Zīmes
Nov. 4., 2026 | 09:16 am
posted by: eos
Vakar, braucot satikties ar bijušo kursabiedreni, redzēju retu skatu.
Autobusa pieturā pie Rīgas robežas stāvēja 6 gadus jauna meitenīte. Viena. Pulkstenis bija 14.55
Viņa viena pati iekāpa, pēc tam pārsēdās uz Purvciema trolejbusu, lai brauktu pie draudzenes Purvciemā.
Viņai bija uzsista zila acs. Viņai, pēc tās kārtības, kāda ierasta Latvijā, vajadzētu būt pavadonim, jo skaitās, ka
bērniem, jaunākiem par septiņiem gadiem, vieniem pašiem kur doties esot bīstami.
Viņa bija normāla auguma, apmēram 1.20m. Mazi svārciņi, zeķbikses, jaciņa. Ārā bija +8 grādi. Apģērbs pietiekami silts.
Visneparastākais bija skatiens viņas sejā. It kā viņa būtu redzējusi ļoti daudz. Gandrīz visiem bērniem 6 gadu vecumā, ko Rīgā
pēdējo gadu laikā esmu redzējis, acīs ir prieks, naivums, azarts un ziņkāre.
Viņai acīs bija spīts izdzīvot. Tā, it kā viņa būtu izlīdusi no kāda geto, kur slepkavības, narkomānija un ielu dzīve
ir tik pašsaprotamas lietas, ka policija geto brauc garām vai tikai simulē, ka uzrauga to.
Varēja spekulēt, ka mājās viņu kāds sit. Jo grūti iztēloties, ka šī meitene kautos ar kādu, kas varētu uzsist zilu aci,
un kam pašam būtu tikpat gadu, cik viņai.
Es prasīju, kāpēc viņa brauc viena. Viņa atbildēja, ka nav neviena, kas viņu pavadītu, viņa nerūp.
***
Aizdomājos, kā ir dzīvot Latvijā, kad mājās Tevi sit tēvs vai patēvs, bērnudārzā ir troksnis un bezjēga, un klimt apkārt gaišā dienas
laikā ir labākais, ko vari iesākt ar savu dzīvi.
Bērniem, jaunākiem par 7 gadiem, Rīgā sabiedriskais transports ir par brīvu.
Sabiedriskajā transportā ir novērošanas kameras, to padarot par relatīvi drošu vidi.
Autobusa pieturā pie Rīgas robežas stāvēja 6 gadus jauna meitenīte. Viena. Pulkstenis bija 14.55
Viņa viena pati iekāpa, pēc tam pārsēdās uz Purvciema trolejbusu, lai brauktu pie draudzenes Purvciemā.
Viņai bija uzsista zila acs. Viņai, pēc tās kārtības, kāda ierasta Latvijā, vajadzētu būt pavadonim, jo skaitās, ka
bērniem, jaunākiem par septiņiem gadiem, vieniem pašiem kur doties esot bīstami.
Viņa bija normāla auguma, apmēram 1.20m. Mazi svārciņi, zeķbikses, jaciņa. Ārā bija +8 grādi. Apģērbs pietiekami silts.
Visneparastākais bija skatiens viņas sejā. It kā viņa būtu redzējusi ļoti daudz. Gandrīz visiem bērniem 6 gadu vecumā, ko Rīgā
pēdējo gadu laikā esmu redzējis, acīs ir prieks, naivums, azarts un ziņkāre.
Viņai acīs bija spīts izdzīvot. Tā, it kā viņa būtu izlīdusi no kāda geto, kur slepkavības, narkomānija un ielu dzīve
ir tik pašsaprotamas lietas, ka policija geto brauc garām vai tikai simulē, ka uzrauga to.
Varēja spekulēt, ka mājās viņu kāds sit. Jo grūti iztēloties, ka šī meitene kautos ar kādu, kas varētu uzsist zilu aci,
un kam pašam būtu tikpat gadu, cik viņai.
Es prasīju, kāpēc viņa brauc viena. Viņa atbildēja, ka nav neviena, kas viņu pavadītu, viņa nerūp.
***
Aizdomājos, kā ir dzīvot Latvijā, kad mājās Tevi sit tēvs vai patēvs, bērnudārzā ir troksnis un bezjēga, un klimt apkārt gaišā dienas
laikā ir labākais, ko vari iesākt ar savu dzīvi.
