immer

Nu tad - beidzot esmu noskrējusi pusmaratonu Nordea Rīgas maratonā. Gribējās sev atzīmēt, jo savu apņemšanos to darīt biju šeit paudusi jau diezgan sen. Pagājušā gada neskriešanu varu attaisnot ar lauzto roku, bet tāpat - labi, ka šogad nav jāmeklē sev aizbildinājumi tam, kāpēc neesmu to izdarījusi. Nākamajam gadam mērķis arī skaidrs - noskriet labāk.

Gribas tīrību un skaidrību it visā - apkārtnē, domās un apkārtējos cilvēkos. Dzīvošanu bez nepadarītu darbu sajūtas, ikdienas haosa un neizpratnes. Nevaru sagaidīt vakara peldi līdz galīgam piekusumam un tad divas brīvdienas bez datora, mēģinājumiem uzrakstīt neiespējamo un sevis vainošanas tajā, ka neizdodas.

Uznākušas milzu ilgas pēc lielpilsētas sajūtas, laikam sekas tam, ka jau kopš pagājušā gada jūlija neesmu nekur bijusi. Par laimi 28.aprīlis un Marokas brauciens ir tik tuvu, ka spēju noturēties, nenopirkusi biļetes pilsētas sajūtas ķeršanai. Daudz man pilsētas sajūtu nevajag - pietiks ar tiem īsajiem brīžiem, kad būšu Marokas pilsētās. Bet varbūt paspēšu to sajūtu noķert vēl tepat, pirms braukšanas, jo 2dien, cerams, beidzot rokai ņems nost ģipsi un beidzot būs gals manai 5 nedēļas ilgušajai ierobežotībai darāmo lietu un uzvelkamo drēbju ziņā. Nespēju sagaidīt iespēju atkal uzvilkt kaut ko citu, izņemot tos pāris džemperus, kas iet pāri ģipsim, un kuriem nepiestāv nekas cits, izņemot džinsus.
Ap iespēju beidzot atkal varēt skriet un braukt ar riteni cenšos līdz 2dienai pārāk nekārdināties, ja nu vēl kas mainās...

Mēģināšu vēlreiz - kopš šī brīža kafiju nedzeru!!!

No rītdienas atkal atgriežos bez-kafijas dzīvesveidā. Citādāk šodien pēc kādu trīs krūzīšu izdzeršanas sajūta tāda, it kā lidotu kosmosā - diemžēl, nevis forši, bet tā, ka griežas galva un vēl piedevām sāp. Man tas nav vajadzīgs.

Ja līdz šodienai biju diezgan pamatīgi iegrimusi ilgošanās pēc nezin kaut kā un daļējā nevarīguma sajūtā, domājot, cik foršas ir bijušas visādas jau pagājušas lietas, piemēram - karstā Seulas vasara ar siltākām naktīm nekā Latvijas vasaras dienām, sapņainais Bali ceļojums, kurš, kaut gan bija tikai nedaudz vairāk kā pirms gada, liekas it kā vispār nenoticis un manis izdomāts, bērnības vasaras bez stresa un steigas, tad tagad pamazām ceļoju atpakaļ uz normālāku stāvokli.
Šībrīža mans standing: prakses atskaite: pabeigta un šovakar tiks nodota; maģistra darbs - nodots un pirms dažām stundām uzzināts, ka mana darba otrā lasītāja būs pasniedzēja, no kuras man ir bail visvairāk - gudra, prasīga un reizi pa reizei mēdz būt sliktā garastāvoklī, kas jūtami ietekmē viņas attieksmi pret studentiem; darbā šobrīd rakstāmais dokuments - beidzot, sākot no 5dienas, ir normāli iekustējies, esmu tikusi skaidrībā par to, kādam manis radāmajam rezultātam ir jāizskatās un, redzot mērķi, tam ir iespējams sākt tuvoties, nevis, kā bija iepriekš, kad zināju, ka mērķis kaut kur ir, bet nebija ne jausmas, kāds tas ir un, līdz ar to arī, kādā veidā līdz viņam iespējams nokļūt.
Un jā - gribu motorolleru. Tas nav nekas jauns, sen jau viņu gribu, bet, izpildoties dažām lietām, esmu apsolījusi sev viņu uzdāvināt. Tagad tikai jāpagaida un jātur īkšķi, ka viss izdosies. :)

