immer

Vakar sajutos kā skolā. Un nevis kā vidusskolā, ko vēl daudzmaz atceros, bet gan kā pamatskolā, kad visi pēc kārtas aizpildījām anketas ar dažādiem bezgala muļķīgiem un bezjēdzīgiem jautājumiem. :) Pie visa vainīgas atšķirīgas izpratnes par katra cilvēka privāto telpu, neaizskaramo teritoriju.
Vakar, kā jau parasti, visi pēc kārtas atbildējām uz pasniedzējas uzdotajiem jautājumiem, lai varētu saprast, vai esam apguvuši jauno jautājumu/atbilžu formu un vārdu kārtību, kas korejiešu valodā atšķiras gan no latviešu, gan angļu valodas. Pēc vairākiem standarta jautājumiem man blakussēdošais šveicietis no pasniedzējas saņēma jautājumu, vai viņam esot draudzene. Tā kā, loģiski, neesmu apveltīta ar dižām korejiešu valodas zināšanām, nepievērsu uzmanību tam, ka bija jautāts tieši par draudzeni. Nākamais jautājums bija man- vai man ir draugs- tā kā manā jautājumā bija nomainīta dzimte (čingu jodžā- draudzene; čingu namdžā- draugs), pat es sapratu, par kādu draugu ir runa. Un tā nu visa grupa rindiņā atbildēja uz vienu un to pašu jautājumu- tikai atkarībā no dzimtes, katram tikai jautāts par namdžā vai jodžā. Weird. Arābu puisis izskatījās diezgan samulsis, atbildēdams, ka viņam nav draudzenes. Bet tas samulsums nebija salīdzināms ar to, kas parādījās, kad nodarbības beigās viņam vēlreiz tika uzdots tas pats jautājums. Nabadziņš. Cilvēku dažādība laikam ir tas, kas pagaidām šeit ir pats interesantākais. Arī attiecībā uz katram pienākošos privātas dzīves telpu. Nesamulsu tik ļoti kā arābs, bet arī es nevarētu iedomāties, ka mājās man, piemēram, vācu vai angļu valodas nodarbībā varētu tikt uzdots šāds jautājums. No grupas biedru puses varbūt būtu iespējams, bet ne no pasniedzējas. Ir, protams, tēmas, kurās paši skolēni var pieminēt kaut ko šajā sakarā, bet jautājums tiešā tekstā nav dzirdēts.
Vēl viena iepriekš bijusi situācija, kad parādījās šī atšķirība: todien mācījāmies rakstāmpiederumu, grāmatu un tamlīdzīgus nosaukumus. Ilustrējot mācāmos vārdiņus, pasniedzēja rādīja pildspalvas, zīmuļus utt. Tad vienā mierā paņēma viena grupas biedra somu un pēc kārtas sāka ņemt ārā visu, kas tur bija, un grupa skaļi sauca izņemtās lietas korejiešu valodā. Kad somā atradās maks, arī tas tika attaisīts, pēc kārtas ņemtas ārā kartes- lai parādītu atšķirību starp bankas kartēm un, piemēram, vadītāja apliecību, tad tika pavilkta ārā viena naudas zīme- ar komentāru, ka nu gan līdzi daudz naudas. Izskatījās, ka man vienīgajai tas nelikās īsti atbilstoši- japānis, kura soma tika revidēta, nelikās īpaši pārsteigts vai aizskarts. Varbūt mēs eiropieši tiešām pārspīlējam ar cilvēka privātās telpas neaizskaramību?
Ā, viena pozitīva lieta, par ko pirms 2 dienām uzjautrinājāmies- mūs abas latvietes tagad daži uzskata par diezgan bagātām. Otrai Lienei bija savā grupā jāstāsta, ko viņa mājās dara- kad viņa pateica, ka ir juriste, pasniedzēja uzreiz secināja, ka, tātad, viņai ir daudz naudas.
Savukārt, es vienkārši izgāzos, kā rezultātā jautājumu, vai man ir daudz naudas, sapratu, kā, vai man ir daudz papīra. Jautājums izklausījās padīvains, bet nu atbildēju, ka ir- lapu kaudze uz mana galda to liecināja. Tikai pēc tam sapratu, ka, lietojot vārdu ton (nauda) jautājuma formā, sanāk tonī, kas parastajā formā ir papīrs. Nav brīnums, ka pasniedzēja, man pajautāja, vai tiešām tā ir :DDD, jo visi pārējie uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši. Patiesībā jau, ja man būtu jāizvēlas arī no šiem 2 variantiem loģiskākais, es drīzāk pieņemtu, ka man jautā par papīru, nevis naudu. Ak mana eiropeiskā izpratne par atbilstošiem un neatbilstošiem jautājumiem un darbībām...