hronikas

Kaut kad sen es gribēju pastāstīt, kā atmetu smēķēšanu, bet tas laikam ir interesanti tikai man pašai. Turklāt vienā no piektdienu dzerstiņiem kursa meitene man piedāvāja cigaretes ar krustnagliņu garšu, and you can't say no to that shit.

**
Man ir kursabiedrene rudmate un es pēdējā laikā par viņu domāju nedaudz vairāk nekā pienāktos par random kursabiedreni. Nevaru saprast, vai es gribu, lai viņa ir mana labākā draudzene; varbūt vienkārši gribu būt tāda kā viņa; or maybe I'm just having a crush like no other, literally. Tas pēdējais variants manu prātu nodarbina visvairāk, jo, nu, kā? Ko? Did youtube make me bi?
Lekcijās mēs sēžam blakus un lielu daļu manas mentālās enerģijas patērē centieni izturēties normāli. Sajūtas gluži kā no pamatskolas, kad jutu nesaprotamu vilkmi pret visādiem klasesbiedriem, vēl ne īsti seksuālu, drīzāk 'please like me' un 'I want to be your special friend', kad jebkura saziņa tiek analizēta līdz pēdējam. Skolas piektdienbārā viņa bija ļoti skaļā sajūsmā par manu ierašanos un gribēja, lai sēžu tieši viņai blakus, tomēr pirms sāku apsvērt, ko tas nozīmē, viņa paziņoja, ka dzer jau septīto tuborgu.
Ar kursa meitenēm bijām ciemos pie viņas un nedaudz iebuhājām cidoniju šņabi. Vienā brīdī viņa paņēma ģitāru un sāka spēlēt un dziedāt visu ko, piemēram, Avrilu, Imagine Dragons u.c. popsu (šķībi un greizi dziedāju līdzi, kā arī atskārtu, cik ļoti man pietrūkst mūzikas ballīšu ar Rīgas draugiem). Tad viņa izvilka ūdenspīpi, cigaretes un zāli. Pēc brīža es jau rullēju džointu (.....truly not an expert), vēl pēc brīža pīpēju cigareti uz balkona. Pēc pārliecinoša bezcigarešu gada šī situācija spēja mani psiholoģiski salauzt. Vēlme parādīt, cik ļoti edgy af es esmu, uzvarēja racionālo 'moš nevaig pīpēt'.
Atceros, ka pēc tam naktī reibuma sapnī bija vakara turpinājums divatā, bet neatceros, kāds, visu laiku modos un atkal centos aizmigt, lai atgrieztos sapnī un noskaidrotu, kas īsti notika un vai tiešām un vai var būt?
Kopumā interesants domu mežģis bez praktiskas nozīmes, jo, nu, what the fuck is attraction and what the fuck is gender.

Mēģinu saprast savu dzīvi un virzību tajā.

Maijs ir vislabākais mēnesis. Var vērot dabu, kurā viss zied, plaukst un smaržo. Var iet pastaigās bez virsjakas. Var sēdēt bāra pagalmā, riteņot un aizrauties. Mācību gada beigas arī ir diezgan ok, jo esmu teicamniece pēc būtības un man patīk novērtējums.

Maija pirmdiena pirms diviem gadiem.
Esmu norunājusi ar laboratorijas vadītāju, ka no šīs dienas sākšu nākt un darboties ar bakalaura darbu. Diemžēl esmu nobijusies un nespēju no rīta izkāpt no gultas. Kad beidzot saņemos un ar dienas vidus reto transportu nokļūstu pilnīgi otrā Rīgas malā, ir, khem, pēcpusdiena un man ir kauns par savu vājumu. Dažas stundas pipetēju, nesaprotu atšķaidījumus, pabakstu ekseli, nervozi cenšos piedalīties sarunās. Darba vadītāja mani aizved uz centru, pa ceļam redzu draugu, kas dodas uz Čomski, un es sekoju. Vakarā nokļūstam kādā šaurā istabiņā, kur ēdam biezpiena pankūkas un most likely hotboxojam.