Bērniem, jaunākiem par 7 gadiem, Rīgā sabiedriskais transports ir par brīvu.
Sabiedriskajā transportā ir novērošanas kameras, to padarot par relatīvi drošu vidi.
Link | ir doma | Add to Memories
(bez virsraksta)
Nov. 2., 2026 | 09:41 am
posted by: vakardiena
Jo mazāk piemērota sabiedrībai un dzīvei ar citiem, es kļūstu, jo piemērotāka, acīmredzot, es kļūstu militārajai dzīvei.
Link | ir doma | Add to Memories
“Brīvība darīt to, kas mums nepatīk”
Nov. 2., 2026 | 09:33 am
posted by: eos
Neirozinātnieki ir atklājuši, ka smadzenēs ir daļa - aMCC, kas atrodas priekšējā smadzeņu daivā un atbild par cilvēka gribasspēku, neatlaidību un enerģijas sadalīšanu pienākumiem.
Šī smadzeņu daļa mainās atkarībā no dzīvesveida. AMCC palielinās, kad cilvēks regulāri dara grūtas lietas un piespiež darīt sevi to, ko (viņa ego) negrib. Tā var būt iešana aukstā dušā, diētas maiņa, fiziski treniņi, skrupulozs darbs ar sevi (savu raksturu).
AMCC samazinās cilvēkiem, kam ir apātija, depresija vai aptaukošanās.
Cilvēkiem, kam senioru vecumā (virs 60) ir ass saprāts, zinātnieki ar smadzeņu fotografēšanu ir atraduši, ka gandrīz vienmēr arī ir daudz lielāks aMCC, nekā viņu vienaudžiem.
Tāpēc aMCC ir kā muskulis, ko trenēt ikdienā.
Video tālāk Zen mūks stāsta, ka labi trenēts aMCC kļūst par dzirksteli ikdienā, kas nodrošina aktīvu gara un fiziskā ķermeņa darbību.
Tieši šī smadzeņu daļa nodrošina to, ka mēs ikdienas stresus uztveram par eustresu (pozitīvo stresu), nevis distresu (negatīvo stresu).
Padomi aMCC trenēšanai:
1. Izdarīt katru dienu vismaz vienu lietu, ko Tu atliec, jo Tev tā nepatīk.
2. Dari šīs lietas bez mūzikas fonā, tās darot ar pilnu apzinātību, saprotot grūtību un nepatikas pārvarēšanas vērtību.
3. Kad ieraugi nekārtību telpā, sakārto lietas uzreiz, jo kārtība ārā ir kārtība arī iekšienē.
Zen klosteros mūki gadu tūkstošiem piekopj praksi, ka iesācējiem dod tieši tos darbus, kas viņiem vismazāk patīk, lai nostiprinātu šo smadzeņu daļu, kā arī, lai nostiprinātu viņos pateicību par to, ka var iziet pieredzi, pārvarot grūtības.
Ciešanas pazūd, kad pazūd pretestība, iekšējais dialogs par to, cik “grūti” kaut kas ir.
Šis mehānisms caurauž mūsu dzīvi, jo lietu atlikšana nozīmē arī nepatīkamu, taču vajadzīgu, sarunu atlikšanu ar mīļajiem un tuvajiem, aizvainojuma turēšanu, kur vajadzētu izrunāties.
AMCC “muskulis” nodrošina, ka mēs aizvien retāk nonākam “cīnīties vai bēgt” stāvoklī, mūsu amigdala (kas atbild par baiļu reakciju smadzenēs) vairs nekontrolē mūsu dzīvi.
Lai izaugtu mūsu garīgā dzīve, tai ir vajadzīgs mēslojums. Tas rodas tieši beržot tualeti, mazgājot traukus, beržot grīdu, ievērojot un slaukot putekļus telpās, uzturot kārtību vidē un svaigu un mīļu emocionālo klimatu ar tuvajiem.
Tulkots no avota:
https://www.youtube.com/watch?v=hzi
Šī smadzeņu daļa mainās atkarībā no dzīvesveida. AMCC palielinās, kad cilvēks regulāri dara grūtas lietas un piespiež darīt sevi to, ko (viņa ego) negrib. Tā var būt iešana aukstā dušā, diētas maiņa, fiziski treniņi, skrupulozs darbs ar sevi (savu raksturu).
