Kurš gads šis ir?! Man jaunumu radarā ir Lykke Li un Bon Iver

Nedepresīvā vakardiena stipri mazāk klausās mūziku. Tā pavada mani vairs tikai skrienot, braucot ar riteni un mašīnu. Ikdienā kā fons tā vairs nav. Šodien gāju 4.5h pārgājienu vnk klausoties pati savā galvā, i guess. Šis būs zemākais VISAS STUNDAS rādītājs manā spotify vēsturē, dārgo decembri.

Bet laikam jau nav nekāds pārsteigums manā gadījumā, ka bērnam, kurš vienmēr juties tā, ka ar visu pašam jātiek galā un nav neviena, kam palūgt padomu, izaugot par pieaugušo, dienestā pazūd visas trauksmainās domas un beidzot ir miers. Tas, ka es tā jutos, neizaudzināja mani par pieaugušo, kurš patstāvīgi spēj pieņemt lēmumus, tas mani izaudzināja par pieaugušo, kurš apšauba katra sava pieņemtā lēmuma pareizību un mētājas nevarēšanas izlemt zonā līdz pēdējam.
Un tad beidzot kāds pasaka, ko darīt. Iespējams, no manas puses tas ir stipri infantili, tik ļoti izbaudīt lēmumu nepieņemšanu. Bet it is what it is. And for now I am who I am

Gribās kaut ko uzrakstīt par tām 3 nedēļām Alūksnē, bet kaut kā nav vārdu. Un ko tad es teikšu- viss patika, nekas nebija pa īstam grūti-wiiiii?!
Tas ļoti nāca par labu manai mentālajai veselībai. Nezinu kāpēc, varbūt tāpēc, ka 3 nedēļas man nebija ne par ko jādomā pašai, un viss notika pārāk strauji, lai paspēt gremdēties kaut kādās melanholijās.
Ļoti paveicās ar 12 cilvēkiem, kuri bija MANA nodaļa. Ar vēl vienu čomu, mājupbraucot, tieši nosmējām, ka parasti mums vajag pāris dienas vai nedēļas, lai atvērtos, bet te kaut kā bija- BAM, THIS YOU HOOD NOW, MAKE STUPID JOKES :)
Un šīs 3 nedēļas mani ir atstājušas nemierīgu, nedaudz garlaikotu savà ikdienā un hobijos, gribās iet, skriet, svīst. Darīt visu NIKNĀK. Bet gan jau tas pāries.
Es nevaru nevienam neko tā ļoti ieteikt, jo katram savas vajadzības, robežas, bet ar skatu uz pagātni, es sev ļoti iesaku šo darīt. Ja nu ir tās laika cilpas, un vakardiena atkal būs vietā, kur jāpieņem lēmums par šo.
Šī vasara jūtas kā gadi

te var būt arī bilde

te var būt arī bilde

Jūs arī mēdzat overwhelmoties, kad citi jums izrāda rūpes un dara visādas jaukas lietas. Un tie ir cilvēki, kas jums patīk. Bet tās rūpes liekas TOO MUCH. Un jūs jūtaties nedaudz aizkaitināti un gribat paslēpties.
Es nedomāju, ka esmu kaut kāda neordināra sniegpārsliņa, kam ir tā, kā nevienam nekad nav bijis, es drīzāk gribu saprast, kas man vainas. Es kinda jau zinu, kas man vainas, bet reizēm citiem sanāk to labāk noformulēt.

Viena no manām mīļākajām lietām par Kapteini Ameriku, ir viņa neviltotā rootošana par katru sīkumu, kam saņemies vai ko izdari. Viņam nav ne jausmas, vai tas ir objektīvi big deal or not, viņš vienkārši ir priecīgs, jo es esmu priecīgs un lepns :) un man tas liekas ļoti mīļi.

Ja viss ar rezervistiem saies, tad 10-15 gadus vecā vakardiena būtu vienkārši over the moon par to kā mūsu dzīve ir izdevusies. Ieroči un zirgi, mazā. Tikai tagad tad arī prasīsies pikaps, nevis 2000. gada pežo, ziniet.lai gan, par 2000smtsmt eur šodien redzēju arī Hummer ar gāzes iekārtu, kas tai laikā bija mana sapņu mašīna. Varbūt vienīgi bez gāzes iekārtas, bet hei, šī ir mūsu vienīgā planēta.Laiks pieaugt un nebūt egocentriskai. 36 gadus vecā vakardiena, varbūt, dzīvē gribētu vēl šo un to, bet es piekrītu Andrejam- ceļš uz mums pašiem reizēm vienkārši ir tagad darīt to pašu, kas mums sagādāja prieku bērnībā. Un kādam tas varbūt arī būs kaku pirkstiņzīmējumi uz tapetēm, fuck off, īlenu maisā nenoslēpsi un mākslinieku sevī arī.
Slava AD. Es tiešām neatceros savā pieuguša cilvēka dzīvē, kad būtu bijusi tik unbothered, moisturised and in my lane. Un ziniet, kas ir visforšāk, bez visa tā foršā, vnk atkal beidzot nedomāt ne par kādām attiecībām, viņu būšanu vai nebūšanu dzīvē, tik atbrīvojoši ir kad smadzene vienkàrši ir ielikusi to plauktā, dont care, look at mai horse, mai horse is amazing

Atpakaļ savā jaunības triatlonu ērā- skriešana, jāšana, velobraukšana vienā dienā