Draugi

#pasaulēnavnekāskaistākaparmaijujanuvienīgijūnijs - jo jūnijā zied pojenes un filadelfi un ir tik ļoti daudz gaismas.

*beidzot biju ciemos pie LAUX. viņas/pie viņām ir nenormāli forši
*bijām ar Martu aizbraukušas pajāt pa Niedrāja mežiem
*atsāku Valmiermuižas treniņus. tik forši. zirdziņš sprauns. lecām maršrutiņu, Reinis neticīgi prasīja - "cik viņam gadi?" (24)
*apmēram visu jūniju jutu visai intensīvu vēlmi komunicēt ar augiem. to gan apgrūtināja tas, ka jāstrādā. ar ravēšanu čista netieku galā, bija māte palīgā
*dzīvesbiedrs pabeidza darbnīcas pārkārtošanu/iekārtošanu/sakārtošanu. es arī mazliet iesaistījos. baigi kruti, ka tā tagad ir lietojama telpa, nevis trash kaudze
*pa ļoti ilgiem laikiem biju uzrīkojusi dzd ballīti (manliekas iepriekšējā bija 2019). bija ļoti jocīga kompānija, bet bija forši. uzstājās "gandrīz Grab", jebšu K, Jānis Emīls un Uģis ar bungmašīnu disko, bija cirvju izstādes atklāšana, augu "printa" ar balinātāju vorkšops, smuki nogaismots, viesi slavēja furšetu un bija ieradusies pat digna ar pirms pāris stundām dabūtām tiesībām (nebijām tikušās manliekas kādus 8 gadus)
*Jāņos nedarījām apmēram neko. visu dienu nodarbojāmies ar vecāpapa instrumentu un dzelžu šķirošanu. pēc pusnakts gājām pastaigāties uz pilskalnu, beigās pāris stundas nosēdējām Cērtenes pussalā ar vienu aliņu pļāpādami. tad vnk gājām mājās, pagulējām un turpinājām saimniecības ēkas inventarizāciju
*darbiņā viss turpina iet uz slikto pusi. ir jauni atlūgumi, mums mainījās tiešais vadītājs, kultūras biedrībai tagad jāsēž kkādas totāli nerelevantās sapulcēs. jūtu sevī augam melnu tumsu par to visu. jātiek galā ar etnofestivālu un nopietnāk jāpievēršas tam, kā no šī zelta būrīša izlauzties

Satiku šautru turnīrā juristu.

Viņš teica, ka nav sūtījis dēlu pie manis uz privātstundām, jo atradis tuvāk - latviešu valodas skolotāju 2.ģimnāzijā, kas mācījusi par 30 eiro stundā.

Dēls dabūjis 9.klasē latviešu valodā 4 savā skolā, 49.vsk, taču eksāmenā, ar šo privātstundu visa gada garumā palīdzību, 72%.

Tad nu viņam ir CE 72% latviešu valodā un 88% matemātikā. 1.prioritāte uz vidusskolu ir palikšana 49.vsk, otrā Franču licejs (man šķiet utopiski), trešā 22.vsk (noteikti tiktu).

Tā kā pēc 2 nedēļām būs zināms, vai paziņas dēls būs ticis/palicis savā 49.vsk, vai arī man viņš būs jāmāca. Interesanti.

Autoservisa burvis vienkārši nodzēsa ček endžin kļūdu, un volvo darbojas, itin kā nekas nebūtu noticis.

Bet burvis, apzinoties savas maģijas robežas, sacīja arī, ka vispār jau ir jādomā par detaļas nomaiņu. Detaļas cena kopā ar smalkā nomaiņas darba izmaksām jau sāk izklausīties pēc manu un šī auto attiecību pārbaudes.

