immer

Burvīga diena. Beidzot jūtos kā manā mīļākajā gadalaikā- īstā ziemā. Un beidzot jūtos savā istabā atkal kā īstajās mājās, nevis kā vienā no vietām, kur uzturos. Tāpēc nodarbojos ar destruktīvām darbībām, no plaukta izvācot visus milzīgos papīru kalnus, kas sakrājušies pa visiem studiju gadiem- visi jau novecojušie likumi, lekciju konspekti, špikeri, daudzlapīgie spriedumi. Turpinot būt destruktīva, sāku dārzā pie gandrīz applūdušā un pavisam drusku apledojušā dīķa visus dedzināt, vienlaicīgi klausoties un pilnā balsī dziedot līdzi visādām mīļdziesmām. īsti neatceros, bet šķiet, ka brīžiem sanāca arī uzdejot- pie feist pilnīgi noteikti. dažu apkārt manam dārzam pēdējo 2 gadu laikā uzcelto māju iedzīvotājiem, pavērās, droši vien, ne pārāk patīkams piedūmots skats ar kaut kādu meiteni fonā, kas briesmīgā balsī kaut ko vēl piedevām ķērc. nav man nekādu ilūziju par savu dziedāšanas prasmi, tāpēc diezko mani neaizskāra viens pa pusei kompliments, pa pusei arī nē, ko pēc kopīga karaokes apmeklējuma reiz pateica viens draugs: "Until now I had thought that all the pretty girls have nice voices." Tā kā labi apzinos savu neprasmi, uz sevi no teiktā attiecināju tikai komplimenta daļu.
dedzinot papīra blāķi, brīnījos par divām lietām- pa kuru laiku es esmu paguvusi izlasīt tik daudz nederīgas informācijas, iekrāsot tajā vēl svarīgās vietas, pie tam- es nekad neesmu piederējusi pie pašiem centīgākajiem studentiem. tāpat brīnījos, kā vēl līdz šim neesmu lielāko daļu no papīriem sadedzinājusi- visās tajās vismaz desmit reizēs, kad biju izlēmusi iet projām no juristiem, lai pārietu uz žurnālistiem, ainavu arhitektiem, vēl viskautko citu, vai vienkārši, lai brauktu brīvprātīgajā darbā uz portugāli vai āfriku :DDD
tomēr neizdevās visu dedzināšanas procesu pabeigt, jo, zinot, ka sieva parasti nekavē, nācās skriet mājās mazgāt piepelnotos un piedūmotos matus, lai būtu gatava sarunātajā laikā un brauktu samīļot jau atkal gadu neredzēto mīļo muļķi. bija jaukas dažas stundas kopā ar viņām abām, sievas bēbi un riteņotāju. neesam mainījušās vispār- ne izskatā, ne domāšanā- katra joprojām turas tajā pašā virzienā, kā, beidzot vidusskolu. un izskatāmies arī joprojām tieši tāpat kā vidusskolas laikā. saģērbjoties vecajās pāvilostas drēbēs, nekāda atšķirība nebūtu pamanāma- pat frizūras ir apmēram tādas pašas. vienīgais atšķirīgais šovakar- sievas bēbis. bet pie tā nav grūti pierast. :)