26. nodaļa
Feb. 8., 2017 | 04:29 pm
No:: hronikas
Esot trimdā, esmu iemācījusies, kā ēst salātus, ka mugursomu var vilkt vienmēr un kas ir stress. Vēl arī šo to par tablešu ražošanu un šķidrumhromatogrāfiju. Kad naktīs nevaru aizmigt, kaut esmu ārprātā nogurusi no smadzeņu darbināšanas, domāju par nākotni. Nākotni, kurā esam ģeogrāfiski kopā. Mēs dzīvosim kopā, mums būs daudz telpaugu, un mēs nekad neko nepaspēsim izdarīt. Kad precēsimies, man būs lina kleita ar meža zaļiem akcentiem. Naktī pēc jāvārda kārtīgi viņu nopēršu ar bērza pirtsslotu. Siltā brīvdienas pievakarē malkosim vīnu un būs "pisaks uz balkona".
Labprāt pastāstītu, ko darījām Vecgada/Jaungada svinībās, bet mazliet neērti, jo ballē bija daudz cibiņu. Bija arī daudz svešinieku, kuriem, protams, man bija jāstāsta, "kā tad es tā izdomāju būt par vegānu". Būtu labāk jautājuši, kāpēc es turpinu būt vegāns, jo tās ir pavisam atšķirīgas atbildes. Diemžēl man vēl nav iepriekš izdomātas template atbildes, tāpēc godīgi nobēru savu vienu mazo teikumiņu par Dzīvnieku brīvības izaicinājumu, un pretī saņēmu n-reizes dzirdēto un vienmēr mulsinošo "nu es gan neesmu ne veģetārietis, ne vegāns". Ā, ja? Tiešām? Nebūtu iedomājusies...... Un tad bija jāklausās mazā nevarēšanas un negribēšanas argumentu kolekcija. Tas mani vienmēr apbēdina.
Lai viss būtu priecīgāk (nē), svinību naktī mani pievīla mans ķermenis, tāpēc sarijos ibīšus un gāju gulēt, bet vēlāk mani pievīla arī prāts, kad mazliet kritu panikā, ka atkal jāšķiras un atkal jādodas dzīvot vienai svešumā. Lai viss būtu vēl skaistāk, šis nakts ceļojums sevī iekļāva 3h braucienu autobusā ar neizslēdzamu apsildītu krēslu (sēdēju pannā), ierašanos lidostā naktī 3.5h pirms izlidošanas (nav kur ērti gulēt un krāna ūdens nedzerami dzelžains), 1h slikta miega lidmašīnā (kur sāka jaukties miega trūkums un paranoja par to, ka nelidojam pietiekami uz augšu). Toties šķita, ka esmu atbraukusi mājās. Te stiprāka māju sajūta, nekā Rīgā, kur šķita, ka esmu ciemos. Kur neērta gulta, auksta telpa, zemas virtuves virsmas un ledusskapis pilns, bet priekš manis tukšs. Vecāki gan nav mainījušies. Un es?
Labprāt pastāstītu, ko darījām Vecgada/Jaungada svinībās, bet mazliet neērti, jo ballē bija daudz cibiņu. Bija arī daudz svešinieku, kuriem, protams, man bija jāstāsta, "kā tad es tā izdomāju būt par vegānu". Būtu labāk jautājuši, kāpēc es turpinu būt vegāns, jo tās ir pavisam atšķirīgas atbildes. Diemžēl man vēl nav iepriekš izdomātas template atbildes, tāpēc godīgi nobēru savu vienu mazo teikumiņu par Dzīvnieku brīvības izaicinājumu, un pretī saņēmu n-reizes dzirdēto un vienmēr mulsinošo "nu es gan neesmu ne veģetārietis, ne vegāns". Ā, ja? Tiešām? Nebūtu iedomājusies...... Un tad bija jāklausās mazā nevarēšanas un negribēšanas argumentu kolekcija. Tas mani vienmēr apbēdina.
Lai viss būtu priecīgāk (nē), svinību naktī mani pievīla mans ķermenis, tāpēc sarijos ibīšus un gāju gulēt, bet vēlāk mani pievīla arī prāts, kad mazliet kritu panikā, ka atkal jāšķiras un atkal jādodas dzīvot vienai svešumā. Lai viss būtu vēl skaistāk, šis nakts ceļojums sevī iekļāva 3h braucienu autobusā ar neizslēdzamu apsildītu krēslu (sēdēju pannā), ierašanos lidostā naktī 3.5h pirms izlidošanas (nav kur ērti gulēt un krāna ūdens nedzerami dzelžains), 1h slikta miega lidmašīnā (kur sāka jaukties miega trūkums un paranoja par to, ka nelidojam pietiekami uz augšu). Toties šķita, ka esmu atbraukusi mājās. Te stiprāka māju sajūta, nekā Rīgā, kur šķita, ka esmu ciemos. Kur neērta gulta, auksta telpa, zemas virtuves virsmas un ledusskapis pilns, bet priekš manis tukšs. Vecāki gan nav mainījušies. Un es?