Un tā arī paliku pārdomās. No vienas puses, šitādus aparātus, kā saka, mūsdienās jau vairs neražo, un es labi zinu, kāpēc šis pie manis savulaik nonāca. Tāpēc man fonā ir intriģējoša, lai gan droši vien arī mazohistiska doma, ka varbūt vienkārši jānomaina motors. Lietota motora cena ir apmēram kā tās detaļas cena – garantijas, ka citam motoram tās kaites nebūs, protams, nav, bet vismaz būtu iemesls tikt pie žiperīgāka dzinēja. Ja man tuvumā būtu kāds mehāniķis, kura likme nav piecītis par katru skrūvi, es totāli šo apsvērtu.

No otras puses, pa iepriekšējo mēnesi, kura laikā volvo ieauga zālē un es pārvietojos ar pieklīdušu folksvāgenu, man bija jādomā arī par autobūves filozofijām un imprintiem, kas rodas, pirmo reizi ar kādu no šīm filozofijām sastopoties. Jo folksvāgenā viss ir tik… pareizi? Par spīti tam, ka konkrētais eksemplārs ir pieticīgs, ne tam tālvadības pults, ne kruīza kontroles. Bet toties logu slotiņu svira slēdzas uz pareizo pusi, ir pilns ar visādām kabatiņām, un vispār, viss, kas ir, darbojas tā, kā tam ir jādarbojas. Un vēl, prikiņ, izrādās, ka arī mazītiņu mašīnīti pilsētā ir tik viegli.

Bet lielākoties jau šis stāsts tomēr ir par vilšanos. Izslavētie “īstie” volvo (tie, kas tapa, pirms viņus vispirms nopirka fords un pēc tam ķīnieši), kuru entuziasti feisbuka grupās dalās ar saviem pusmiljona un septiņsimt tūkstošu nobraukumiem, un visi komentāros raksta, ka vēl tikpat jau droši vien notīts – un tad ir manējais, ar pārskatāmu vēsturi un vecumam relatīvi mazu nobraukumu, un tomēr izrādās, ka šitais defekts neesot nekas neparasts.

Fakjū, volvo.

Šeit bija ļoti jauka uzņemšana.

+ Skolā matemātikas stundas sākas ne agrāk kā 9.30

+ Pie skolas ir parks

+ Sola labu sadarbību ar skolas psiholoģi un audzinātājām, sociālo pedagoģi

+ Uz skolas vidusskolas klašu grupu ir paliels konkurss - apmēram 8 bērni uz vienu vietu.

+ Bērni ir motivēti caurmērā pēc direktora vietnieces teiktā

+ Uz skolu var aizbraukt mazāk nekā stundas laikā no manas Rīgas pierobežas dzīvesvietas


***

Mīnusu vispār nav.

Manā situācijā, kad plānoju studēt vēl 5 gadus, man piedāvātas 15 kontaktstundas ir mazliet par daudz. Apvienot ar studijām varētu būt grūti.

***

Par vidusskolu sapratu tādu lietu. Skolā ir ap 1300 skolēnu, taču tikai 2 vidusskolas skolotāji. Trešo nevajag.

Ja ir tikai 3 paralēlklases vidusskolā un vidēji 5-6 matemātikas nedēļā šīm trim 10.tajām, trim 11.tajām un vienai 12.tajai, tad tas ir ap 35 - 42 kontaktstundām nedēļā.

Lai to nosegtu, parasti pietiek ar diviem skolotājiem.

Tāpēc dabūt darbu kā matemātikas skolotājam vidusskolā ir veiksme un pakāpiens karjerā.

***

Noteikti šo skolu varu un varēšu ieteikt visiem vecākiem, kas netēmē uz ģimnāzijām, taču vēlas stabilu un labu skolu Rīgas centrā.

Draudzīgā aicinājuma reitingā šī skola ir kopvērtējumā apmēram 20.vietā no 148 Latvijas vidusskolām.

cik daudz ko maina viens liels koks

oktobra vētrā mammas dārzā nokrita viens milzīgs koks, un šodien, sēžot dārzā un mēģinot būt +/- produktīvai, es jūtu, kā šī koka trūkums ļoti paaugstina temperatūru.