Tā pati diena maijā pirms gada.
Sešos no rīta cepu aveņmaizītes, rakstu e-pastus, izveidoju bakalaura darba galīgo, drukājamo versiju. Darba vadītājai uzdāvinu smiltsērkšķu marmelādes. Gaidot kamēr darbs tiek iesiets, bakstu telefonu, un tieši tad un tur saņemu e-pastu ar tēmu "Congratulations on your acceptance!" Es, protams, nemāku handlot tik piesātinātas emocijas, man sitās sirds un svīst rokas un izkalst mute un nevaru skaidri padomāt. Bet es jūtu, hm, atvieglojumu? Kāds ir saredzējis mani kā vērtīgu studentu! Sēžu Daugavas malā un priecīgi/nervozi ēdu austiņas. Pēcpusdienas sastrēgumā braucu mājās ar trolejbusu, ir karsts un es gūglēju "brain drain". Vakarā dzeru mohito ar draugiem, laikam, pat neatceros konkrēto vakaru vai cilvēkus, ko satiku.

Šogad maijā.
Īsi pirms deviņiem ar kafiju termokrūzē eju uz skolu. Paspēju iesvīst pat bez virsjakas. "Research Project" ietvaros nodarbojos ar transporta/šūnu caurlaidības eksperimentiem. Mūsu supervizore ir prom, bet pašas tik un tā visu izdomājam un paveicam, un vispār nav ne vainas būt emigrantam un zinātniekam. Parkā atrodu ziedošas ābeles. Un tomēr, vakarā mēģinu aizmigt, cieši saķērusi spilvenu kā glābšanas riņķi, jo esmu viena viena viena, un kopā nebūšana sāk kļūt mazliet par grūtu, un cilvēkkontakts arī kļūst par sarežģītu, un nu ko lai vispār iesāk?

Esmu aizdzīvojusies līdz eksperimentālajai daļai priekšmetā 'Research Project in This and That Drug Stuff'. Varbūt tā ir standartlīkņu vaina, varbūt vienkārši lēna smadzene, varbūt kas cits, bet es vairs nevaru saprast, vai man vispār patīk šī čakarēšanās ar pipetēm, ependorfiem, mikroskopisku daudzumu iesvēršanu, putojošiem šķīdumiem, nešķīstošiem pulveriem, leduskastēm un laboratorijas cimdiem. Un ārprāc, nonākot laboratorijas sterilajā vidē ar sausu gaisu, es uzreiz kļūstu par pumpainu kartupeli (correlation not causation). Un pārāk bieži pārdzīvoju, ka halāts un savākti mati neļauj apkārtējiem redzēt, ka dažreiz tomēr esmu smuks kartupelis. Vēl es ne līdz galam izprotu atkritumu šķirošanas sistēmu, un man briesmīgi sāp sirds par ārprātīgo plastmasas daudzumu, kas tiek izmests (reizēm pat nelietots) un kļūst par bioloģiskiem/medicīniskiem/bīstamiem atkritumiem. Bediki, laikam nekāda zero waste dzīve man te nesanāks :/

**
Pēc šīm pārdomām sekoja labāk saplānota diena, un izmisuma sajūta atkāpās, it īpaši tad, kad ieguvām pirmos rezultātus (ne pārāk derīgus, bet tā jau ir cita problēma). "Pirmās dienas sindroms" laikam. Bet hmm. Kad šis beigsies, nāksies reflektēt par savām sajūtām saistībā ar darbu laboratorijā. Kas man nepatīk? Nebūtu labi, ja maģistra projekts šķistu kā mocības; man jau tā ir mazliet bail, ka esmu uzņēmusies kaut ko ārprātā sarežģītu.

Mēs bijām ceļojumā un man mazliet salūza smadzenes. Nav viegli pārslēgties no 'long distance mode' uz kopābūšanas režīmu, es pat teiktu, ka emocionāli nogurdinoši. Biju jau apradusi ar prombūtni, iemācījusies notrulināt emocijas, un te pēkšņi viņš ir blakus un mīļš un jauks un visādi labs, bet drīz atkal došos prom, un varbūt vienkāršāk ir neļaut sev priecāties par mirkli, jo tad nebūs tik grūti atvadīties, vai ne?
Un tā es pavadīju ceļojumu, mēģinot izvairīties no pieskārieniem un apskāvieniem, protestējot pret pirkstiem, kas glāsta, jo tie šķietami novedīs pie kā seksuāla, un tas šķiet par strauju un es negribu. Šķita, ka zaudēju teikšanu pār to, kas notiek ar/ap manu ķermeni. Var jau būt, ka biju mulsinoša, jo joprojām gribēju skavas un mīļumu un visādas romantiskās lietas. Bet to vietā bija aktīvi jāuzmana, ka tikai tūlīt rokas nesāks pārvietoties, man atkal būs jāsaka "Aaaa, nu pls Nē", un man likās, ka I made myself clear about that? bet manus 'nē' uztvēra par joku (???).