Gribas mieru - nu tādu - piecelties agri no rīta, iziet dārzā bez apziņas, ka visas domas ir aizņemtas ar kādu skolai vai darbam darāmu lietu. Apnicis, apnicis, apnicis! Gribas basas kājas, nedēļu nemazgātus, no peldēšanās vairākas reizes dienā samudžinājušos matus, saulē apdegušu muguru, no kaplēšanas drusku tulznainas rokas, basketbola spēlēšanu vakarā līdz tumsai un pēc tam vakarā nevarēšanu aizmigt karstuma un iesāktas grāmatas pabeigt vēlēšanās dēļ. Gribu ceļot laikā - kādus 5 gadus senā/nesenā pagātnē.

Negrasos pievienoties visu bļāvēju pūlim, kuri tikai gaudo par to, cik Latvijā viss slikti - arī pirms 2 gadiem, kad bija lielais uzplaukums, bļāva tikai nedaudz mazāk, tā laikam tāda cilvēku suga, jo tie, kuriem ir visgrūtāk, tie ar to "nelielās" un visiem neafišē. Bet tomēr... Nu kā valdība varēja grozīt noteikumus par stipendijām, nosakot, ka turpmāk vienīgais stipendiju piešķiršanas kritērijs ir sociālais stāvoklis? Pietiek ar to, ka cilvēks ir sekmīgs - ja viņš spēj pierādīt, ka "oficiāli" ir maznodrošināts (kas ļoti lielā daļā gadījumu, ņemot vērā aplokšņu algu un tamlīdzīgu Latvijai tipisku lietu izplatību realitātē var izpausties pavisam citādāk, nekā pēc vārda jēgas tam vajadzētu būt), tad viņam pienākas stipendija - protams, ņemot vērā to, cik vispār konkrētajai studiju programmai piešķirtas stipendijas. Murgs pilnīgākais.
Jau tā Latvija absurdi lepojas ar to, ka mums ir liels cilvēku ar augstāko izglītību īpatsvars. Bet kāds no tā labums? Negribu nevienu apvainot, bet - vai sētniekam vai apkopējai ir vajadzīga augstākā izglītība?
Augstākā izglītība nevienam nepiešķir ne inteliģenci, ne saprātu - tas vai nu ir vai nu nav. Augstākā izglītība, skatoties no valsts pozīcijām, ir nepieciešamība cilvēkiem, lai viņi varētu darboties konkrētās sfērās. Jau tā "Turība" un citas tamlīdzīgas augstskolas pēdējo gadu laikā ir "saražojušas" bariem cilvēku ar it kā augstāko izglītību, kuri nekad nemaz nepielietos zināšanas, kuras viņi teorētiski ir studiju procesā "ieguvuši". Protams, ne jau šis viens valdības lēmums kaut ko mainīs - ne vienā, ne arī otrā virzienā, tāpat tie talantīgie cilvēki, kas būs spējīgi un motivēti mācīties, iegūs augstāko izglītību arī bez tāpat izdzīvošanai nepietiekami lielo stipendiju palīdzības, toties kārtējo reizi tiek parādīta attieksme. Lai vai kā negribētos to atzīt, bet atsevišķās lietās esmu sasodīta snobe.

Nesaprotu, kāpēc pēdējā laikā arvien pārliecinošāk zaudēju cīņā ar cinismu - nē, ar to negribu teikt, ka vispār kādreiz būtu cerējusi nebūt it nemaz ciniska, bet negribēju būt tik lielā mērā, kā kļūstu patlaban. No vienas puses, savā ziņā tā ir vieglāk dzīvot - vienmēr būt gatavai, ka nekas nekad nav tik balts un pūkains, kā pirmajā brīdī izskatās, bet - ja nu man kādreiz sanāks satikt kaut ko tik baltu un pūkainu un es ar savu cinismu un neticēšanu, ka tā vispār var būt, kādu daļu no tā pūkainuma neatgriezeniski pārvērtīšu asā un dzeloņainā? Sevī ticību pasakām mēs varam jau pamazām nīdēt ar katru reizi, kad pārliecināmies par savu naivumu, bet nav mums taču tiesību nīdēt to citos.
Aj, šovakar gribas atgriezties 17, 18 gados, kad pašai savi spārni likās daudz spēcīgāki, pūkaināki un tālāk aiznesoši. Nesaku jau, ka viņi nenes vai nenesīs tālu, pasakām vismaz brīžiem ticu joprojām, bet žēl skatīties, cik ļoti viņiem tomēr jācīnās.