AMCC samazinās cilvēkiem, kam ir apātija, depresija vai aptaukošanās.
Cilvēkiem, kam senioru vecumā (virs 60) ir ass saprāts, zinātnieki ar smadzeņu fotografēšanu ir atraduši, ka gandrīz vienmēr arī ir daudz lielāks aMCC, nekā viņu vienaudžiem.
Tāpēc aMCC ir kā muskulis, ko trenēt ikdienā.
Video tālāk Zen mūks stāsta, ka labi trenēts aMCC kļūst par dzirksteli ikdienā, kas nodrošina aktīvu gara un fiziskā ķermeņa darbību.
Tieši šī smadzeņu daļa nodrošina to, ka mēs ikdienas stresus uztveram par eustresu (pozitīvo stresu), nevis distresu (negatīvo stresu).
Padomi aMCC trenēšanai:
1. Izdarīt katru dienu vismaz vienu lietu, ko Tu atliec, jo Tev tā nepatīk.
2. Dari šīs lietas bez mūzikas fonā, tās darot ar pilnu apzinātību, saprotot grūtību un nepatikas pārvarēšanas vērtību.
3. Kad ieraugi nekārtību telpā, sakārto lietas uzreiz, jo kārtība ārā ir kārtība arī iekšienē.
Zen klosteros mūki gadu tūkstošiem piekopj praksi, ka iesācējiem dod tieši tos darbus, kas viņiem vismazāk patīk, lai nostiprinātu šo smadzeņu daļu, kā arī, lai nostiprinātu viņos pateicību par to, ka var iziet pieredzi, pārvarot grūtības.
Ciešanas pazūd, kad pazūd pretestība, iekšējais dialogs par to, cik “grūti” kaut kas ir.
Šis mehānisms caurauž mūsu dzīvi, jo lietu atlikšana nozīmē arī nepatīkamu, taču vajadzīgu, sarunu atlikšanu ar mīļajiem un tuvajiem, aizvainojuma turēšanu, kur vajadzētu izrunāties.
AMCC “muskulis” nodrošina, ka mēs aizvien retāk nonākam “cīnīties vai bēgt” stāvoklī, mūsu amigdala (kas atbild par baiļu reakciju smadzenēs) vairs nekontrolē mūsu dzīvi.
Lai izaugtu mūsu garīgā dzīve, tai ir vajadzīgs mēslojums. Tas rodas tieši beržot tualeti, mazgājot traukus, beržot grīdu, ievērojot un slaukot putekļus telpās, uzturot kārtību vidē un svaigu un mīļu emocionālo klimatu ar tuvajiem.
Tulkots no avota:
https://www.youtube.com/watch?v=hzi
Link | ir doma {4} | Add to Memories
oktobris
Okt. 31., 2026 | 09:29 pm
posted by: inese_tk
oktobris bija skaists un foršs. tik daudz saules, zilu debesu un siltuma un krāsu. tikai 8. oktobrī noslēdzu šortu sezonu un kaut kādā padsmitajā plikkāju sezonu.
2 nedēļas bija atvaļinājums, varēju veltīt laiku dārzam. nobindžojām The Detectorists. pārrokot kompostu atradu ļoti sen pazudušu auskaru un tad man galvā ļoti ilgi skanēja tā serika theme song. es nezinu, kā tas auskars tur tika, viņš pazuda sen, bet es kompostu pārraku pavasarī. nākamajā dienā, turpinot rakt, izraku arī tējkarotīti.
oktobra vidū, otro gadu, braucām tusēt ar zirgiem un zirgdraugiem uz jūru. šoreiz Svētciemā. 12 zirgi un viņu cilvēki, palikām viesu namā Kosīši. man patika arī pērn, bet šogad bija foršāk. Radim pagājšgad bija bail kāpt jūrā, šogad vispār nebija, varējām arī lēkšot pa ūdeni. es saprotu, ka tas kopumā var likties tā banāli, bet jāt gar jūru ir tiešām forši - jo viss ir labi un tālu pārredzams, ir labs pamats un var normāli test. mēs ar Radi kādu gabalu arī tesām visiem pa priekšu un tajā ātruma, būšanas priekšgalā un pārējo zirgu soļu dunā aiz muguras bija milzīgs, tīrs un pirmatnējs prieks. sestdienas vakarā bija arī drusku ziemeļblāzma redzama aiz mākoņiem. ļoti skaists brauciens.
