immer

Rīts ar Jurista Vārda rakstu par privātās apsūdzības procesu un uzaicinājumu uz "Atskaties naidā". Laikam labākā šoruden redzētā izrāde, tālu apsteidzot gan pārējās JRT redzētās, gan arī Dailes tipisko mūziklu "Lodes pār Brodveju". Un aktieri vispār nepārspējami- Znotiņš, kā jau vienmēr, nemainīga mana sajūsma par viņu, Pole un Strods arī, vienīgi Alsiņa galīgi nē- varbūt pārāk mani ietekmēja viņas spēlētā loma. Vienīgā izrāde, kurā man viņa nav likusies pārspīlēta un kokaini nedabīga, līdz šim ir bijusi "Sidraba šķidrauts", un arī tikai tāpēc, ka tajā uzspēlētība bija nepieciešama.
Varētu iet skatīties vēlreiz, bet saprotu, ka šobrīd man tāds garastāvoklis, ka dažu izrādes mani pārāk personīgi aizķerošu momentu deļ šovakar man viņa noteikti nav vajadzīga. Dzīvošu labāk šodienu mierīgi, bez emocijām.
Mana šībrīža emocionalitāte, vieglā iespaidojamība, visādu muļķību un ikdienišķu lietu aprakstīšanas kāre pašai liekas galīgi neizprotama- pati sev liekos atmodusies no kaut kāda bezemociju, vienaldzības miega. un šorīt pēc ilgiem laikiem atkal sailgojos pēc letas- bija forši ierasties darbā, kur zvana visi telefoni pēc kārtas, ieslēgt veco datoru, sagaidot, kamēr tas lēnām attaisa vaļā darba programmu un ieraudzīt garo jauno darbu sarakstu, kas parasti bija taisīts ar domu, ka visus tāpat nevar vienas dienas laikā paspēt. un parasti uzreiz arī skriešana uz kādu tiesu, kas sākas deviņos. bija forši. salīdzinot ar tiem laikiem, jūtos slinka un bezvērtīga. laikam ilgu pēc letas iespaidā drukāju klabā. :D
domājot atpakaļ, manas aizdomas krīt uz "Hey There Delilah" rītu- kūlenis man palīdzēja. :)