immer

Uznākušas milzu ilgas pēc lielpilsētas sajūtas, laikam sekas tam, ka jau kopš pagājušā gada jūlija neesmu nekur bijusi. Par laimi 28.aprīlis un Marokas brauciens ir tik tuvu, ka spēju noturēties, nenopirkusi biļetes pilsētas sajūtas ķeršanai. Daudz man pilsētas sajūtu nevajag - pietiks ar tiem īsajiem brīžiem, kad būšu Marokas pilsētās. Bet varbūt paspēšu to sajūtu noķert vēl tepat, pirms braukšanas, jo 2dien, cerams, beidzot rokai ņems nost ģipsi un beidzot būs gals manai 5 nedēļas ilgušajai ierobežotībai darāmo lietu un uzvelkamo drēbju ziņā. Nespēju sagaidīt iespēju atkal uzvilkt kaut ko citu, izņemot tos pāris džemperus, kas iet pāri ģipsim, un kuriem nepiestāv nekas cits, izņemot džinsus.
Ap iespēju beidzot atkal varēt skriet un braukt ar riteni cenšos līdz 2dienai pārāk nekārdināties, ja nu vēl kas mainās...