Draugi

https://www.youtube.com/watch?v=7OxThKS_Oh8&t

"Bērniem ārpus Rīgas jābūt pēc iespējas līdzīgākām iespējām izaugsmei"

Mani komentāri:

Pusotru stundu garš stāsts par karjeru, dzīves gājumu. Sāka kā Preiļu matemātikas skolotāja, turpināja, rīkojot analogu Alfas nometnēm Latgalē. Arī veidoja matemātikas
konkursus Latgalē.

Nokļuva Rīgā, par Iespējamās misijas vadītāju, tad ministri.

Pati atzīst, ka politisko spēli aizvien, 60 gadu vecumā, nav sapratusi te, Latvijā.

Varbūt tāpēc viņas iniciatīvas par pedagogu algu caurspīdīgumu un skolu finansējumu palika nerealizētas. Par ministri dabūja nostrādā tikai aptuveni 15 mēnešus.

Šobrīd strādā LU ar mākslīgā intelekta ētiku saistītos jautājumos.

Rodas iespaids, ka viņa, sakot, ka skolotāji ir ideālisti, runā arī par sevi. Novadā 90-tajos gados viņai ļāva valdība un pašvaldības rīkoties, organizēt.

Tiklīdz viņa cerēja/gaidīja, ka valsts mērogā mainīs finansējuma kārtību izglītībā Latvijā, padarīs to godīgāku, nodrošinās to, ko pati valdība ir ierakstījusi savos dokumentos,
viņa sastapās ar neizpratni: "Vai tad viņa nesaprot, ka ir normāli politikā runāt vienu, rakstīt dokumentos otru, taču darīt trešo?"

Kā viņa pati min - LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) ir pārstājusi cerēt, ka ministrija izpildīs pašas sev izvirzītās prasības atalgojuma ziņā. Tās ļoti daudzus gadus
ir tikai formāli uz papīra. Šobrīd kā galvenais iemesls, kāpēc 75% jauno pedagogu pamet skolu un maina profesiju pirmo 5 gadu laikā skolā, viņa min pārslodzi.

Skolotāji redz, ka resursu ir par maz, atbalsta personāla ir par maz, laika ir par maz, mācību līdzekļu ir par maz, sadarbības daudzos līmeņos ir par maz.
Taču pienākumu - ļoti daudz. Šādā situācijā, citējot viņu, "jābūt dumjam, lai izvēlētos strādāt par skolotāju".


Jau 10 gadus Latvija starptautiskajos PISA pētījumos ir vidējā vietā starp visas pasaules valstīm, kas nozīmē, ka skolēnu, kas mācās uz 7-8, Latvijā ir par maz.
Arī top universitātēs pasaulē esot daudz mazāk studentu no Latvijas, nekā no Igaunijas un Lietuvas.

Seile to skaidro tā, ka Latvijas intelektuālais potenciāls netiek maksimāli izmantots. Bērni, arī talantīgie, neiegūst tik labu izglītību attāluma no Rīgas un ģimenes naudas trūkuma dēļ, kā turīgie Rīgas bērni, kuriem robus zināšanās var aizlāpīt pulciņi un privātskolotāji.

***

Kopumā Seile atstāj pozitīva un optimistiska, taču naiva cilvēka iespaidu. Viņa ir daudz izdarījusi, viņu ir, par ko cienīt un lolot.

bija ļoti labs eksistenciālā eskeipisma mēneša noslēgums. atbrauca K - atklājām visādas sezonas - bf ieurba bērzā, K uzcepa savu epic sojšliku, bijām iegremdēties Niedrājā.
ļoti patika, ka 6d bija vairāki brīži, kad visi trīs vnk lasījām grāmatas. likās, ka tas ir tāds jauks introvertu protests pret kapitālisma grind vai pavasara dzīvības sprādziena fomo.
7dien izgājām Nigras taku. joprojām ļoti skaista. iesakām.
ļoti izbaudīju to, ka vienlaikus ir gan ciemiņš un kkādas konkrētas ieplānotas aktivitātes (tai skaitā fokača!), gan pilnīgs un ultra rāms neobligātums.

šon gan agonēju pie epastiem un bezgalīgi garā sapulcē ar priekšnieci. izriju veselu paku ar sēmenēm. noknibināju pirkstiņu līdz asinīm. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.