šovasar plānoju mammas dārzā iestādīt vismaz trīs kokus. lai nav tā, ka tikai cērtam tos, kas ir jau nodzīvojuši savu laiku.

Vakar ar velo braucu pa Rīgu, kad man priekšā uz veloceliņa, izmisīgi rokas vicinot metās mormoņu misionāri, cenšoties apstādināt. Vispār jau izmisuma pakāpe ir saprotama, pagānu svētku otrā diena, apokaliptiski tukšā galvaspilsētā.

Neapstājos :D

Mēs ar sievu katru vasaru pavadām saulgriežu brīvdienas Ainažos. Draugi mums iedod lietošanā savu vasaras māju, lai mēs tajā varētu atpūsties.
Šogad arī – piecas brīvdienas. Mēs jau nedēļas vidū sapakojām visu auto. Segas, gultasveļu, pārtiku, grāmatas. Māja, kurā mitināmies, ir vienkārša. Divstāvu guļbaļķu ēka pie jūras. Koka grīdas, taču visur ir elektrība. Ir boilers un duša. Kaut vasarā ejam peldēties divreiz dienā un duša maz ko maina.

No rītiem ejam ārā pastaigāties. Putni sakliedzas. Cilvēki ar riteņiem kaut kur brauc. Mašīnu uz ceļiem nav. Šī ir nosacīti tāla vieta, 116km no Rīgas. Taču Pērnava ir tuvu, tikai 78 km.

Šajās brīvdienās gribas to sajūtu, kad apgulies uz jūras virsmas zvaigznītē, un ūdens Tevi nes. Tu esi brīvs. Fiziski, garīgi, emocionāli, atslābis. Pilnībā par visu atslābis.

Mēs gatavojamies šīm brīvdienām ar lielu prieku. Tās ir pēc sesijas augstskolā. Mana sieva nodarbojas ar bioloģijas pētniecību, es – ar cilvēku smadzeņu pētīšanu. Mēs strādājām vienā augstskolā, tāpēc varam doties pusdienās kopā garajā starpbrīdī lekciju starplaikā. Šajās piecās dienās esam bez viedierīcēm, bez ziņām, bez stresa. Tikai jūra, smiltis, mazpilsēta un mēs.

Labā lieta ir tāda, ka mēs varam atļauties divatā būt bez maskām. Staigāt šortos un vieglā kleitā, ērtās sandalēs un T-kreklā. Visas akadēmiskās, pieauguša cilvēka, profesionāļa, darbu vadītāja lomas ir prom.

Mums ir mazliet virs četrdesmit gadu, taču spēks kaulos ir, lai nostaigātu katru dienu ap piecpadsmit kilometru. Kad esam saklausījuši, kādas vēstis ziņo kaijas un meža putni, kādas ziņas atpūtis Roņu salas vējš, mēs dodamies verandā sēdēt šūpuļkrēslos ēnā un dalīties iespaidos.

Varētu teikt, ka mērķis ir aizmirsties, taču patiesībā ir otrādi – atcerēties to, kas ir cilvēkam zem visām viņa sociālajām sīpola mizām. Zem pasniedzēja, sievas, vīra, darba kolēģa, draudzenes, drauga, māsas un vientuļnieka. Cilvēka kailā esība atklājas savā skaistumā. Ko katrs no mums ir spējis saglabāt savā kodolā par spīti visam, kas ar mums ir noticis. Skaistais kodols, kurš mirdz.

Mēs daudz spēlējam galda spēles, dziedam, dejojam, rakstām kopīgi realizējamas idejas. Mums nav bērnu, taču ir daudz laika.
Mums ir liels radošais potenciāls, kas vienmēr būs pārāks par jebkādu mākslīgu intelektu vai datorprogrammu.