izgāju Kokšu ezeru taku, Cīrulīšu taku, drusku apSmilčas mežus.
darbiņā - Manhetenas īsfilmas - jau pērn likās so so, šogad galīgi čābīgas. tad, dabūju nelielu grantu pasākuma rīkošanai Good food, good farming akcijas ietvaros un bija jauks vakars ar foršajām Laux meitenēm, Reko tirdziņa kūrētāju no Mežvijām un mūsu virtuves vadītāju. nebija daudz cilvēku, bet ļoti silti. dabūju visādus dārzeņus un melleņu zapti un uzzināju kāpēc man puravi sāka iet ziedos. bija sapulce par etnofesta nākotni, dīvaini, bet mans viedoklis kaut kā diezgan sakrita ar CA direktores viedokli un man beidzot radās sajūta, ka kaut kas var mainīties šī pasākuma konceptā un pat uznāca īsta iedvesma koncepta izstrādei. šo ceturtdien gan pēcatvaļinājuma pacēlums un iedvesmas noplaka - bija kārtējās kolēģes atvadu ballīte, kurā uzzināju par vēl vienu ļoti major atlūgumu.
biju uz Cēsu pils dārznieces lekciju Mēru muižā, dabūju visādas sēklas no viņas kolekcijas un uzzināju, ka dēļus augstajām dobēm vajag apstrādāt ar darvas eļļu.
biju uz ļoti skaistu koncertu Zvārtavas pilī - Shri Subrata De – balss, sītara, tampura; Biruta Ozoliņa – balss, kokle; Indriķis Veitners – klarnete, saksofons; Vigo Račevskis – perkusijas.
biju Gaujienā sakopt vecvecvecāku kapus un drusku izrāties imagināro puvušo kartupeļu lietā. manliekas viņi sadzirdēja.
šodien biju uz melno sēņu mežu pēc melnajām sēnēm, bet melno sēņu nebija. pielasīju grozu ar kaudzi ar zeltkāta gailenēm, bet tur vēl ļoti daudz palika.
kaķis sver 9+ kg. viņam vajag notievēt. man arī. ļoti.
nujā, šis bija labs mēnesis. paldies. ļoti, ļoti paldies. man tiešām kaut ko tādu ļoti, ļoti vajadzēja.
2 nedēļas bija atvaļinājums, varēju veltīt laiku dārzam. nobindžojām The Detectorists. pārrokot kompostu atradu ļoti sen pazudušu auskaru un tad man galvā ļoti ilgi skanēja tā serika theme song. es nezinu, kā tas auskars tur tika, viņš pazuda sen, bet es kompostu pārraku pavasarī. nākamajā dienā, turpinot rakt, izraku arī tējkarotīti.
oktobra vidū, otro gadu, braucām tusēt ar zirgiem un zirgdraugiem uz jūru. šoreiz Svētciemā. 12 zirgi un viņu cilvēki, palikām viesu namā Kosīši. man patika arī pērn, bet šogad bija foršāk. Radim pagājšgad bija bail kāpt jūrā, šogad vispār nebija, varējām arī lēkšot pa ūdeni. es saprotu, ka tas kopumā var likties tā banāli, bet jāt gar jūru ir tiešām forši - jo viss ir labi un tālu pārredzams, ir labs pamats un var normāli test. mēs ar Radi kādu gabalu arī tesām visiem pa priekšu un tajā ātruma, būšanas priekšgalā un pārējo zirgu soļu dunā aiz muguras bija milzīgs, tīrs un pirmatnējs prieks. sestdienas vakarā bija arī drusku ziemeļblāzma redzama aiz mākoņiem. ļoti skaists brauciens.
izgāju Kokšu ezeru taku, Cīrulīšu taku, drusku apSmilčas mežus.
darbiņā - Manhetenas īsfilmas - jau pērn likās so so, šogad galīgi čābīgas. tad, dabūju nelielu grantu pasākuma rīkošanai Good food, good farming akcijas ietvaros un bija jauks vakars ar foršajām Laux meitenēm, Reko tirdziņa kūrētāju no Mežvijām un mūsu virtuves vadītāju. nebija daudz cilvēku, bet ļoti silti. dabūju visādus dārzeņus un melleņu zapti un uzzināju kāpēc man puravi sāka iet ziedos. bija sapulce par etnofesta nākotni, dīvaini, bet mans viedoklis kaut kā diezgan sakrita ar CA direktores viedokli un man beidzot radās sajūta, ka kaut kas var mainīties šī pasākuma konceptā un pat uznāca īsta iedvesma koncepta izstrādei. šo ceturtdien gan pēcatvaļinājuma pacēlums un iedvesmas noplaka - bija kārtējās kolēģes atvadu ballīte, kurā uzzināju par vēl vienu ļoti major atlūgumu.
