ne, šodien gulēts ir teju visu dienu pēc vakardienas svinēšanās.) tagad tikai nokārtot pēdējās lietas, iztīrīt māju, pasniegt pēdējo privātstundu, un tad uz teju divarpus nedēļām - hola, Espaņja. varbūt, kad atbraukšu atpakaļ, lietas kļūs skaidrākas.

man bieži šķiet, ka līdzīga mūzikālā gaume cilvēkus vieno (vai vismaz - uzrāda līdzīgo) vairāk nekā viss pārējais un ļauj komunicēt tādā pār-verbālā līmenī. un tad reizēm ir tā sajūta, ka, hei, es it kā varētu viņam tikai pateikt, piemēram, ka šobrīd klausos Bonu Iveru, un viņš taču - Sapratīs. nebūs nemaz jāsaka, ka es patlaban esmu ieritinājusies dīvāniņā, un man apkārt jaušas tas pārpasaulīgais, saldsērīgais maigums pret visu.

bet varbūt tas tā ir tikai manā prātā, un īstenībā pateikt, ka tu šobrīd klausies Bonu Iveru, citam tikai to arī nozīmē - ka tu klausies Bonu Iveru.

sazvanījos ar sencīti, prasu, ko šiem atvest no Espaņjas. sencītis tik atkratās, sak', neko, neko, savukārt mātes kundze fonā dzirdama šim pār plecu bļaujot, lai atvedot manu katalāņu bij.brūtg., kurš taču "implozijai pašai tā ne visai paticis" - jo māte ar viņu varēšot parunāt par puķkopību.

:). mātes..

hahhā, šitais iet ārā visiem tiem, kuri varētu pievienoties tēzei, ka braukt uz DĀR brīvprātīgajā darbā varētu tādēļ, lai aizietu uz Die Antwoord koncertu: http://www.youtube.com/watch?v=Gtz011n25MY&feature=autoplay&list=MLAYMcY2vx8GRxa8WiSZj-GsgYDcXb4gLf&index=5&playnext=1 - var tikai pievienoties komentētājam, kurš šo nosuacis par "best drinking anthem", buahaha, parķi, parķi, parķi.

..un tā nu savu šīvakara sliktas kvalitātes šķiņķi jeb spamu gribu nobeigt ar to, ka izvirzu hipotēzi, ka man ir vislieliskākais kaķis visumā. bolās uz mani savām lielām acēm, uz dīvānatzveltnes guļot, tad izstiepj pakaļķepas kā iz kādas Havajsalu ceļojumu reklāmas un vienu no acēm PIEMIEDZ. es esmu naturāli pa grīdu izplūdusi, divreiz.