Vakar atkal sanāca sleep deprivation. Uz pirmo konferences dienu aizgāju pēc 2h saraustīta miega un pēc tam, protams, gulēt aizgāju atkal tik 4os naktī un tas bija tik nepatīkami. Tādās reizēs uznāk sajūta, ka visa vibrēju vai trīcu, bet kad paskatos uz rokām, tad nekas netrīc fiziski. Bet tā sajūta ir tik pretīga un bailīga.
Kā veļasmašīna - griežas, griežas, un tad centrifūga - lenām ieskrienas, tad uz max apgriezieniem kādu minūti vai divas un tad lēnām norimst. Un tad visu dienu vajag lai atgulētu un atgūtos.

Atkal gribu padoties un pamest to PhD un pārcelties kaut kur citur strādāt rutīnas darbu ar 0 intelekta ieguldījumu, sakarīgu darba-dzīves līdzsvaru un labu algu un atvaļinājuma laiku.
Vai pārcelties un nestrādāt, tikai ceļot un baudīt dabu un pilsētas, un cilvēkus, un, lai kāds par to visu maksā.
Sen neko neesmu pierakstījusi darbam klāt, bet zinu, ka tik daudz vajag izdarīt vēl. Negribu lasīt tās publikācijas. 0 motivācijas kko pabeigt, bet zinu, ka vajag saņemties, un nav jau tik daudz palicis, un, ja saņemšos, tad jūlija beigās būšu brīva no šī visa. Bet kā lai saņemas, ja viss, ko es gribu darīt, ir gulēt un skatīties seriālus, un apceļot Taizemi?

1dien deguna starpsienas un polipu operācija zem pilnās anestēzijas, un tad nedēļu jāizlaiž fiziskās aktivitātes un 4 nedēļas nevajag lidot. Bet es ceru, ka tas ilgtermiņā palīdzēs ar degunu un galvu.

*pāreja starp ritīgu aukstumu, sniegu un dzīvi "cozy kūniņā" un siltumu, pavasari un visu, ko atklāj strauji izgaisis sniegs (rudenī neizdarītie darbi) bija diezgan grūta. nu bija grūti atklimatizēties un pieņemt, ka jālien ārā no kokona un jāatsāk reāli dzīvot un kustēties un darboties.
*iemetu misenē fjallraven parku un siltos mārtenu čelsijbūtus. abas šīs lietas vairākus gadus bija apmēram ziemas otrā āda. jocīga sajūta. bet jau pagājšziem likās, ka ir nokalpojuši savu laiku.
*dzērves, bites, visādas citas radības. pirms pāris dienām atlidoja mūsu strazdi, kas dzīvo svīru būrī.
*ierakstījām studijā balsis veļu albumam. aicinām uz konci 17.04. Vagonu Hall.
*Godspeed koncis - foršāks, nekā iepriekšējais, bet mazāk foršs nekā pirmais.
*Volvo atkal bija gļuki.
*novācu puravus. bija kopumā labi pārcietuši mīnusus un bija vēl daudz ēdamas daļas.
*palielus puravu gabalus apcep/apbrūnina olīveļļā un sviestā, piemet ķiploku, piešņāc šļuku sausa baltvīna, tad piegāž drusku ūdeni (var jau arī buļonu), izsutina un tad piemet klāt to sieru, kuru var dabūt Lidlā - tur ir joslās kopā gorgonzola un maskarpone + pārziemojis timiāns un salvija no dārza. ēdām ar vārītiem kartupelīšiem, bet pieņemu, ka arī ar pastu amazing.
*dārzs vispār izskatās labi pārziemojis, ņemot vērā mīnusus un to, ka nebiju tiem gatavojusies. nesasegtās rozes visas izskatās kaut cik dzīvas. lavandas arī daļa ok. vecā salvija izskatās aizdomīgi. un negaidīti - bažas rada rabarbers.
*iesēju siltumnīcā redīsus, salātus un kressalātus. iebāzu sīksīpolus lokiem.
*zvanīja pamatskolas klases audzinātāja un prasīja vai varu palīdzēt iekārtot māsasdēlu darbā VM. no kurienes viņai mans nr?
*vakar absolvēju Strenču dienas stacionāru. mēģīšu kko sīkāk par to uzrakstīt kkad. varbūt.
*ĻOTI NEGRIBAS ATSĀKT STRĀDĀT AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA.

