![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Korejiešu ēdienu pagaršoju pirmajā Seulas dienā, kad, izvēloties pēc izskata smukāko ēdienu ēdienkartē, dabūjām tādu, ka vairāk par dažiem kumosiem kopā ar milzīgu ūdens daudzumu, nespējām apēst, sapratām, ka visiem, kuri ir teikuši/ rakstījuši, ka korejiešu ēdiens ir ļoti ass, ir taisnība. Lai to saprastu, pašām, protams, bija jāpamēģina.
Tagad šajā ziņā problēmu vairs nav- ja ēdienkartē ir atrodamas ēdienu bildes, varam jau saprast, kurš ēdiens izskatās ass un kurš nē. Un salasīt jau arī beidzot kaut ko varam. Ja kādreiz negribas domāt, var izvēlēties kaut ko no pārbaudītajām vērtībām.
Vairs neizbrīna arī tas, ka pie viena galdiņa sēdošie cilvēki cienājas viens no otra šķīvja vai arī vispār noliek visas atnestās porcijas galda vidū un katrs ņem to, ko no katras vēlas. Pats labākais šāda veida skats bija skolas ēdnīcā, kad pie blakus galdiņa sēdēja kāds afrikānis savā tradicionālajā ietērpā, kas man izskatījās pēc vienkārši platas tumšarkanas kleitas, bet gan jau viņam ir ļoti svarīgs un viņa nacionālo piederību apliecinošs simbols, kopā ar kādu aziātu. Aziāts ēda sviestmaizes, afrikānis "normālu ēdienu"- rīsus ar kaut kādu garšvielainu gaļu. Kā jau pieklājīgs cilvēks, afrikānis piedāvāja pagaršot savu ēdienu sarunas biedram, kurš atteicās. Tā nu afrikānis paņēma vairākus gaļas gabaliņus no sava šķīvja un uzlika virsū galdabiedra ēstajai sviestmaizei. Lai saprot, ka piedāvājums bijis nopietns. :)
Visā visumā, jūtu, ka man būs problēmas, atgriežoties mājās, ņemšu nost citiem ēdienu, kuru man gribēsies pagaršot. Arī mums, latvietēm, kuras nav pieradušas dalīties ar ēdienu, jau normāli liekas kopīgi izvēlēties 2 veidu ēdienus un tad apēst katrai pusi no katra.
Vienīgā dalīšanās ar ēdienu, kura mani joprojām nesajūsmina, ir tā, kas notiek man neredzot un ar manu ēdienu. Vienu vakaru, nākot mājās, atcerējos, ka musli ir beigušies, tāpēc brokastīm kaut kas jāiegādājās. Veikalā rūpīgi izvēlējos sev pēc izskata vispiemīlīgāko sviestmaizi, atnākusi mājās, ieliku kopīgās virtuves ledusskapī.
No rīta, jau mazgājoties dušā, domāju, cik forši, ka ledusskapī mani gaida brokastis. Nepareizs pieņēmums- maizei bija apnicis gaidīt vai arī kādam viņa bija likusies tikpat pievilcīga kā man. Tā rezultātā- secinājums, ka kojas visās valstīs ir vienādas un tagad garšīga izskata lietas ledusskapī paslēpju, lai nav viegli atrodamas. :)))
Tagad šajā ziņā problēmu vairs nav- ja ēdienkartē ir atrodamas ēdienu bildes, varam jau saprast, kurš ēdiens izskatās ass un kurš nē. Un salasīt jau arī beidzot kaut ko varam. Ja kādreiz negribas domāt, var izvēlēties kaut ko no pārbaudītajām vērtībām.
Vairs neizbrīna arī tas, ka pie viena galdiņa sēdošie cilvēki cienājas viens no otra šķīvja vai arī vispār noliek visas atnestās porcijas galda vidū un katrs ņem to, ko no katras vēlas. Pats labākais šāda veida skats bija skolas ēdnīcā, kad pie blakus galdiņa sēdēja kāds afrikānis savā tradicionālajā ietērpā, kas man izskatījās pēc vienkārši platas tumšarkanas kleitas, bet gan jau viņam ir ļoti svarīgs un viņa nacionālo piederību apliecinošs simbols, kopā ar kādu aziātu. Aziāts ēda sviestmaizes, afrikānis "normālu ēdienu"- rīsus ar kaut kādu garšvielainu gaļu. Kā jau pieklājīgs cilvēks, afrikānis piedāvāja pagaršot savu ēdienu sarunas biedram, kurš atteicās. Tā nu afrikānis paņēma vairākus gaļas gabaliņus no sava šķīvja un uzlika virsū galdabiedra ēstajai sviestmaizei. Lai saprot, ka piedāvājums bijis nopietns. :)
Visā visumā, jūtu, ka man būs problēmas, atgriežoties mājās, ņemšu nost citiem ēdienu, kuru man gribēsies pagaršot. Arī mums, latvietēm, kuras nav pieradušas dalīties ar ēdienu, jau normāli liekas kopīgi izvēlēties 2 veidu ēdienus un tad apēst katrai pusi no katra.
Vienīgā dalīšanās ar ēdienu, kura mani joprojām nesajūsmina, ir tā, kas notiek man neredzot un ar manu ēdienu. Vienu vakaru, nākot mājās, atcerējos, ka musli ir beigušies, tāpēc brokastīm kaut kas jāiegādājās. Veikalā rūpīgi izvēlējos sev pēc izskata vispiemīlīgāko sviestmaizi, atnākusi mājās, ieliku kopīgās virtuves ledusskapī.
No rīta, jau mazgājoties dušā, domāju, cik forši, ka ledusskapī mani gaida brokastis. Nepareizs pieņēmums- maizei bija apnicis gaidīt vai arī kādam viņa bija likusies tikpat pievilcīga kā man. Tā rezultātā- secinājums, ka kojas visās valstīs ir vienādas un tagad garšīga izskata lietas ledusskapī paslēpju, lai nav viegli atrodamas. :)))