Un tad kļuva labāk un es apradu ar viņa klātbūtni un tagad es atkal esmu prom un ir tas 'fucking nope' periods, kurā gribu gulēt visu dienu un nekas mani neiepriecina, jo atkal esmu atrauta no labākā drauga.

Citās ziņās, braucām ar metro (es mīlu metro) un tajā bija Alpro jogurtiņu reklāmas. Ar skatu uz vecpilsētu ēdām labāko vegānisko picu manā pieredzē (kur, jāatzīst, pirms tam bija tikai pašas mēģinājumi un tās lulū briesmas ar zemesriekstu sviestu un jūraszālēm). Totāli lepojos ar sevi, jo izdevās lielāko daļu maltīšu pagatavot tikai ar mikreni un tējkannu. Divas naktis gulējām autobusā. Ar divām mašīnām 7,5 stundās veicām 470 km. Viens šoferis nopirka mums piena kafijas, tad uzzināja, ka es tādu nedzeru un sadabūja tēju tā vietā. Otrs šoferis bija ar apšaubāmu humora/mūzikas gaumi, rādīja mums youtubē azerbaidžāņu popmūziku, pēc tam Viļņā brauca vairākus kvartālus zem 'ķieģeļa'. Sniga lietus un bija nogurums.

Es: https://www.timeanddate.com/eclipse/solar/2026-august-12
Es jau neko, bet, ēēē, sākam plānot 10 gadu anniversary?

Viņš: Omg, yeeszzz
Uz Islandi vai Grenlandi?

Šajā dienā pirms diviem gadiem nomira vecmamma un es atzinos vecākiem, ka viss ir slikti un augstāko izglītību tik drīz nedabūšu (pieklājīgu bakalaura darbu nevar uzrakstīt, ja martā nav ne tēmas, ne vadītāja, ne spēka). Joprojām grūti domāt par šo apstākļu mijiedarbību, jo nezinu, ko vainot. Tas periods vispār bija ļoti nesaprotams, bēdīgs un bailīgs. Tagad mazliet stragloju ar maģistra projekta un supervaizora atrašanu, un sajūtas ir paralizējoši pazīstamas. Negribu, lai tā atkārtojas. Domu pavedieni ir gana līdzīgi - nevaru nevienu uzrunāt, ja neesmu izdomājusi, ko vēlos. Nezinu, ko varētu vēlēties, ja neesmu ne ar vienu gudrāku runājusi. Vismaz šoreiz ir vēl laiks atlicis, lai to nokārtotu.

Šodien bija pavasaris, nopirku trīs sojas jogurtus un biju Austrumeiropas produktu veikalā. Pilnam komplektam tur bija pat penšu pārītis, kas ar kasieri sarunājās krieviski.

Lai nokļūtu nākamajā randiņā, viņš diennakti brauks autobusā, bet es ceļošu ar divām lidmašīnām. Pēc mēneša! !!!!!

Iespējams esmu sadraudzējusies ar cilvēkbūtni. Pēc četru nedēļu laboratorijas darbu teamwork šķiet, ka grupasbiedram norvēģim ir potenciāls iekļūt kategorijā "draugi". Vismaz es noteikti to vēlētos, bet man bail, ka laboru sērija izbeigsies pirms pazīšanās kļūs par draudzību ārpus skolas sienām.
Svētdienas vakarā mēģinu ieplānot, ko atbildēšu uz "how was your weekend?", jo tas jautājums mani parasti apstulbina, jo manas brīvdienas ir vienādas un vientuļas. Jo es esmu tieši tik ļoti trauksmes varā, ka mēģinu sagatavoties un izplānot small talk. Vīkenda sausais atlikums: drebošiem pirkstiem uzrakstīju divus epastus un uz abiem saņēmu noraidošu atbildi. Tagad jāsacer jauni epasti. Es nemāku. Protu visādas ekseļa maģijas, bet nezinu, kā paust savas vēlmes formālā sarakstē. Ko es drīkstu gribēt un prasīt?

Man ir daudz laika reflektēt par savām emocijām, bet pietrūkst cilvēkkontakta. Man ir vientuļi un bēdīgi, jo esmu viena. Jo akūtā pietrūkšanas fāze ir pāŗgājusi un vairs nevaru iztēloties, kas man īsti pietrūkst. Saprotu, ka pietrūkst mans pilnīgi garām bj dealer (never not funny :D), bet viņš tagad ir pa pusei ideja un pa pusei feisbuka zaķīši.

