immer

Nesaprotu, kāpēc pēdējā laikā arvien pārliecinošāk zaudēju cīņā ar cinismu - nē, ar to negribu teikt, ka vispār kādreiz būtu cerējusi nebūt it nemaz ciniska, bet negribēju būt tik lielā mērā, kā kļūstu patlaban. No vienas puses, savā ziņā tā ir vieglāk dzīvot - vienmēr būt gatavai, ka nekas nekad nav tik balts un pūkains, kā pirmajā brīdī izskatās, bet - ja nu man kādreiz sanāks satikt kaut ko tik baltu un pūkainu un es ar savu cinismu un neticēšanu, ka tā vispār var būt, kādu daļu no tā pūkainuma neatgriezeniski pārvērtīšu asā un dzeloņainā? Sevī ticību pasakām mēs varam jau pamazām nīdēt ar katru reizi, kad pārliecināmies par savu naivumu, bet nav mums taču tiesību nīdēt to citos.
Aj, šovakar gribas atgriezties 17, 18 gados, kad pašai savi spārni likās daudz spēcīgāki, pūkaināki un tālāk aiznesoši. Nesaku jau, ka viņi nenes vai nenesīs tālu, pasakām vismaz brīžiem ticu joprojām, bet žēl skatīties, cik ļoti viņiem tomēr jācīnās.