biju uz Cēsu pils dārznieces lekciju Mēru muižā, dabūju visādas sēklas no viņas kolekcijas un uzzināju, ka dēļus augstajām dobēm vajag apstrādāt ar darvas eļļu.
biju uz ļoti skaistu koncertu Zvārtavas pilī - Shri Subrata De – balss, sītara, tampura; Biruta Ozoliņa – balss, kokle; Indriķis Veitners – klarnete, saksofons; Vigo Račevskis – perkusijas.
biju Gaujienā sakopt vecvecvecāku kapus un drusku izrāties imagināro puvušo kartupeļu lietā. manliekas viņi sadzirdēja.
šodien biju uz melno sēņu mežu pēc melnajām sēnēm, bet melno sēņu nebija. pielasīju grozu ar kaudzi ar zeltkāta gailenēm, bet tur vēl ļoti daudz palika.
kaķis sver 9+ kg. viņam vajag notievēt. man arī. ļoti.
nujā, šis bija labs mēnesis. paldies. ļoti, ļoti paldies. man tiešām kaut ko tādu ļoti, ļoti vajadzēja.
Link | ir doma {4} | Add to Memories
Psihiatrija 11/ Bērnu psihiatrija
Okt. 27., 2026 | 08:36 pm
posted by: eos
Turpinu rakstu sēriju/ieskatu saistībā ar savu topošo grāmatu par psihiatriju Latvijā.
Šodien izpētīju, ka par bērnu psihiatrijas pacientiem, caurmērā, zinātniskajā literatūrā
min bērnus no 9 gadu vecuma. No tā vecuma bērns pats spēj raksturot savas izjūtas pietiekami
niansēti, lai viņa vēstīto varētu uzskatīt par "drošu ziņu", un tas būtu rakstāms pacienta lietā.
Personības traucējumu diagnostika attiecas arī uz bērniem no 9 - 18 gadu vecumam, taču
pētījumi rāda, ka pubertātes vecums ir laiks, kad jaunais cilvēks izmēģina
dažādus pielāgošanās mehānismus ("coping") realitātei.
Šajā laikā - 9 līdz 14 gadi, formāli skatoties, visvairāk cilvēku
atbilst kādam no personības traucējumu kritēriju aprakstiem.
Taču lielākā daļa cilvēku līdz 28 gadu vecumam atrod
efektīvākus afekta regulēšanas mehānismus un, ja tā var teikt, no
sava ne-efektīvā rakstura izaug.
No otras puses, tas nozīmē, ka, ja pēc 28 gadu vecuma aizvien ir kāds
personības traucējums, tad iespēja no tā izaugt ir relatīvi minimāla.
Dažādi psihoterapijas veidi palīdz dažādiem personības traucējumiem.
Tomēr, lai pacients kvalificētos terapijai, ir jābūt spējai verbalizēt
savas sajūtas un emocijas, tāpēc pacienti ar aleksitīmiju rada grūtības terapijai,
taču tas ir atkarīgs no terapeita, vai viņš/viņa prot iegūt informāciju
no šādiem pacientiem "aplinkus veidos". Īsāk sakot, tikai terapeita
kvalifikācija nosaka to, cik viņš/viņa spēj palīdzēt un kam.
Līdzīgi ir ar bērnu psihoterapiju. Terapeitam ir jāspēj izveidot
droša vide, drošas attiecības, cieņpilna komunikācija ("rapport"), lai veidotos
terapijas videi atbilstošs kontakts.
Ļoti daudz iespēju pēdējās divās desmitgadēs dod tehnoloģijas. Ar analīžu
rezultātiem var veikt korelācijas starp dažādu hormonu, kā serotonīns, dopamīns, dzimumhormoni, kortizols u.c. saistību
ar personības traucējumiem un traumatiskiem gadījumiem, kad pacients afekta stāvoklī dara vai mēģina izdarīt
destruktīvas darbības.