Mani vientulīguma līmeņi ir off the charts. Saņēmu ziņu no drauga, kurš vīkendā apciemos šo pilsētu. Couldn't have asked for better timing

Esot trimdā, esmu iemācījusies, kā ēst salātus, ka mugursomu var vilkt vienmēr un kas ir stress. Vēl arī šo to par tablešu ražošanu un šķidrumhromatogrāfiju. Kad naktīs nevaru aizmigt, kaut esmu ārprātā nogurusi no smadzeņu darbināšanas, domāju par nākotni. Nākotni, kurā esam ģeogrāfiski kopā. Mēs dzīvosim kopā, mums būs daudz telpaugu, un mēs nekad neko nepaspēsim izdarīt. Kad precēsimies, man būs lina kleita ar meža zaļiem akcentiem. Naktī pēc jāvārda kārtīgi viņu nopēršu ar bērza pirtsslotu. Siltā brīvdienas pievakarē malkosim vīnu un būs "pisaks uz balkona".

Labprāt pastāstītu, ko darījām Vecgada/Jaungada svinībās, bet mazliet neērti, jo ballē bija daudz cibiņu. Bija arī daudz svešinieku, kuriem, protams, man bija jāstāsta, "kā tad es tā izdomāju būt par vegānu". Būtu labāk jautājuši, kāpēc es turpinu būt vegāns, jo tās ir pavisam atšķirīgas atbildes. Diemžēl man vēl nav iepriekš izdomātas template atbildes, tāpēc godīgi nobēru savu vienu mazo teikumiņu par Dzīvnieku brīvības izaicinājumu, un pretī saņēmu n-reizes dzirdēto un vienmēr mulsinošo "nu es gan neesmu ne veģetārietis, ne vegāns". Ā, ja? Tiešām? Nebūtu iedomājusies...... Un tad bija jāklausās mazā nevarēšanas un negribēšanas argumentu kolekcija. Tas mani vienmēr apbēdina.
Lai viss būtu priecīgāk (nē), svinību naktī mani pievīla mans ķermenis, tāpēc sarijos ibīšus un gāju gulēt, bet vēlāk mani pievīla arī prāts, kad mazliet kritu panikā, ka atkal jāšķiras un atkal jādodas dzīvot vienai svešumā. Lai viss būtu vēl skaistāk, šis nakts ceļojums sevī iekļāva 3h braucienu autobusā ar neizslēdzamu apsildītu krēslu (sēdēju pannā), ierašanos lidostā naktī 3.5h pirms izlidošanas (nav kur ērti gulēt un krāna ūdens nedzerami dzelžains), 1h slikta miega lidmašīnā (kur sāka jaukties miega trūkums un paranoja par to, ka nelidojam pietiekami uz augšu). Toties šķita, ka esmu atbraukusi mājās. Te stiprāka māju sajūta, nekā Rīgā, kur šķita, ka esmu ciemos. Kur neērta gulta, auksta telpa, zemas virtuves virsmas un ledusskapis pilns, bet priekš manis tukšs. Vecāki gan nav mainījušies. Un es?

Saulainā rītā uzreiz pēc eksāmena viņš atbrauca vēlreiz, šoreiz kopā ar trīs draudzenēm. Devos satikt četrotni, ēdām kebīti, vērojām, kā pilsētā tiek uzstellēta mākslīgā ziema, sala pirksti, bija baigi mājīgi un viegli. Daudz mazu, sildi sirdošu atmiņu. Latvijai par godu nosauktajā ielā ievilkām dažus zaļus dūmus. Sildījāmies ar Fireball šotiem un satikām vēl latviešus. Vecpilsētā uz soliņa no termosa dzērām rumkolu un tenkojām.
Kad visi jau bijām vafelē, labierīcību meklējumos nonācām random alus pagrabiņā. Viņš nemitīgi stāstīja meitenēm: "Bet jūs zināt, cik viņa ir forša?" Un tikpat svarīgi bija visām paziņot: "Un, omg, viņa nevelk push-up krūšturus!" Kā arī: "A jūs zināt, ko viņa zem galda dara?"