Pārāk daudz privātu ierakstu un neviena publiska- pēdējā laika bilance, kuru tieši šovakar prasās uzlabot. Protams, pirms tam uzrakstot arī vienu privāto savu personīgo sajūtu ierakstu. :)
Gribas padalīties un sev palielīties, lai neaizmirstas, ka šodien noskrēju tik lielu gabalu, kā brīvā dabā nekad vēl nebiju noskrējusi. Pie tam arī pieklājīgā ātrumā, kas mani pašu pārsteidza. Rītvakar jāaizņemas no tēta mašīna un jāizbrauc tas gabaliņš, lai saprastu, precīzi, cik tas ir. Kādu brīdi jau biju to atmetusi, bet tagad atkal atgriežas doma, ka Rīgas maratonā būtu jāskrien 20 km, nevis 5. Protams, joprojām 10 km distance manām spējām ir vistuvākā, bet pāris līdz maijam atlikušo mēnešu laikā tikšu līdz 20 km. To šodien apņēmos. Un, tā kā apņemšanām nepieklājīgi bieži gadās aizmirsties vai novienkāršoties, pierakstu tieši šo apņemšanos publiski. Viss. Tas ir pateikts. Ne ar vienu par to vairs nerunāšu, kas jau man vispār diezgan tipiski, bet skriešu vismaz 3reiz nedēļā, ar katru nedēļu palielinot attālumu, lai jau aprīlī būtu tikusi līdz vajadzīgajiem 20 km. Negribas jau skriet tos 20 km maratona dienā par katru cenu- līdz izkārtai mēlei un pusmiršanas sajūtai- gribas tā, lai smuki- ne pašā pašā beigu astē un tā, lai beigās vēl ir spēks pasmaidīt- gan jau vismaz Baiba un Maija atnāks paskatīties manu ākstīšanos.
Kā jau vienmēr- ceļojumi priekš manis ir vislabākais enerģijas uzlādētājs- tāda sajūta, ka atkal varu visu- pa darbdienām strādāt, vakaros skriet, riteņot un pēc tam lasīt grāmatas un brīvdienās rakstīt maģistra darbu, prakses atskaiti un darīt visas pārējās lietas, lai beidzot šovasar tiktu vaļā no skolas un būtu pilntiesīga mag.iur.
Ak jā, un, protams, pa vidam jāaizbrauc vēl kādā ceļojumā, jo apzinos, ka ar šobrīd saņemto enerģiju līdz jūnijam neizvilkšu tādā kvalitātē, kā gribas.
Klausos repeat režīmā "Vējā" un nesaprotu, kā vairākus mēnešus esmu iztikusi bez šīs dziesmas klausīšanās. Viņa ir tik ļoti manējā- ar vārdiem, noskaņu un, protams, Ķiģeļa balsi. Es esmu kļavas dvēsele :)

Ha! Man arī beidzot ir iesācies 2009.gads - veicu sarežģīto plānotāja nomaiņas procesu. To darot, protams, sanāca pāršķirstīt visu 2008.gada plānotāju, lai pārrakstītu uz jauno nepieciešamās lietas. Jāatzīst, ka tas izdevās negaidīti ātri- gan pārlapošana, gan pārrakstīšana. Cik jocīgi, bet nē, drīzāk, loģiski- kad esam iekšā notikumos, tie liekas tik būtiski, mūsu dzīvi mainoši, ilgi notiekoši un sarežģīti, bet, kad skatās uz viņiem atpakaļ jau no attāluma, vispār liekas- ka nekas jau tā pa īstam nav bijis. 2008.gads - nu kas tad viņā tāds ir bijis? Esmu pieņēmusi dažus lēmumus- dažus, kurus jau tagad nožēloju, dažus, par kuriem ļoti priecājos, dažus, par kuriem savu viedokli vēl neesmu noformulējusi, dažus, kuru mans iekšējais vērtējums jau vairākas reizes ir paspējis mainīties un par visiem iepriekš minētajiem vēl var mainīties. Tāpat dažu šo lēmumu rezultātā diezgan pamatīgi esmu nomainījusi dislokācijas vietu, beigu beigās tāpat atgriežoties sākumpunktā ar domu, ka gribu palikt te pavisam, bet nebija pagājis vēl pat pusgads, lai saprastu, ka vēl ne tuvu neesmu izaugusi līdz brīdim, kad gribas sākt "pieaugušo dzīvi" - ar uz kredīta ņemtu dzīvesvietu, mašīnu, un sajūtu, ka tajā vietā, kur esmu, domāju palikt lielu daļu savas dzīves un pa lielam nekas vairs strauji un neparedzami nevar mainīties.
Visā visumā- sajūtas diezgan līdzīgas tām, kas bijušas dažās iepriekšējās gadu mijās. Vienīgi ar to atšķirību, ka ar katru gadu jūtos apmierinātāka ar to, kurā vietā šobrīd atrodos, ar to, kādi cilvēki man ir apkārt, un ar saviem iepriekšējā gadā pieņemtajiem lēmumiem. Laikam jau normāls izaugšanas process ar mani notiek- arvien vairāk visas iepriekš minētās lietas ir bijušas atkarīgas no manis- arvien vairāk mācos tās visas ietekmēt. Nezinu, cik labi sanāk, bet man patīk vieta, kurā šobrīd atrodos- no visiem aspektiem raugoties. :)