Kādreiz cilvēkiem vajadzēja mākslu, lai sadziedētu kolektīvo traumu pēc otrā pasaules kara. Pēc visa spriežot, cilvēkiem jau tagad vajag dabas terapiju, lai sadziedētu atkarību un pārāk lielu pieķeršanos tehnoloģijām. Rakt, stādīt, kopt, audzēt, liet, mēslot, būvēt, skatīties, kā aug. Saulriets kļūst mazāk vērtīgs, ja cilvēks uzzina, ka saule ir mākslīga, to kāds ir palaidis pie debesīm kā tādu satelītu, vai tomēr pats fakts, kādu emociju gammu saulriets sagādā, ir vērtīgāks par to, vai saule ir īsta vai mākslīga?

Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu viltojumi parādīsies aizvien vairāk un biežāk. Cilvēki mākslīgās, virtuālās realitātēs kamerās varēs iet uz randiņiem, veikt darba intervijas, iepazīties un uzlikt sev, savam dabiskajam ķermenim, kādu pārsegu vēlēsies. Tas nemaksās tūkstošus kā Armani uzvalki. Mākslīga, butaforiska vide būs pieejama visiem.

Tikmēr otrs cilvēku strāvojums audzēs mazdārziņos kartupeļus un tomātus, garšvielas un neticēs vairs nevienai lielveikala etiķetei. Kad cilvēka auguma kurjers,
robots-androīds, piegādās ēdienu pēc pasūtījuma, daudzi ar aizdomām skatīsies, vai un kādas E vielas ir tam pievienotas.

Arī bezgravitācijas kameras būs pieejamas, taču gulēšana uz ūdens virsmas Baltijas jūrā, pie kuras uzauga mans un Tavs vec-vec-vectēvs, tomēr šķiet it kā daudz dabīgāka.

Es skatos sievas brūnajās matu šķipsnās un mēģinu nedomāt. Cilvēciskais siltums nevar aizstāt Dieva svētību. Tomēr mīļš apskāviens pareizajā brīdī var garastāvokli apgriezt otrādi. Es novērtēju un esmu pateicīgs par katru sekundi, kad man ir ģimene. Kad man ir blakus cilvēks, ko mīlēt un kam uzticēties.

Saka, ka universitātē cilvēki nodarbojas ar zinātnisko darbību. Mēs pētām, lai cilvēki gūtu zināšanas par tehnoloģijām, par to, kā darbojas visums, jo matemātika ir visuma valoda. Tam visam gan pamatā ir ētika. Akadēmiskā ētika. Kas piešķir naudu, kam piešķir naudu. Kādas tehnoloģijas tiek attīstītas. Vai tās cilvēku tuvina laimei un dabai, vai aukstām piecpadsmit mīnūšu pilsētām, kur cilvēki ar zemādas implantiem katru sekundi nodod informāciju datu centram par savu eksistenci.

Bērnībā es nezināju, kāda ir jēga no Jāņiem un Līgo svētkiem. Tad man pateica, ka viss ir vienkāršāk, nekā mitoloģija runā. Pat pēc divu folkloras kursu nokārtošanas uz “9” divās Latvijas augstskolās es nesapratu Jāņu nozīmi. “Līga līgojas uz Jāņa, lai nākamgad būtu vairāk Jāņa bērnu.” Kāds to pateica, un es neticēju, ka mani nemuļķo.

Auglība gan ir plašs jēdziens. IKP valstij, bērnu skaits ģimenē, raža rudenī, bērnu skaits rudenī, cāļus arī skaita rudenī, ābolu skaits, kas novākts no ābelēm. Latvijā ir laba augsne, man teica vidusskolā ģeogrāfijas skolotājs. Tad kāpēc maize te ir tik dārga? Kāpēc bērni neēd Latvijas dārzeņus?