Un tad viņi aizbrauca un iestājās emocionālais novembris.
Kādā tumšā vakarā gāju uz iepirkšanās centru, klausījos podkāstu par meitenēm attāluma attiecībās un viņu eventuālo saderināšanās brīdi (Florence+The Machine koncertā, ja, wow), nemaz neraudāju, nē, tikai lietus pēkšņi salija sejā. Nu kā tā var būt. Kā var būt, ka otrā sarakste Tinderī ir tik ļoti "It's a match!". Kad esam jūras un kilometru šķirti, šķiet, ka pusi attiecību lieliskuma esmu izdomājusi, jo pēc savām iegribām interpretēju čatā ierakstīto. Kad beidzot satiekamies, paiet apmēram diena, līdz pārliecinos, ka lieliskums tomēr ir īsts. Nu kā tas ir iespējams. Kā var bez nekādas aizķeres sākt teikumus ar "kad mēs dzīvosim kopā" un "mūsu mājās noteikti būs", ja nav skaidrības, kad nākamreiz tiksimies un kurā valstī būs mūsu nākotne. How is this real

Viņš atbrauca ciemos un viss bija lieliski. Sarkanās bikses otrā ielas pusē ieraudzījusi, skrēju pakaļ un saķēru no aizmugures. Viņš ir īsts!

Turpmākās desmit dienas dzērām vīnu un karstvīnu, centāmies viens otru neizstumt no vienvietīgās gultas, devāmies pastaigās un ēdām čipsus. Izveidojām kopīgu Pinterest dēli ar sapņu mājām un mēbelēm. Cēlām sapņu pilis neaizdomājoties.

*
Pildījām sava BDSM tipa testu, tad mazliet papletnēju viņu. Tad mazliet stiprāk. Eksperimentāli noskaidrojām, ka man patīk, ja viņam (caur sāpēm) patīk. Mazliet gan salūza smadzenes, mēģinot to procesēt, jo šķiet, ka daru pāri, bet brīvdienu noslēgumā jau darbojos drosmīgāk.

*
-< jautājums >
-Jā!
-Tu man dod jāvārdu?
-< izvelk no miskastes skārdenes vāciņu, nolauž detaļu un pasniedz "gredzenu" >

Atradām labu parku pastaigām, kalna galā uzstellējām statīvu, sabildējāmies ("saderināšanās fotosesija"), tad sagrābu viņu aiz olām, viņš mazliet ievaidējās.

*
Viņam der visas manas skinny bikses.

Aaaaaaaa! Rīt randiņš kapos!
Stāstīju kursabiedrenei, ka esmu tā kā satraukusies par rītdienas prezentāciju, jo kā grupa neesam pārāk labi sagatavojušies, tai ir laika ierobežojums un pēc tās uzreiz došos satikt boifrendu. Kamēr tiku līdz tam pēdējam iemeslam, mani jau bija sagrābuši nervi, stostījos un neatcerējos, ko īsti gribēju pateikt, kāpēc sāku runāt un kā pabeigt teikumu. Sajutu tādu nelielu preview, it kā jau būtu rītdienā. Man bail, ka mans ķermenis mani pievils, es jau zinu, ka fiziski jutīšos briesmīgi, sitīsies sirds, trūks elpas, pīsies domas un aizķersies vārdi. Nav pat ideju, kā sagatavoties.
Bet aaaaaa! Jau rīt! Būsim vienā pilsētā! Stāstīju mammai par gaidāmo desmit dienu randiņu, un viņas vērtējums bija "traks galīgi". Nu, pilnīgi garām, tas pats vien ir. Septiņas no deviņām kopābūšanas nedēļām ir pavadītas attālumā. Vispār man liekas, ka mums ļoti labi sanāk. Kaut gan citādi nemaz īsti nepaspējām iemēģināt, šī ir vienīgā mums zināmā realitāte. Būs interesanti!

Viņš straglo ar ripām, bet es nespēju palīdzēt. Tā ir diezgan briesmīga sajūta. Ripas ir mana lieta, man būtu jāzina, kad un kā un kāpēc darbojas vai nedarbojas. Bet varu vien raustīt plecus un sūtīt bēdīgās sejiņas, jo nezinu, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs, jo neesmu ārstniecības persona ar pieredzi.

Lielākoties esmu aizņemta un man nav laika domāt. Bet dažreiz esmu atstāta viena ar savu prātu, un mani pārņem panika. Šķiet, ka esmu vienkārši cut/paste darbību rezultātā nonākusi citā pasaules nostūrī. Nolikta citur uz globusa. Piektā stāva dzīvoklī pilsētā ar lielāku vērienu. Mēģinu piecelties kājās, pielāgoties jaunajai videi, atrast pareizo ceļu, atrast draugus, atrast mieru, atrast kaut ko. Tomēr vieglāk ir nedomāt un patērēt visu internetu, seriālus, podkāstus, albumus, mācīties, apmierināt sevi, fantazēt par nākotni, gaidīt ciemiņus. Bet tikai ne domāt par tagadni un realitāti, kurā man ir problēmas ar bankām, naudu, kredītu, pastu, sūtījumiem, parolēm un attālumu. Escapism to the maxxx

Es jūtos slikti, kad apkārt ir daudz svešu cilvēku. Bet es tomēr gribu arī draugus un piedzīvojumus. Bet man ir pārāk grūti būt apkārt svešiniekiem, jo viņi taču ievēro pilnīgi visas manas nepilnības un nevēlas manu klātbūtni. Es labprātāk vēroju no malas. Zinu, ar kuriem gribētu sadraudzēties, bet es nemāku, un vai nav jau par vēlu?