Rīts ar Jurista Vārda rakstu par privātās apsūdzības procesu un uzaicinājumu uz "Atskaties naidā". Laikam labākā šoruden redzētā izrāde, tālu apsteidzot gan pārējās JRT redzētās, gan arī Dailes tipisko mūziklu "Lodes pār Brodveju". Un aktieri vispār nepārspējami- Znotiņš, kā jau vienmēr, nemainīga mana sajūsma par viņu, Pole un Strods arī, vienīgi Alsiņa galīgi nē- varbūt pārāk mani ietekmēja viņas spēlētā loma. Vienīgā izrāde, kurā man viņa nav likusies pārspīlēta un kokaini nedabīga, līdz šim ir bijusi "Sidraba šķidrauts", un arī tikai tāpēc, ka tajā uzspēlētība bija nepieciešama.
Varētu iet skatīties vēlreiz, bet saprotu, ka šobrīd man tāds garastāvoklis, ka dažu izrādes mani pārāk personīgi aizķerošu momentu deļ šovakar man viņa noteikti nav vajadzīga. Dzīvošu labāk šodienu mierīgi, bez emocijām.
Mana šībrīža emocionalitāte, vieglā iespaidojamība, visādu muļķību un ikdienišķu lietu aprakstīšanas kāre pašai liekas galīgi neizprotama- pati sev liekos atmodusies no kaut kāda bezemociju, vienaldzības miega. un šorīt pēc ilgiem laikiem atkal sailgojos pēc letas- bija forši ierasties darbā, kur zvana visi telefoni pēc kārtas, ieslēgt veco datoru, sagaidot, kamēr tas lēnām attaisa vaļā darba programmu un ieraudzīt garo jauno darbu sarakstu, kas parasti bija taisīts ar domu, ka visus tāpat nevar vienas dienas laikā paspēt. un parasti uzreiz arī skriešana uz kādu tiesu, kas sākas deviņos. bija forši. salīdzinot ar tiem laikiem, jūtos slinka un bezvērtīga. laikam ilgu pēc letas iespaidā drukāju klabā. :D
domājot atpakaļ, manas aizdomas krīt uz "Hey There Delilah" rītu- kūlenis man palīdzēja. :)