Reiz sensenos laikos, kad meitai bija trīs gadi, viņai bija bērnudārza audzinātāja. Skaista, ļoti lādzīga, varbūt pat pārāk, ļoti mīlēja bērnus. Meitai viņa ļoti patika. Ļoti, ļoti. Man liekas, ka arī audzinātājai mana meita patika mazlietiņ vairāk nekā citi bērni.
Audzinātāja sabija vien nepilnu gadu un aizgāja prom. Neilgi pēc tam tikai vienu reizi viņu nejauši satikām, meita šausmīgi sakautrējās un pat lāgā neparunājām.
Šodien runājam par bērnudārzu, kas tur vēl strādā, kas aizgājuši prom. Izrādās, viņa savu mīļo audzinātāju neatceras. Eju pie datora, meklēju bildes, pat vārdu, izrādās, viņai atceros pareizi. Rādu meitai. Neko neatceras.

vārdus, ka "dzīve ir spēle" daudz vairāk droši vien sagaidītu no kaut kādiem volstrītas džekiem, vai vismaz citiem naudīgiem tipāžiem, bet reiz es kaut ko tādu redzēju uz vienas no miljons iedvesmojošajām kartiņām, un tie vārdi manī atrada neticami dzirdīgas ausis. nevis tā, ka es sāku pret dzīvi attiekties kā pret spēli, bet ka es pamanīju, ka es jau pret to tā jau attiecos. protams, ne tādas dramatiskas filmas cienīgā scenārijā un ne katrā brīdī, which is a shame, bet tad, kad piedomāju - jā.

piemēram, rituāli, kas noskaņo darbam - brokastis un kafija. tad iekārtošanās pie datora un fonā soft lounge pleilistes ieslēgšana. protams, ir stresainās dienas, kad tas viss baigi nenomieirna, bet tad, kad atkal atnāk mierīgākas dienas, tad tas strādā. es un spēlēju savu lomu.

Šodien, gatavojoties saņemt pārbaudes darbu augstskolā matemātikā, pieķēru sevi pie domas "zemapziņā":

"Jā, man nesanāca sagatavoties šim kontroldarbam. Biju pārāk noguris. Jā, rakstīju šo darbu, esot gulējis 3-4 stundas. Jā, droši vien būs nesekmīgi."

Saņēmu darbu, redzu 6. Seko: "Jā, slikta atzīme, tādu jau gaidīju. Man šķita, ka būs 1- 4. Nu ok, 6, slikti, jo pārrakstīt nevar. Pēc vecās sistēmas 3. Nav labi. Slikti tātad!"



Pagāja pāris stundas, apēdu pusdienas, pamodos, sāku domāt:

"Bet paga. Es 2008.gadā izanalizēju trīs Virdžīnijas Vulfas grāmatas, dabūju par to 10. Pēc tam biju labākais kursā augstskolā. Dabūju stipendiju - 350 latus.

Un, kas ar to beidzās? Vai kāds man šajā dzīvē ir prasījis, kāpēc Vulfa ir laba rakstniece?

2018. gadā uztaisīju referātu par seno Grieķiju un Romu videospēlēs, piedalījos konferencē, arī dabūju 10, stipendiju, biju tāpēc kādu brīdi labākais kursā.

Vai kāds man ir prasījis, kādu spēli viņam/ai spēlēt, kur ir vēsturiski korekti attēlota Grieķija un Roma? Atskaitot Ventu Zvaigzni, neviens cits.

Kad tēvam teicu, ka māku kaut ko lasīt sengrieķu valodā, viņš pārprasīja: "Tu tiešām māki sengrieķu valodu?" ar lielu izbrīnu.

Viņa izbrīns bija par to, vai es tiešām esmu tik BAGĀTS, ka varu atļauties studēt 3 gadus klasiskās filoloģijas bakalaurā, lai mācītos sengrieķu valodu,
ar ko Latvijā, ļoti ticams, nenopelnīšu neko?


***

Latvijā, strādājot izglītībā, lai vīrietis uzturētu sevi un divus bērnus, vajag algu apmēram 3 minimālo mēnešalgu (2340 eiro) apmērā.

Tāda alga ir skolu direktoriem, direktoru vietniekiem un Izglītības ministrijas darbiniekiem. Arī augstskolas dekānam un rektoram.

Korelācija starp atzīmēm augstskolā un tikšanu kādā no šiem amatiem ir vāja. Sakari, kontakti un bezkaunība spēlē daudz lielāku nozīmi.

***

Slēdziens:

Jāmācās mazāk un jāsocializējas vairāk.

jūs kāds bijāt uz RCHV salidojumu?

Wolt ir jauka funkcija - Make it a gift order - tad tik jāievada adresātu tel.numurs un zvanīs viņiem, kad būs klāt.

Tā nu šodien sanāca iepriecināt draudzeni Dānijā ar pārsteiguma brokastu piegādi.
Vieglāks un priecīgāks rīts viņai, un prieciņš man ar' ^_^

Būs jāatkārto ar vēl kādiem draudziņiem ^^