Mana sieva daudz par šo visu arī domā. Viņa jūtas kā pasaules māte. Viss, ko var samīļot, ir viņas lolojums. Viņa auž un stiķē.
Viņa ierīkojusi bērniem, kas rehabilitējas no viedierīču atkarības, dārza terapiju. Tur var audzēt ziedus, garšvielas. Kad bērns ir no sākuma līdz beigām kaut ko izaudzējis, drīkst to noplūkt, aiznest mājās un apēst, ja tas ir, piemēram, baziliks.

Noslāņošanās ir notikusi jau vairākus gadus. Pēc 2019.gada daudz kas pasaulē ir mainījies. Vieni metas mācīties programmēšanu, jo visur taču būšot roboti. Citi mācās audzēt kvinoju un amarantu paši.

Mēs peldam Baltijas jūrā kā divas jūras zvaigznes, sadevušies rokās. Mēs esam virspusē, virs ūdens. Skatiens vērsts uz debesjumu. Aiz debess kupola ir Saules sistēma, Piena ceļa galaktika un patiesība.

Līgo svētkos
Apklusušas līgo dziesmas, beiguse pogāt arī lakstīgala. Upmalās pļavās jau atskan iskapts dziesma, kas aizdzen smaidus no sejām un atgadiņa, ka drīz vien atkal paies gaiša, priecīgā ziedu vasariņa. Visa visumā šogad neredzēja tikdaudz Jāņu zāļu un vaiņagu, kā pagājušos Līgo svētkos, tāpat visai braši neskanēja līgo dziesmas un pavisam maz kalngalos plīvoja Jāņu ugunis. Tas sakarā ar vispārējām dzīves grūtībām un smagām nastām, pie tam dedzīgos līgotājus nogurdināja divas iepriekšējas svētku dienas. Nevar tak izbrūvēto bruņo miestiņu atstāt divas dienas neapraudzītu un nenogaršotu. Un tā daudziem Jāņiem un Jāņu bērniem nebij vairs spara un enerģijas pīt vaiņagus, tāpat pagurušas, piesmakušas un klusas bij to balsis.
/Jaunais Smiltenes Vēstnesis, Nr.26 (03.07.1931)/

Jāņi — Līgas svētki ir tā pati diena, tapati nakts no aizviņiem sensirmiem tauta brīvības laikiem, kad pati daba nesa Līgu savā klēpi. Šis ir tas laiks kad papārdīte zied sudrabiņa ziediņiem, un kad lakstigala sadomā savas maigās dziesmiņas nākošai vasarai. Jāņu bērni salasās vaiņagus pīdami, jāņu zāles plūkdami, un Līgas dziesmu skaņas pilda no jauna tautas dvēsēli ar ligsmlbu, prieku un tikumu. Jāņus tauta svin vel tagad senču Līgas svētku garā. Gadu no gada tautas mīļākā dieve Līga nolaižas ar dāvanām pie sava tautas.
Līgas svētki jau pagājuši. Lai pārdomājam vai esam cienīgi saņēmuši savas tautas mīļāko Dievi — Līgu, un ja tā nebūtu centīsimies to turpmāk labāk darīt. Turēsim godā mūsu senču tikumus
Rūta Vitāls /Talsu Balss, Nr.25 (28.06.1935)/

Šogad Jāņi Latgalē atzīmēti ļoti plaši Daugavpilī notika tautas svētki ar uguņošanu un līgošanu. Krāslavā latviešu biedrība bija sarīkojusi līgo vakaru ar koru koncertu. Koncertā atskaņoja latviešu tautas dziesmas. Pēc tam notika uguņošana un līgošana. Krāslavā un Daugavpilī līgo svētku sarīkojumos ļoti dzīvi piedalījās arī sveštautieši.
/Latvijas Kareivis, Nr.140 (26.06.1935)/

