immer

Jaunākais

Journal Info

Name
immer

View

Navigation

Skipped Back 20

4. Jūlijs 2007

privātā telpa

Add to Memories Tell A Friend
Vakar sajutos kā skolā. Un nevis kā vidusskolā, ko vēl daudzmaz atceros, bet gan kā pamatskolā, kad visi pēc kārtas aizpildījām anketas ar dažādiem bezgala muļķīgiem un bezjēdzīgiem jautājumiem. :) Pie visa vainīgas atšķirīgas izpratnes par katra cilvēka privāto telpu, neaizskaramo teritoriju.
Vakar, kā jau parasti, visi pēc kārtas atbildējām uz pasniedzējas uzdotajiem jautājumiem, lai varētu saprast, vai esam apguvuši jauno jautājumu/atbilžu formu un vārdu kārtību, kas korejiešu valodā atšķiras gan no latviešu, gan angļu valodas. Pēc vairākiem standarta jautājumiem man blakussēdošais šveicietis no pasniedzējas saņēma jautājumu, vai viņam esot draudzene. Tā kā, loģiski, neesmu apveltīta ar dižām korejiešu valodas zināšanām, nepievērsu uzmanību tam, ka bija jautāts tieši par draudzeni. Nākamais jautājums bija man- vai man ir draugs- tā kā manā jautājumā bija nomainīta dzimte (čingu jodžā- draudzene; čingu namdžā- draugs), pat es sapratu, par kādu draugu ir runa. Un tā nu visa grupa rindiņā atbildēja uz vienu un to pašu jautājumu- tikai atkarībā no dzimtes, katram tikai jautāts par namdžā vai jodžā. Weird. Arābu puisis izskatījās diezgan samulsis, atbildēdams, ka viņam nav draudzenes. Bet tas samulsums nebija salīdzināms ar to, kas parādījās, kad nodarbības beigās viņam vēlreiz tika uzdots tas pats jautājums. Nabadziņš. Cilvēku dažādība laikam ir tas, kas pagaidām šeit ir pats interesantākais. Arī attiecībā uz katram pienākošos privātas dzīves telpu. Nesamulsu tik ļoti kā arābs, bet arī es nevarētu iedomāties, ka mājās man, piemēram, vācu vai angļu valodas nodarbībā varētu tikt uzdots šāds jautājums. No grupas biedru puses varbūt būtu iespējams, bet ne no pasniedzējas. Ir, protams, tēmas, kurās paši skolēni var pieminēt kaut ko šajā sakarā, bet jautājums tiešā tekstā nav dzirdēts.
Vēl viena iepriekš bijusi situācija, kad parādījās šī atšķirība: todien mācījāmies rakstāmpiederumu, grāmatu un tamlīdzīgus nosaukumus. Ilustrējot mācāmos vārdiņus, pasniedzēja rādīja pildspalvas, zīmuļus utt. Tad vienā mierā paņēma viena grupas biedra somu un pēc kārtas sāka ņemt ārā visu, kas tur bija, un grupa skaļi sauca izņemtās lietas korejiešu valodā. Kad somā atradās maks, arī tas tika attaisīts, pēc kārtas ņemtas ārā kartes- lai parādītu atšķirību starp bankas kartēm un, piemēram, vadītāja apliecību, tad tika pavilkta ārā viena naudas zīme- ar komentāru, ka nu gan līdzi daudz naudas. Izskatījās, ka man vienīgajai tas nelikās īsti atbilstoši- japānis, kura soma tika revidēta, nelikās īpaši pārsteigts vai aizskarts. Varbūt mēs eiropieši tiešām pārspīlējam ar cilvēka privātās telpas neaizskaramību?
Ā, viena pozitīva lieta, par ko pirms 2 dienām uzjautrinājāmies- mūs abas latvietes tagad daži uzskata par diezgan bagātām. Otrai Lienei bija savā grupā jāstāsta, ko viņa mājās dara- kad viņa pateica, ka ir juriste, pasniedzēja uzreiz secināja, ka, tātad, viņai ir daudz naudas.
Savukārt, es vienkārši izgāzos, kā rezultātā jautājumu, vai man ir daudz naudas, sapratu, kā, vai man ir daudz papīra. Jautājums izklausījās padīvains, bet nu atbildēju, ka ir- lapu kaudze uz mana galda to liecināja. Tikai pēc tam sapratu, ka, lietojot vārdu ton (nauda) jautājuma formā, sanāk tonī, kas parastajā formā ir papīrs. Nav brīnums, ka pasniedzēja, man pajautāja, vai tiešām tā ir :DDD, jo visi pārējie uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši. Patiesībā jau, ja man būtu jāizvēlas arī no šiem 2 variantiem loģiskākais, es drīzāk pieņemtu, ka man jautā par papīru, nevis naudu. Ak mana eiropeiskā izpratne par atbilstošiem un neatbilstošiem jautājumiem un darbībām...