Burvīga diena. Beidzot jūtos kā manā mīļākajā gadalaikā- īstā ziemā. Un beidzot jūtos savā istabā atkal kā īstajās mājās, nevis kā vienā no vietām, kur uzturos. Tāpēc nodarbojos ar destruktīvām darbībām, no plaukta izvācot visus milzīgos papīru kalnus, kas sakrājušies pa visiem studiju gadiem- visi jau novecojušie likumi, lekciju konspekti, špikeri, daudzlapīgie spriedumi. Turpinot būt destruktīva, sāku dārzā pie gandrīz applūdušā un pavisam drusku apledojušā dīķa visus dedzināt, vienlaicīgi klausoties un pilnā balsī dziedot līdzi visādām mīļdziesmām. īsti neatceros, bet šķiet, ka brīžiem sanāca arī uzdejot- pie feist pilnīgi noteikti. dažu apkārt manam dārzam pēdējo 2 gadu laikā uzcelto māju iedzīvotājiem, pavērās, droši vien, ne pārāk patīkams piedūmots skats ar kaut kādu meiteni fonā, kas briesmīgā balsī kaut ko vēl piedevām ķērc. nav man nekādu ilūziju par savu dziedāšanas prasmi, tāpēc diezko mani neaizskāra viens pa pusei kompliments, pa pusei arī nē, ko pēc kopīga karaokes apmeklējuma reiz pateica viens draugs: "Until now I had thought that all the pretty girls have nice voices." Tā kā labi apzinos savu neprasmi, uz sevi no teiktā attiecināju tikai komplimenta daļu.
dedzinot papīra blāķi, brīnījos par divām lietām- pa kuru laiku es esmu paguvusi izlasīt tik daudz nederīgas informācijas, iekrāsot tajā vēl svarīgās vietas, pie tam- es nekad neesmu piederējusi pie pašiem centīgākajiem studentiem. tāpat brīnījos, kā vēl līdz šim neesmu lielāko daļu no papīriem sadedzinājusi- visās tajās vismaz desmit reizēs, kad biju izlēmusi iet projām no juristiem, lai pārietu uz žurnālistiem, ainavu arhitektiem, vēl viskautko citu, vai vienkārši, lai brauktu brīvprātīgajā darbā uz portugāli vai āfriku :DDD
tomēr neizdevās visu dedzināšanas procesu pabeigt, jo, zinot, ka sieva parasti nekavē, nācās skriet mājās mazgāt piepelnotos un piedūmotos matus, lai būtu gatava sarunātajā laikā un brauktu samīļot jau atkal gadu neredzēto mīļo muļķi. bija jaukas dažas stundas kopā ar viņām abām, sievas bēbi un riteņotāju. neesam mainījušās vispār- ne izskatā, ne domāšanā- katra joprojām turas tajā pašā virzienā, kā, beidzot vidusskolu. un izskatāmies arī joprojām tieši tāpat kā vidusskolas laikā. saģērbjoties vecajās pāvilostas drēbēs, nekāda atšķirība nebūtu pamanāma- pat frizūras ir apmēram tādas pašas. vienīgais atšķirīgais šovakar- sievas bēbis. bet pie tā nav grūti pierast. :)

Cik jocīgi, kad dzirdu šo dziesmu, nekādas īpašas emocijas tā manī neizraisa- vienkārši liekas ļoti skaista. Un nav tā arī dziesma, kas man visvairāk saistītos ar Koreju- neapšaubāma Korejas asociāciju dziesma ir "Paper Planes"- atliek man izdzirdēt tās pirmās skaņas, lai domās jau atrastos agri no rīta korejiešu pārpildītā Seulas metro stacijā, tāpat kā neapšaubāma Brēmenes dziesma ir "Suddenly I See", kuru dzirdot, uzreiz pārceļos uz sava mīļā Brēmenes divriteņa, ir supersilta vasaras nakts kaut kad pēc pusnakts un es braucu cauri pilsētas centram uz mājām. Bet Hey There Delilah... Pati vainīga, ka abonēju draugiem.lv statistiku- nebūtu tad apskatījusies draugu profilu, kurā sadaļā "Par mani" iekopēts Hey There Delilah teksts. Sirds apmeta kūleni. Nokļuvu atmiņās- pozitīvās un uz brīdi kļuva pavisam dīvaini, bet tad ātri atpakaļ realitātē un viss pa vecam. Tikai pašai gribējās pierakstīt sev par kūleni, jo vispār neatceros, kad tāds pēdējoreiz būtu atgadījies...

Pilnīgs Feist noskaņojums. Klausos bez austiņām, jo šajā laikā, kā parasti, neviena cita vēl nav. Tāpēc man tik ļoti patīk rīti. Nekādu telefona zvanu, nekādu bosa skype sarunu ar klientiem vairāku stundu garumā 3 metru attālumā no mana galda. Es, mūzika, rakstāmais darbs, kafija un dejojoši lidinoša noskaņa.