Ar sevišķu aizrautību mums sava laika bērniem, ir jāatsaucas jāņuguņu liesmojumam, lai mēs varētu reiz izlauzties no tā smacējošā , stindzinošā tvana, kas pār mums nogūlies nemieru un iznīcināšanas gados, kurā iegrimdami viens otru pazaudējām, sveši, naidīgi un tāli kļuvām. Tāpēc ziediet, daiļās latvju meitas, smaidiet karaliski, valdonīgās zeltenes, lai jūsu siltie vaibsti, kā pavasara saules glāsti modina un augšup ceļ mirušos! Lai atkal dzīvība zied ap mums un mūsos. Lai atkāpjas no mums drausmais iznīcības rēgs. Lieci, daiļā latvju meitene, savu ziedošo spēku straumei plūst savas tautas dvēselē un miesā, un tā raisīsies kā baltais ievu krūms! Ar sevišķu atsaucību mums jāpaklausa Līgo svētku aicinājumam, lai mēs atgūtu to, ko zaimi reiz pārkliedza, kas troksnī izgaisa, bez kā latvietis palika auksts un Tagad, kad pēc maldu gaitām, tumsas gadiem sākam atkal sevi atgūt, savu vietu.
/Rīts, Nr.171 (23.06.1935)/

Visi dievišķie devumi cilvēkus stiprina, ceļ viņu potences. Tāpat tas ir ar līgsmību Tomēr līgsmība ir atkal pavisam cita potence, kā citu dievišķo būtņu devumi: Māra cilvēkiem dod talautību, Laima jauniešiem atnes ideālus, no paša Dieviņa nāk gudrs padoms darbā, bet tieši no viņiem nenāk līgsmība, tikai no Jana. Man šķiet, ka līgsmība labi pielīdzināma tagad tik bieži minamiem vitamīniem un hormoniem — kā vitamīni un hormoni cel miesas spraigumu jeb potenciālu, tā līgsmība cel dvēseles potenciālu. Līgsma cilvēka rodas uzņēmība, rodas jauni spēki, atklājas jauni talanti, līgsmība pavada iedvesmi, ar līgsmību labāk veicas katrs darbs. Bet tāpēc l ī g s m i-b a ir ī pa t s un augsts i d e a l s, un Jānis ir viņas n e s ē j s. Kā kristiešiem arī ir savdabīgs emocionāls ideāls — mīlestība, tā l a t v i s k ā reliģija šis emocionālais ideāls ir I ī g s m ī b a. Tā ir absolūti laba. Līgsms cilvēks nav spējīgs uz ļaunu, pat netikumīgu darbu, bet, taisni otrādi, līgsmam cilvēkam gribas visu pasauli padarīt līgsmu un to aplaimot. Tad nu Jānis ar savu reliģisko rituālu mums jāatzīst par tālāku reli-ģisku ideālu, līdzās citam ideālam dievišķām būtnēm. Tagad saprotama arī Jāņa daudzveidība. Līgsmība, saistīt ar skaistumu un aplaimošanu, ir pilnvērtīga tikai tad, kad tā ir vispārīga. Nelīgsmic cilvēki Jānos ir smaga disonanee. Tāpēc Jānis visādi iemiesojas, un tāpēc Jāva bērni apstaigā vienu sētu pēc otras. Ja līgsmība ir latviskais emocionālais ideāls, pie tam loti augstvērtīgs, tad tālāk saprotama Jāva dienas retā svinēšana — tikai reiz pa gadu. Viss dārgais un vērtīgais ir arī rets. Salīdzināju līgsmību ar hormoniem, un tie arī ir tik niecīgi, ka zinātne tos ir atklājusi ne visai sen atpakaļ. Bet kad retais top pārmērīgs, tas bieži vien atnes ļaunu. Tā, lai cik svētīgi cilvēkiem ir hormoni, tomēr jaunākie pētījumi noskaidrojuši, ka hormonu pārmērība izsauc smagas slimības.
/Studenta Dzīve, Nr.77 (01.06.1939)/