Es jūtos slikti, kad istabas biedrene piedāvā nākt līdzi uz ballītēm, bet es atsaku. Jo pārāk negaidīts piedāvājums, jo es neesmu sagatavojusies, jo es nejūtos labi. Bet es tik ļoti gribētu būt gatava doties...
Vismaz jauki, ka par viņas plānoto dzimpuka balli pateica nedēļu iepriekš. Tad nu tai es biju morāli gatavojusies. Pasākumā bija ļoti skaļi, sarunas notika kliedzot ausī, es iztriecu vīna pudeli viena pati. Cītīgi runāju ar svešiniekiem, biju asprātīga, negāju smēķēt. Bija veiksmīgs vakars, līdz es sāku papildināt vīnu ar Tuborgu un attiecīgi streipuļot uz ielas. Attapāmies picērijā, kur es vairs nespēju padomāt nevienā valodā, un ēdu picu ar sieru. Slikti. Nebija garšīgi, un tas noteikti pastiprināja nākamā rīta sūdīgo pašsajūtu. Neatceros, kā nopirku vilciena biļeti mājup. Izpētīju feisbukā visus iepriekšējās nakts sarunu biedrus, dažus piedraugoju, bet uzreiz jau ir skaidrs, ka nebūsim draugi un ka visas sarunas bija veltas pūles, lieks efforts, kāpēc vispār censties. Tik virspusēji. Neko neieguvu no tās komunikācijas.

Nākamajā rītā devos uz aptieku (tur ir numuriņu sistēma!) pēc glābējeņģeļa ibuprofēna, tad aizgāju līdz vecpilsētai, kur piemetos uz soliņa un pētīju Pasaules veģetāriešu dienas pasākumu vietējo vegānu izpildījumā. Dabūju recepšu bukletu un sajūtu, ka neesmu viena pasaulē. Starp aktīvistiem bija arī ļaudis virs 50 gadiem, kas mani diezgan pārsteidza. Video ar lopkopības drausmām gan es neskatītos ne apmaiņā pret našķi, ne naudu, ne ko.

Un tā sanāk, ka mani tuvākie un labākie draugi ir tie paši, kas Latvijā. Šķiet, ka jaunu draudzību izveide sevī iekļauj mazliet sevis salaušanu. Es...nevaru... Tas nenotiek dabiski.

Tehnoloģijas ir lieliskas.

Trijos naktī esmu ieritinājusies starp spilveniem un segām. Vienā ekrāna malā skatos flightradar24.com, sekoju lidmašīnai, kas tūlīt piezemēsies Rīgas lidostā. Otrā ekrāna malā caur viņa telefona kameru un mašīnas logu redzu pikseļainas Mārupes lampiņas un tad spilgtu objektu, kas nāk no debesīm lejā. NLO, haha.

Nu jau vienkārši sūtām viens otram Pornhub linkus. Vēroju viņu, kad viņš vēro manas krūtis. Vēroju viņu tumsā, istabā. Šķiet, ka viņš interneto, bet es redzu vājas kreisās rokas kustības, un zinu, kas notiek. ;D

Guļu tumsā, tūlīt aizmigšu, un ausīs skan viņa balss. Gandrīz vai noticēju, ka esam blakus. Drīz.

Pievakarē atrodu veikalā kaut kādu sakarīgu aliņu. Esmu sarunājusi, ka viņš satiksies un vīnos ar divām manām lēdijām. Kad pievienojos šim bujāram caur videočatu, jau ir iesākta nerātno „Never Have I Ever” jautājumu spēle. Izšķiru apmēram trīs pikseļus, bet zinu, ka neiespējami ļoti vēlos būt tur, ar viņiem, mājas vīnošanā ar girl talk elementiem. Uzzināju daudz jauna, ha.
„Ir pat diezgan ok”, viņš recenzē vakaru, pirms tas vēl beidzies. Tulkojumā – „zajebis”. Viņi ir piebeiguši nezkuro vīna pudeli un dodas uz Čomski. Šeit sakaru kvalitāte krītas, un redzu vien trīs melnus pikseļus un dzirdu tik pazīstamās Čomska pagalma skaņas. Kaut kā caur sliktu videozvanu iepazīstināju ar istabas biedreni.
Starp citu, viņas boifrendam tāds pats vārds kā viņam. Un tāds pats kā manas labākās draudzenes puisim. Visām vajag tādus pilnīgi garām.