1. Jūlijs 2007

Sāku pierast

Add to Memories Tell A Friend
Pēc augstskolas izdalītajos bukletos minētajām pazīmēm spriežu, ka joprojām esmu kultūršoka pirmajā posmā- tajā, kad viss liekas jauns, nepierasts, aizraujošs un visu gribas sajust pēc iespējas spilgtāk un vairāk. Un nav nožēlas par neko, jo, galu galā, mums ir piešķirti daudzi likteņi, un pagriezieni, kurus mēs izdarām, tikai aizved mūs pa kādu no jau iepriekš nolemtām takām. Tā kā, arī tās reizes, kad mēs mēnešiem nespējam izlemt, kuru no piedāvātajām iespējām ņemt, patiesībā ir jau kāds variants, kas ar mums tālāk notiks visos gadījumos. Un gala rezultāts tiem visiem ir vienāds- atšķirīgs ir tikai ceļš, pa kādu mēs līdz tam nonākam. Un manējais ceļš būs tik interesants, cik vien iespējams. Līkloču un cilpām. Auklas garums nemainās- tikai uztaisītā kompozīcija. Man būs abstraktā māksla. Bet vienmēr spēšu izskaidrot, kāpēc tā ir tāda, kāda ir.
Nākamajai fāzei kultūršokā vajadzētu būt nesapratnei, bailēm, nespējai uz brīdi pieņemt svešo kultūru. Un beigu galā jānonāk pie trešās fāzes, kad viss sāk likties normāli un ierasti- parādās māju sajūta.
Nav vēl pagājušas 2 nedēļas, viss joprojām ir jauns un nezināms, bet pie visādām lietām sāku jau pierast- pie tā, ka vannas istabās krāni taisās vaļā pretējā virzienā nekā Eiropā; sievietes sabiedriskajā transportā un tamlīdzīgās vietās netiek laistas pa priekšu, lai gan uz mums- neaziātēm- daudzos gadījumos attiecas izņēmumi; neviens nesaprot, ko mēs runājam- tas gan nav nekas jauns, bet jauns ir tas, ka arī tad, kad vismaz piecreiz esam pateikušas, no kuras valsts esam, tāpat lielākajai daļai sejās nepazūd neizpratnes izteiksme. Sievietes uz ielām slēpjas no saules- daļa pat staigā ar saulessargiem, daļa vienkārši liek sejai priekšā somas vai mapes. Kosmētikas veikalos goda vietā nolikta balinošā kosmētika, nav redzēts neviens solārijs un arī neviens paštonējošais krēms. Un nekad uz ielām neesmu redzējusi tik daudz pārīšu un puišu, kuri nēsā meiteņu rokassomiņas. Saldi mīlīgi. Un tik daudz meiteņu augstpapēžu kurpēs noteikti nav pat Latvijā- ja pat man latvietei vairums kurpju, kuras viņas nēsā, liekas tik neērtas, ka nespētu pierunāt savas kājas kaut ko tādu uzvilkt. Nejūtos ne par garu, ne par īsu, ne par tumšu, ne par garu, ne par pārāk saposušos, ne par pārāk nevīžīgu. Tieši laikā.
Priecājos un baudu pirmo fāzi. Un ceru, ka pārējās divas nepienāks vispār. Izņēmumi taču pastāv vienmēr- un ko gan korejieši, kuri sastādījuši augstskolas bukletu, var vispār zināt par latviešiem? Negribu brīdi, kad ilgošos pēc mājām ļoti ļoti un te viss liksies nejauks, nedraudzīgs un man nepiemērots. Un neesmu droša, ka gribu arī trešo fāzi- negribu justies te kā mājās- mājas ir mājās un punkts. Esmu ceļojumā. Uz kādu brīdi.
Powered by Sviesta Ciba