Tehnoloģijas nodrošina arī smadzeņu attēlu izpēti un citu instrumentāriju, kas dod papildus informāciju pacienta iztaujāšanai,
kas bērnu gadījumos var būt īpaši noderīgi.
Daudz ieguldījuma pēdējās desmitgadēs dod arī starpdisciplināri, medicīnas ietvaros, pētījumi.
Zīdaiņu pētīšana dod informāciju par iespējamo bērna raksturu, dod iespēju pievērst uzmanību
bērna potenciālajiem izaicinājumiem jau daudz agrāk, pirms bērns nonāk bērnudārzā.
Terapijas laikā bērnam jārada droša vide, kurā bērns atrodas emocionālā stāvoklī,
ko zīdaiņu pētnieki sauc par "pasaules izpētes stāvokli", kurā bērna fiziskās
un emocionālās vajadzības ir apmierinātas, un bērnam ir resurss un drošība
izpētei.
Tādejādi stāvokļi, kas tiek novēroti pie zīdaiņiem, tiek pārnesti uz pusaudžiem, un
nelabvēlīga vide mājās vai skolā tiek skaidrota kā viens no galvenajiem iemesliem grūtībām
mācīties. Lai arī izklausās pašsaprotami, paralēles ir daudz dziļākas un niansētākas zinātniskajā literatūrā.
Bērnu psihoterapijai var būt strauji un labi panākumi, ja atrod atbilstošu pieeju un speciālistu.
Mēdz pietikt tikai ar 16 terapijas reizēm (vienreiz nedēļā), lai bērnam izstāstītu, kāpēc viņš
vai viņa reaģē tā, kā reaģē, un tas ir ok, taču to var mainīt.
Ja bērns spēj jau 9 - 18 gadu vecumā nospraust sev terapijas mērķus un palikt tiem
stingri uzticīgs, tad terapijai ir liels pamats nest augļus.
Bērnu gadījumā bieži informācijas sniedzēji ir arī vecāki, klases audzinātāji un skolotāji, un/vai
interešu pulciņu vadītāji.
Kopaina veidojas, ja visi iesaistītie dara savu darbu atbildīgi
un ievēro anti-bulinga vadlīnijas savā ikdienā. Ja pamana bērnus, kuri neiekļaujas grupā vai
izrāda neapmierinātību ar grupas/telpas/klases vidi.
Tieši atbildīgs aprūpētājs ("caregiver") - pieaugušais visās bērna ikdienas vidēs ir stūrakmens
veselīgai personībai bērnā.
...
***
Šajā nodaļā laikam man kā skolotājam ir visvairāk ko teikt, tikai līdz šim es nebiju
šo visu pētījis no psihiatrijas skatpunkta.
Šodien izpētīju, ka par bērnu psihiatrijas pacientiem, caurmērā, zinātniskajā literatūrā
min bērnus no 9 gadu vecuma. No tā vecuma bērns pats spēj raksturot savas izjūtas pietiekami
niansēti, lai viņa vēstīto varētu uzskatīt par "drošu ziņu", un tas būtu rakstāms pacienta lietā.
Personības traucējumu diagnostika attiecas arī uz bērniem no 9 - 18 gadu vecumam, taču
pētījumi rāda, ka pubertātes vecums ir laiks, kad jaunais cilvēks izmēģina
dažādus pielāgošanās mehānismus ("coping") realitātei.
Šajā laikā - 9 līdz 14 gadi, formāli skatoties, visvairāk cilvēku
atbilst kādam no personības traucējumu kritēriju aprakstiem.
Taču lielākā daļa cilvēku līdz 28 gadu vecumam atrod
efektīvākus afekta regulēšanas mehānismus un, ja tā var teikt, no
sava ne-efektīvā rakstura izaug.
No otras puses, tas nozīmē, ka, ja pēc 28 gadu vecuma aizvien ir kāds
personības traucējums, tad iespēja no tā izaugt ir relatīvi minimāla.
Dažādi psihoterapijas veidi palīdz dažādiem personības traucējumiem.
Tomēr, lai pacients kvalificētos terapijai, ir jābūt spējai verbalizēt
savas sajūtas un emocijas, tāpēc pacienti ar aleksitīmiju rada grūtības terapijai,
taču tas ir atkarīgs no terapeita, vai viņš/viņa prot iegūt informāciju
no šādiem pacientiem "aplinkus veidos". Īsāk sakot, tikai terapeita
kvalifikācija nosaka to, cik viņš/viņa spēj palīdzēt un kam.