Nevainīgā ikdienišķo selfiju noruna diezgan strauji pārvērtās par kaut ko daudz nerātnāku. Bildes, kas atklāj tieši tik nedaudz, lai iedarbinātu iztēli un nevarētu nosēdēt. Un tad bildes, kas atklāj tieši tikpat daudz kā Pornhubā un pamatīgi uzkurina. Kaut kādā brīdī kļuva vienalga par privātumu, viss feisbuka čats pilns ar dikpikiem un to nerātni smīnošo emoji. 10 dienas dzīvoju viena, katru vakaru (rītu, dienu) man piesūta kārdinošas bildes; nekad iepriekš dzīvē neesmu tik bieži beigusi.

Patiesībā arī istabas biedrenes ievākšanās neko daudz nav mainījusi saistībā ar nerātnumu. Piektdienas vakarā, kamēr viņa ir prom naktsdzīvē, notika videočats, kādu stundu skatījāmies viens otram virsū un turpinājām sarakstīties. Tomēr reizēm var just, ka esam pazīstami vien neilgu laiku. Garajos klusuma brīžos malkoju otro lētāko vīnu. Rojāli piedzēros. Runājām un rādījām. Par laimi, kādā brīdī atcerējos, ka jāaizvelk žalūzijas, lai netraumētu pretējos kaimiņus (te nav tāda koncepta kā aizkari). Līdz gultai aizstreipuļoju. Vēl četras nedēļas!

Meitene, starp citu, ļoti jauka. Kārtīgi nomazgā pannu pēc speķa cepšanas. Mums patīk līdzīga mūzika, pamazām ieviešam botānisko dārzu uz palodzes. Vislabākā viņas īpašība: būs prom, kad viņš ciemosies.

Abi cīnāmies ar rudens depresņiku. Nu, manā gadījumā vairāk ar trauksmi par jaunām vietām un lietām, bet. Kopā mēs to varam izturēt un uzvarēt.
Viņš nopirka lidbiļetes. Vēl tikai piecas nedēļas... Tas pat šķiet iespējami. Un labs veids, kā parādīt savu committment. Sirds sitas straujāk. Jau plānoju, kā apskaušu, kā noskūpstīšu, kā nelaidīšu vaļā. Ko parādīšu pilsētā un kur aizbrauksim piedzīvojumā. Cenšos nedomāt par to, ka tad atkal būs atvadas. Un ka tas atkārtosies vēl daudzas reizes. Un ka nākotne ir neskaidra. Un...
*
Viņa reportāža no gara skrējiena liek man saņemties un iziet ārā uzskriet. Tagad esmu vegāns-atlēts, lol. Viņš spēj mani iedvesmot. Bet šo spēju ir viegli izmantot ļaunprātīgi/neprātīgi, jo viņš var mani pierunāt uz gandrīz jebko. Kailu selfiju? Jā, lūdzu, skaties. Stāv uz rudmatēm? Nu ok, paskatīšos fotošopā, kā man izskatās sarkanāki mati. Nākt uz tikšanos bez apakšveļas? Jā, nu, oktobrī ir vēss, bet padomāšu... Bīstami, bet arī ļoti patīkami, jo šķiet, ka viņš jūtas tieši tāpat. Un tā mēs viens otru ietekmējam, esam viens otra varā.

*
Mani nosauca par sengrieķu skulptūru.