Pirmās nedēļas pēc ierašanās visiem stāstīju un sajūsminājos, cik labi izskatās gados pavecākas korejietes. Domāju- tas tāpēc, ka viņas tik ļoti izvairās no saules, un tas ir galvenais lēnākas nenovecošanas iemesls. Manas naivās domas šajā jautājumā piespiedu kārtā ir mainījušās. Koreja tiek uzskatīta par valsti, kur tiek veikts visvairāk plastisko operāciju pasaulē. Ne tikai sievietēm gados, bet arī vīriešiem un arī padsmitgadīgiem bērniem. Jaunībā sejas vaibsti tiek padarīti mazāk aziātiski- pielaboti acu plaktiņi, padarot acis platākas, kā arī novērsts deguna plakanums. Tas ir raksturīgi arī citiem aziātiem, kaut gan ne tādos apmēros kā Korejā. Toties Korejā skaitās normāli arī samazināt sejas platumu- nogriežot liekās kaulu daļas, un iegūstot šaurāku seju. Tas man atgādina šausmu stāstu par meiteni, kura apmēram 16 gadu vecumā pagarināja savas kājas, lai viņas augums sasniegtu stjuartēm noteikto ideālo standartu. Viņa gan bija amerikāniete vai eiropiete, nevis aziāte. Citi aziāti korejiešus uzskatot par trakiem. Meitene no Honkongas stāstīja, ja viņa viņa sašaurinātu vai kā citādi pielabotu savas sejas formu, viņa riskētu palikt bez draugiem un sava puiša pilnīgi noteikti.
Un arī ne visi korejieši pret to izturas vienādi, lai gan tas skaitās "normāli", ja vispār tāds vārds eksistē. Kad biju vakariņās ar trijiem korejiešiem- savstarpējiem darbabiedriem, divi no viņiem uzjautrinājā par trešo, kurš "pārtaisījis sevi, lai izskatītos pēc eiropieša". Pirms tam nebiju par to iedomājusies, bet, salīdzinot "pārtaisīto" ar abiem pārējiem, atšķirība ir pietiekami liela, lai es beidzot arī saprastu, kā izskatās cilvēki, kuriem ir bijušas operāciju komplekts "acis+deguns". Laikam līdz šim to nespēju atšķirt, lai gan ļoti daudz biju par to dzirdējusi, jo pārāk esmu pieradusi pie dažu tik ļoti kārotā eiropiešu izskata.
Sākot novecot, tiek taisītas jaunas operācijas, iegūstot to izskatu, kuru es uzskatīju par izvairīšanās no saules rezultātu.

Man ir paveicies- dzīvoju dīvainā laikā, kad beidzot ir pietiekami daudz zināms par pagātni, un var redzēt, kā pasaule pamazām jūk prātā. Cilvēkiem vienmēr ir bijusi tendence vainot citus savās nelaimēs. Normāla parādība, vienīgā atšķirība starp šo fenomenu pagātnē un šobrīd ir tā, ka šobrīd vainu var pierādīt ar tiesas palīdzību tādās lietās, kas vēl pirms kāda laika (un dažās vietās joprojām, arī Latvijā, lielākajā daļā gadījumu)nebūtu iespējams.
Pirms kāda brīža daudzi uzjautrinājās par tādām ASV tiesvedībā esošām lietām, kurās makdonalds tikai vainots par pārāk karstas kafijas pārdošanu, ar kuru aplejoties cilvēki bija apdedzinājušies. Un ne jau tikai dažos gadījumos, drīzāk dažos desmitos vai simtos gadījumu. Tā rezultātā makdonaldam nācās šķirties no dažiem desmitiem miljonu dolāru, kas tika izmaksāti kompensācijās un kafija vairs nav tik karsta.
Mana mīļākā lieta jau vairākus gadus ir tā, kurā ASV tiesa atzina par vainīgu mikroviļņu krāsns ražotāju, jo tas krāsns lietošanas pamācībā nebija norādījis, ka tajā nevar ievietot mājdzīvniekus. Kādam, protams, bija ienācis prātā ielikt tur kaķi, lai dzīvnieciņš sasildās. Kaķim dzīve pārāk priecīgi nebeidzās, toties saimniece (ja pareizi atceros dzimumu) saņēma pietiekami daudz naudas, lai viņai pietiktu ne tikai parastajam dzīvošanai nepieciešamajam komplektam, bet arī varētu kaut vai algot cilvēku, kas izskaidrotu viņai visu elektrisko ierīču lietošanas pamācības tādā veidā, lai pat viņa saprastu, kam tās ir, kam nav paredzētas.
Abu iepriekšējo gadījumu gaismā daudzās lietas, kas ierosinātas un uzvarētas pret tabakas ražotājkompānijām liekas pavisam loģiskas un saprotamas. Galu galā- vai tad cilvēkiem pašiem būtu jāsaprot, ka tabaka ir kaitīga, ja jau tabakas izstrādājumu reklāmās redzami tik skaisti cilvēki, kuriem nu noteikti pēc izskata nav nevienas veselības kaites..
Šodien izlasīju par jaunāko tendenci ASV tiesās- advokātu jaunais bizness būs lietas pret uzņēmumiem, kuri tiešā veidā veicina globālo sasilšanu. Šobrīd tiesās ir ierosinātas jau vairāk kā desmit lietas, kurās dažādi uzņēmumi tiek vainoti vairāku dabas katasrofu vai klimata izmaiņu radīšanā. Piemēram, vairāki Misisipi iedzīvotāji vaino naftas un ogļu pārstrādes uzņēmumus, ka tie ir pastiprinājuši viesuļvētras "Katrīna" darbību, kā rezultātā viņi ir palikuši bez mājām.
Eiropā šādas tiesvedības varētu tikt ierosinātas pēc slēpošanas kūrortu īpašnieku iesniegumiem- viņi ļoti tiešā veidā cieš no globālās sasilšanas. Vēl reālāk esot, ka vērsties tiesā varētu 2003.gada lielā karstuma upuru piederīgie. Vienīgi- man gluži neticās, ka eiropiešu tiesneši varētu pieņemt līdzīgus spriedumus kā ASV zvērināto tiesas... Enīvei- jo vairāk šādu lietu, jo interesantāk. :)

