immer

Ja līdz šodienai biju diezgan pamatīgi iegrimusi ilgošanās pēc nezin kaut kā un daļējā nevarīguma sajūtā, domājot, cik foršas ir bijušas visādas jau pagājušas lietas, piemēram - karstā Seulas vasara ar siltākām naktīm nekā Latvijas vasaras dienām, sapņainais Bali ceļojums, kurš, kaut gan bija tikai nedaudz vairāk kā pirms gada, liekas it kā vispār nenoticis un manis izdomāts, bērnības vasaras bez stresa un steigas, tad tagad pamazām ceļoju atpakaļ uz normālāku stāvokli.
Šībrīža mans standing: prakses atskaite: pabeigta un šovakar tiks nodota; maģistra darbs - nodots un pirms dažām stundām uzzināts, ka mana darba otrā lasītāja būs pasniedzēja, no kuras man ir bail visvairāk - gudra, prasīga un reizi pa reizei mēdz būt sliktā garastāvoklī, kas jūtami ietekmē viņas attieksmi pret studentiem; darbā šobrīd rakstāmais dokuments - beidzot, sākot no 5dienas, ir normāli iekustējies, esmu tikusi skaidrībā par to, kādam manis radāmajam rezultātam ir jāizskatās un, redzot mērķi, tam ir iespējams sākt tuvoties, nevis, kā bija iepriekš, kad zināju, ka mērķis kaut kur ir, bet nebija ne jausmas, kāds tas ir un, līdz ar to arī, kādā veidā līdz viņam iespējams nokļūt.
Un jā - gribu motorolleru. Tas nav nekas jauns, sen jau viņu gribu, bet, izpildoties dažām lietām, esmu apsolījusi sev viņu uzdāvināt. Tagad tikai jāpagaida un jātur īkšķi, ka viss izdosies. :)