Norunājam katru dienu atsūtīt pa selfijam. Tas palīdz, vismaz nedaudz.
*
Piektdienas pusdienlaikā atvelku koferus uz savām nākamajām mājām jeb dalītu istabu kopmītnēs. Redzu svešas, aizdomīgi vīrišķīgas somas, bet daudz nedomāju, jo jāsteidzas tālāk. Vakarā saņemu ziņas, ka somu īpašnieks ir puisis, kam nepareizi piešķirta dzīvesvieta, un ka atslēgas atsakās sadarboties ar slēdzeni. Visas atslēgas. Piektdienas vakarā neviens nespēj palīdzēt. Puisim ir tikai telefons, visa pārējā iedzīve ieslēgta istabā. Man ir nedaudz vairāk lietu, to vidū lietusjaka, maks, kamera un telefons, kas strauji izlādējas. Nemaz nepaspēju krist izmisumā, jo dārgais attālumā esošais (nu jau facebook official) draugs ātri sarunā man naktsmājas pie meitenes, ar kuru viņš pirms gada sasvaipojās Tinderī. Tikšanās vietu pusdivpadsmitos naktī noskaidroju, kad telefonam bija 1%. Skrienu uz vilcienu, līdz ar pēdējo minūti iekļaujos biļetes derīgumā. Paļaujoties uz atmiņu, visai veiksmīgi šajā vēl svešajā vecpilsētā atrodu manu glābēju un viņas ārzemju draugus. Viņi ir iereibuši, mēs ejam uz kebabnīcu.
Paņēmu falafelu, tā arī nesapratu, cik vegānisks tas bija. Runāju atklāti, bet maz, kā jau parasti. Man liekas, ka labi sapratāmies un nebija neērti vai savādi, bet, nu, grūti spriest. Pārsvarā nerunājām un eksistējām vienuviet. Sestdienu pavadīju, lasot viņas Harija Potera lugas eksemplāru. Svētdienu pavadīju iepirkšanās centrā, meklējot sarkanus džinsus pirmajai skolas dienai. Tad briesmīgi izmirku (apmēram kā laivas randiņa laikā). Pabeidzu lasīt Hariju (meh). Pēc pirmajām lekcijām devos uz kopmītnēm, un slēdzene bija salabota. Itin kā nekas nebūtu bijis. Itin kā es būtu devusies brīvdienās. Viņas ledusskapī stāv sojas šokolādes saldējums. Ceru, ka garšo.

Atkal nemāku būt viena. Tiklīdz uzzinu, ka spēju eksistēt kopā ar kādu, aizmirstu, kā būt vienai. Tas stulbais ķieģelis manā krūškurvī. Nevarētu būt vēl nepiemērotāks brīdis, kurā ilgoties pēc otra cilvēka fiziskas klātbūtnes. Nebūtu to stulbo Tinderi novilkusi, nu.........
Man šeit ir ļoti grūti, jo neviens no šiem iepazīšanās nedēļas pasākumiem nav paredzēts introvertiem cilvēkiem. Man apnika cilvēki jau aizvakar. Viņi atrodas manā personīgajā telpā, vienmēr, neaicināti. Neviens nekad nedzird, ko es saku. Neviens nesaprot manu vārdu. Man nav iespēju iepriekš sagatavot sakāmo, tāpēc neprotu izteikties angliski un stostos un tad nerunāju nemaz. Pat fakultātes uzsauktās kopīgās ēdienreizes ir sapistas, jo esmu uzdrošinājusies ievērot kaut kādus tur ētikas principus. Viņiem te ļoti patīk šķirot atkritumus, ekoloģiskā pārtika un zaļais dzīvesveids, tāpēc liekas tik mistiski, ka par vegānismu neviens nerunā. Ā, nē, citu dienu pie dzērieniem bija pieejams gan piens bez laktozes, gan sojas piens. Vispirms dzēru bezlaktozes balto kafiju, pēc vairākām stundām sapratu, ka tas joprojām ir piens no govs... Citu dienu pielēju sojas pienu melnajai tējai. Kaut kā neveicas. Dzeru Tuborgu un pavadu lielo welcome dinner vakaru telefonā. Ir pārāk skaļi, nedzirdu savas domas. Varbūt labi vien ir, jo vispār esmu neizpratnē. Kā es te nokļuvu? Kā lai iegūst draugus? Kad vienreiz sāksies lekcijas un laboratorijas darbi? Un kad viņš atbrauks? Man ļoti vajag apskāvienus.

Naktī pirms lielā Life Event gulēju pusotru stundu. Enerģijai dzēru smūtiju ar īpašo sastāvdaļu – šokolādes krēmu. Istabā atstāju nesaklātu gultu un atvērtu logu. Vējoja rīta dzestrums un ēnas, ko parasti vēroju vien pēc datorā pavadītas nakts. Brauciens caur slaveno Brīvības ielas sastrēgumu. Samulsināju tēti ar atvadu apskāvienu. Četratā (es, labākā draudzene, labs draugs, viņš) sēdējām „Lido” un malkojām alu (garšīgu, nevis kā šeit). Pēdējie apskāvieni. Kad jau biju pie drošības pārbaudes, pēdējā redzamības brīdī ar rokām rādīju visiem sirsniņu. Viņš rādīja pretī. Es izkusu, mazliet.

Un tad es aizlidoju.