Vakar pamanīju, ka esmu jau pavisam šeit iedzīvojusies- tagad ne tikai mēģinu pati pierast pie vietas, kurā esmu un neapjukt visu jaunumu kravās, kas gāžas virsū, bet arī pati sāku tiekties pēc informācijas. Gandrīzvaivienvārdsakot- sāku lasīt angliski iznākošās Korejas avīzes.
Runājot par avīžu/mediju tēmu- nekad neesmu nopietni uztvērusi tādas www vietas kā delfus un apollo, par tvnet nemaz nerunājot (bet nu- esot šeit tāpat sanāk viņus lasīt), tomēr vienmēr uzmācas nepatīkama sajūta, kad viņu ziņās pamanās kļūdas. Un vakardienas delfu kļūdaino ziņu par divu Taliban sagūstīto korejiešu atbrīvošanu uztvēru diezgan personīgi. Gan tāpēc, ka pati esmu šeit, gan arī tāpēc, ka arī žurnālistiem vajadzētu būt kaut pavisam minimālām zināšanām matemātikas jomā vai arī vismaz jāizlasa iepriekšējās ziņas saistībā ar to tēmu, pat ko viņi raksta/tulko ziņu. Var jau būt, ka delfi zina labāk un tika sagūstīti 25 korejieši, tomēr korejiešu un citiem ārvalstu medijiem ir cits viedoklis šajā jautājumā- viņi visi diezgan lielā vienprātībā apgalvo, ka pavisam tika sagūstīti 23 korejieši, no kuriem divi tika nogalināti, pēc tam divas sievietes atbrīvotas un tagad gūstā joprojām vēl ir 19. Lai gan, ja es būtu īstena patriote, varbūt arī ticētu delfu rakstam :D http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=18697641&ndate=1186952400&categoryID=605
Nesen sapratu, ka man emociju apvaldīšanas un savas reakcijas izrādīšanā vēl ir ļoooti daudz ko mācīties. No korejiešiem. Vienu rītu pagājušajā nedēļā uz nodarbību ar dažu minūšu nokavēšanos atnāca mūsu grupas arābs, aptinis ap galvu raibu šalli musulmaņu/arābu stilā un sāka murkšķēt, ka viņš esot no Taliban blablabla. Vairāk angliski viņš, par laimi, nav spējīgs pateikt. Ja es būtu korejiete vai arī kāds lielāks latviešu bars būtu Taliban gūstā vai man būtu kāds cits personisks motīvs neciest Taliban, es nesavaldītos un nevarētu, kā to darīja pasniedzēja-korejiete, izlikties, ka nav dzirdējusi vai sapratusi. Vēlāk no otra savas grupas eiropieša- šveicieša- dzirdēju, ka viņam vienkārši gribējies arābam pateikt savas ne tuvu pozitīvās domas par viņu tajā brīdī, kaut gan vienīgais viņa sakars ar Koreju ir draudzene un viņš te ieradās tikai pāris nedēļas pirms manis. Bet nu- korejiešiem ir raksturīgi neteikt savas domas arī tad, ja viņi ir aizskarti, kas gan, loģiski, nenozīmē to, ka aizskārumu viņi uzreiz aizmirstu.