Līdzīgi ir ar bērnu psihoterapiju. Terapeitam ir jāspēj izveidot
droša vide, drošas attiecības, cieņpilna komunikācija ("rapport"), lai veidotos
terapijas videi atbilstošs kontakts.
Ļoti daudz iespēju pēdējās divās desmitgadēs dod tehnoloģijas. Ar analīžu
rezultātiem var veikt korelācijas starp dažādu hormonu, kā serotonīns, dopamīns, dzimumhormoni, kortizols u.c. saistību
ar personības traucējumiem un traumatiskiem gadījumiem, kad pacients afekta stāvoklī dara vai mēģina izdarīt
destruktīvas darbības.
Tehnoloģijas nodrošina arī smadzeņu attēlu izpēti un citu instrumentāriju, kas dod papildus informāciju pacienta iztaujāšanai,
kas bērnu gadījumos var būt īpaši noderīgi.
Daudz ieguldījuma pēdējās desmitgadēs dod arī starpdisciplināri, medicīnas ietvaros, pētījumi.
Zīdaiņu pētīšana dod informāciju par iespējamo bērna raksturu, dod iespēju pievērst uzmanību
bērna potenciālajiem izaicinājumiem jau daudz agrāk, pirms bērns nonāk bērnudārzā.
Terapijas laikā bērnam jārada droša vide, kurā bērns atrodas emocionālā stāvoklī,
ko zīdaiņu pētnieki sauc par "pasaules izpētes stāvokli", kurā bērna fiziskās
un emocionālās vajadzības ir apmierinātas, un bērnam ir resurss un drošība
izpētei.
Tādejādi stāvokļi, kas tiek novēroti pie zīdaiņiem, tiek pārnesti uz pusaudžiem, un
nelabvēlīga vide mājās vai skolā tiek skaidrota kā viens no galvenajiem iemesliem grūtībām
mācīties. Lai arī izklausās pašsaprotami, paralēles ir daudz dziļākas un niansētākas zinātniskajā literatūrā.
Bērnu psihoterapijai var būt strauji un labi panākumi, ja atrod atbilstošu pieeju un speciālistu.
Mēdz pietikt tikai ar 16 terapijas reizēm (vienreiz nedēļā), lai bērnam izstāstītu, kāpēc viņš
vai viņa reaģē tā, kā reaģē, un tas ir ok, taču to var mainīt.
Ja bērns spēj jau 9 - 18 gadu vecumā nospraust sev terapijas mērķus un palikt tiem
stingri uzticīgs, tad terapijai ir liels pamats nest augļus.
Bērnu gadījumā bieži informācijas sniedzēji ir arī vecāki, klases audzinātāji un skolotāji, un/vai
interešu pulciņu vadītāji.
Kopaina veidojas, ja visi iesaistītie dara savu darbu atbildīgi
un ievēro anti-bulinga vadlīnijas savā ikdienā. Ja pamana bērnus, kuri neiekļaujas grupā vai
izrāda neapmierinātību ar grupas/telpas/klases vidi.
Tieši atbildīgs aprūpētājs ("caregiver") - pieaugušais visās bērna ikdienas vidēs ir stūrakmens
veselīgai personībai bērnā.
...
***
Šajā nodaļā laikam man kā skolotājam ir visvairāk ko teikt, tikai līdz šim es nebiju
šo visu pētījis no psihiatrijas skatpunkta.
Link | ir doma | Add to Memories
oktobris
Okt. 24., 2026 | 07:12 pm
posted by: inese_tk
šon dabūju mahorkas sēklas no Cēsu pils viduslaiku dārza kolekcijas. jāatceras martā iesēt. vēlāk pavisam nejauši uzskrēju virsū latviešu tautas ticējumam:
30375. Tabaku neesot kauns prasīt no kā uzsmēķēt tāpēc, ka pirmais tabakas stāds esot izaudzis kādas maukas trūdos no viņas kaunuma vietas.
/K. Jansons, Plāņi./
30375. Tabaku neesot kauns prasīt no kā uzsmēķēt tāpēc, ka pirmais tabakas stāds esot izaudzis kādas maukas trūdos no viņas kaunuma vietas.
/K. Jansons, Plāņi./