| “Svētku stāsts” |
[Jun. 23rd, 2026|10:05 pm] |
Mēs ar sievu katru vasaru pavadām saulgriežu brīvdienas Ainažos. Draugi mums iedod lietošanā savu vasaras māju, lai mēs tajā varētu atpūsties.
Šogad arī – piecas brīvdienas. Mēs jau nedēļas vidū sapakojām visu auto. Segas, gultasveļu, pārtiku, grāmatas. Māja, kurā mitināmies, ir vienkārša. Divstāvu guļbaļķu ēka pie jūras. Koka grīdas, taču visur ir elektrība. Ir boilers un duša. Kaut vasarā ejam peldēties divreiz dienā un duša maz ko maina.
No rītiem ejam ārā pastaigāties. Putni sakliedzas. Cilvēki ar riteņiem kaut kur brauc. Mašīnu uz ceļiem nav. Šī ir nosacīti tāla vieta, 116km no Rīgas. Taču Pērnava ir tuvu, tikai 78 km.
Šajās brīvdienās gribas to sajūtu, kad apgulies uz jūras virsmas zvaigznītē, un ūdens Tevi nes. Tu esi brīvs. Fiziski, garīgi, emocionāli, atslābis. Pilnībā par visu atslābis.
Mēs gatavojamies šīm brīvdienām ar lielu prieku. Tās ir pēc sesijas augstskolā. Mana sieva nodarbojas ar bioloģijas pētniecību, es – ar cilvēku smadzeņu pētīšanu. Mēs strādājām vienā augstskolā, tāpēc varam doties pusdienās kopā garajā starpbrīdī lekciju starplaikā. Šajās piecās dienās esam bez viedierīcēm, bez ziņām, bez stresa. Tikai jūra, smiltis, mazpilsēta un mēs.
Labā lieta ir tāda, ka mēs varam atļauties divatā būt bez maskām. Staigāt šortos un vieglā kleitā, ērtās sandalēs un T-kreklā. Visas akadēmiskās, pieauguša cilvēka, profesionāļa, darbu vadītāja lomas ir prom.
Mums ir mazliet virs četrdesmit gadu, taču spēks kaulos ir, lai nostaigātu katru dienu ap piecpadsmit kilometru. Kad esam saklausījuši, kādas vēstis ziņo kaijas un meža putni, kādas ziņas atpūtis Roņu salas vējš, mēs dodamies verandā sēdēt šūpuļkrēslos ēnā un dalīties iespaidos.
Varētu teikt, ka mērķis ir aizmirsties, taču patiesībā ir otrādi – atcerēties to, kas ir cilvēkam zem visām viņa sociālajām sīpola mizām. Zem pasniedzēja, sievas, vīra, darba kolēģa, draudzenes, drauga, māsas un vientuļnieka. Cilvēka kailā esība atklājas savā skaistumā. Ko katrs no mums ir spējis saglabāt savā kodolā par spīti visam, kas ar mums ir noticis. Skaistais kodols, kurš mirdz.
Mēs daudz spēlējam galda spēles, dziedam, dejojam, rakstām kopīgi realizējamas idejas. Mums nav bērnu, taču ir daudz laika.
Mums ir liels radošais potenciāls, kas vienmēr būs pārāks par jebkādu mākslīgu intelektu vai datorprogrammu.
Kādreiz cilvēkiem vajadzēja mākslu, lai sadziedētu kolektīvo traumu pēc otrā pasaules kara. Pēc visa spriežot, cilvēkiem jau tagad vajag dabas terapiju, lai sadziedētu atkarību un pārāk lielu pieķeršanos tehnoloģijām. Rakt, stādīt, kopt, audzēt, liet, mēslot, būvēt, skatīties, kā aug. Saulriets kļūst mazāk vērtīgs, ja cilvēks uzzina, ka saule ir mākslīga, to kāds ir palaidis pie debesīm kā tādu satelītu, vai tomēr pats fakts, kādu emociju gammu saulriets sagādā, ir vērtīgāks par to, vai saule ir īsta vai mākslīga?
Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu viltojumi parādīsies aizvien vairāk un biežāk. Cilvēki mākslīgās, virtuālās realitātēs kamerās varēs iet uz randiņiem, veikt darba intervijas, iepazīties un uzlikt sev, savam dabiskajam ķermenim, kādu pārsegu vēlēsies. Tas nemaksās tūkstošus kā Armani uzvalki. Mākslīga, butaforiska vide būs pieejama visiem.
Tikmēr otrs cilvēku strāvojums audzēs mazdārziņos kartupeļus un tomātus, garšvielas un neticēs vairs nevienai lielveikala etiķetei. Kad cilvēka auguma kurjers,
robots-androīds, piegādās ēdienu pēc pasūtījuma, daudzi ar aizdomām skatīsies, vai un kādas E vielas ir tam pievienotas.
Arī bezgravitācijas kameras būs pieejamas, taču gulēšana uz ūdens virsmas Baltijas jūrā, pie kuras uzauga mans un Tavs vec-vec-vectēvs, tomēr šķiet it kā daudz dabīgāka.
Es skatos sievas brūnajās matu šķipsnās un mēģinu nedomāt. Cilvēciskais siltums nevar aizstāt Dieva svētību. Tomēr mīļš apskāviens pareizajā brīdī var garastāvokli apgriezt otrādi. Es novērtēju un esmu pateicīgs par katru sekundi, kad man ir ģimene. Kad man ir blakus cilvēks, ko mīlēt un kam uzticēties.
Saka, ka universitātē cilvēki nodarbojas ar zinātnisko darbību. Mēs pētām, lai cilvēki gūtu zināšanas par tehnoloģijām, par to, kā darbojas visums, jo matemātika ir visuma valoda. Tam visam gan pamatā ir ētika. Akadēmiskā ētika. Kas piešķir naudu, kam piešķir naudu. Kādas tehnoloģijas tiek attīstītas. Vai tās cilvēku tuvina laimei un dabai, vai aukstām piecpadsmit mīnūšu pilsētām, kur cilvēki ar zemādas implantiem katru sekundi nodod informāciju datu centram par savu eksistenci.
Bērnībā es nezināju, kāda ir jēga no Jāņiem un Līgo svētkiem. Tad man pateica, ka viss ir vienkāršāk, nekā mitoloģija runā. Pat pēc divu folkloras kursu nokārtošanas uz “9” divās Latvijas augstskolās es nesapratu Jāņu nozīmi. “Līga līgojas uz Jāņa, lai nākamgad būtu vairāk Jāņa bērnu.” Kāds to pateica, un es neticēju, ka mani nemuļķo.
Auglība gan ir plašs jēdziens. IKP valstij, bērnu skaits ģimenē, raža rudenī, bērnu skaits rudenī, cāļus arī skaita rudenī, ābolu skaits, kas novākts no ābelēm. Latvijā ir laba augsne, man teica vidusskolā ģeogrāfijas skolotājs. Tad kāpēc maize te ir tik dārga? Kāpēc bērni neēd Latvijas dārzeņus?
Mana sieva daudz par šo visu arī domā. Viņa jūtas kā pasaules māte. Viss, ko var samīļot, ir viņas lolojums. Viņa auž un stiķē.
Viņa ierīkojusi bērniem, kas rehabilitējas no viedierīču atkarības, dārza terapiju. Tur var audzēt ziedus, garšvielas. Kad bērns ir no sākuma līdz beigām kaut ko izaudzējis, drīkst to noplūkt, aiznest mājās un apēst, ja tas ir, piemēram, baziliks.
Noslāņošanās ir notikusi jau vairākus gadus. Pēc 2019.gada daudz kas pasaulē ir mainījies. Vieni metas mācīties programmēšanu, jo visur taču būšot roboti. Citi mācās audzēt kvinoju un amarantu paši.
Mēs peldam Baltijas jūrā kā divas jūras zvaigznes, sadevušies rokās. Mēs esam virspusē, virs ūdens. Skatiens vērsts uz debesjumu. Aiz debess kupola ir Saules sistēma, Piena ceļa galaktika un patiesība. |
|
|