Tieši tad, kad ir vislielākais nogurums, nekā negribēšana un besīšanās par visādām stulbām lietām- tādām kā matu pinkains izskats, saulē apdedzis kakls un šortiem, kuri pēkšņi ir izdomājuši kļūt par lielu- vienmēr atgadās kaut kas smaidāms. Šodien mani palaida veikala rindā pa priekšu. Stāvēju rindā ar vienu brokastu pārslu paku rokā un jau biju samierinājusies, ka divu priekšāstāvošo sieviešu iepirkumu ratiņu izkrāmēšana prasīs vismaz 5 minūtes, kad patīkami saprotamā angļu valodā man tika pateikts, lai es eju viņām pa priekšu. Protams, sākumā uzreiz negāju, bet nu- ilgi mani nevajadzēja pierunāt- nākamajam uzaicinājumam piekritu.

Korejiešu ēdienu pagaršoju pirmajā Seulas dienā, kad, izvēloties pēc izskata smukāko ēdienu ēdienkartē, dabūjām tādu, ka vairāk par dažiem kumosiem kopā ar milzīgu ūdens daudzumu, nespējām apēst, sapratām, ka visiem, kuri ir teikuši/ rakstījuši, ka korejiešu ēdiens ir ļoti ass, ir taisnība. Lai to saprastu, pašām, protams, bija jāpamēģina.
Tagad šajā ziņā problēmu vairs nav- ja ēdienkartē ir atrodamas ēdienu bildes, varam jau saprast, kurš ēdiens izskatās ass un kurš nē. Un salasīt jau arī beidzot kaut ko varam. Ja kādreiz negribas domāt, var izvēlēties kaut ko no pārbaudītajām vērtībām.
Vairs neizbrīna arī tas, ka pie viena galdiņa sēdošie cilvēki cienājas viens no otra šķīvja vai arī vispār noliek visas atnestās porcijas galda vidū un katrs ņem to, ko no katras vēlas. Pats labākais šāda veida skats bija skolas ēdnīcā, kad pie blakus galdiņa sēdēja kāds afrikānis savā tradicionālajā ietērpā, kas man izskatījās pēc vienkārši platas tumšarkanas kleitas, bet gan jau viņam ir ļoti svarīgs un viņa nacionālo piederību apliecinošs simbols, kopā ar kādu aziātu. Aziāts ēda sviestmaizes, afrikānis "normālu ēdienu"- rīsus ar kaut kādu garšvielainu gaļu. Kā jau pieklājīgs cilvēks, afrikānis piedāvāja pagaršot savu ēdienu sarunas biedram, kurš atteicās. Tā nu afrikānis paņēma vairākus gaļas gabaliņus no sava šķīvja un uzlika virsū galdabiedra ēstajai sviestmaizei. Lai saprot, ka piedāvājums bijis nopietns. :)
Visā visumā, jūtu, ka man būs problēmas, atgriežoties mājās, ņemšu nost citiem ēdienu, kuru man gribēsies pagaršot. Arī mums, latvietēm, kuras nav pieradušas dalīties ar ēdienu, jau normāli liekas kopīgi izvēlēties 2 veidu ēdienus un tad apēst katrai pusi no katra.
Vienīgā dalīšanās ar ēdienu, kura mani joprojām nesajūsmina, ir tā, kas notiek man neredzot un ar manu ēdienu. Vienu vakaru, nākot mājās, atcerējos, ka musli ir beigušies, tāpēc brokastīm kaut kas jāiegādājās. Veikalā rūpīgi izvēlējos sev pēc izskata vispiemīlīgāko sviestmaizi, atnākusi mājās, ieliku kopīgās virtuves ledusskapī.
No rīta, jau mazgājoties dušā, domāju, cik forši, ka ledusskapī mani gaida brokastis. Nepareizs pieņēmums- maizei bija apnicis gaidīt vai arī kādam viņa bija likusies tikpat pievilcīga kā man. Tā rezultātā- secinājums, ka kojas visās valstīs ir vienādas un tagad garšīga izskata lietas ledusskapī paslēpju, lai nav viegli atrodamas. :)))