Draugi

Strazdi no rītiem vēl nesen tik dzirkstīgi čivināja. Tagad viņi sasaucas ķērcot.

Laikam pavasaris jau pārtapis sadzīviskajā ikdienā ar visiem šitiem "Kur liki algu", "Tu dari nepareizi" un "Iznes eglīti".

Viņš sapnī aizdevās uz vietu, ko daži sauca par paradīzi. Tajā būtnes dzīvoja vienkāršās guļbaļķu mājās, ēda augļus, dzēra strauta ūdeni un vairojās tikai tik, cik pašas gribēja.
Būtnes ar domu spēku lidoja un teleportējās, pārvarēja jebkādu attālumu tāpat, ar vēlēšanos no sirds.

Var pieņemt, ka viņam, kurš piederēja evolucionējošu būtņu grupai, ātri tur apnika.

Viņš gribēja kādu izaicinājumu. Šī paradīze bija pārāk viendabīga, paredzama. Tajā būtnes, kas ārēji atgādināja cilvēkus, atpūtās no duālisma. Visa pietika. Zeme visur bija vienādi auglīga. Kalnos bija sniegs, lejās bija saule, ezerā bija vienmēr ideāls laiks laivu braucienam.

Viņš gribēja saprast fizikālo mijiedarbību visumā. Viņš gribēja pacelt Visumu no tā apakšas, nevis peldēties tā debesīs.

Viņš gribēja grūtu darbu, jo vieglie bija apnikuši.

Kāpēc grūts darbs ir interesants? Jo to, viedi darot, var padarīt vieglāku, un visi iegūst. Viegls darbs atdodams tiem, kam tas ir grūts.

Tomēr daudz kas vidē, kurā nebija duālisma, viņu fascinēja. Cik ļoti būtnes uzticējās viena otrai. Cik izpalīdzīgas un empātiskas bija. Ja varēja ar ko dalīties, lai otram ietaupītu laiku (kaut gan tas ritēja kā jau paradīzē, cikliski un punktveidā vienlaikus), tās tik un tā to darīja automātiski.

Bezgalīga vēlme darīt labu tām bija muguras smadzenēs. Tās vienkārši smaidīja, jo tā bija viņu ierastā sejas forma ikdienā.

Kā tas ir dzīvot sabiedrībā, kur pietiek pārtikas, pietiek visa veida resursu, kur būtnes levitē un sazinās telepātiski, kur idejas vienotajā laukā apceļo visu ciemu tiklīdz tās kāds izdomā? Tas prasa pielāgošanos.

Jauniņos “paradīzē” atpazina pēc izbīļa to sejās, kad viņi saprata, ka nav ne jāstrādā, ne jāsacenšas, ne jāstreso. Būtnēm nebija orgāna, ar ko apstrādāt stresu, jo stresa vienkārši nebija. Bija dažādi risinājumi katrai situācijai, kas radās šajā sabiedrībā, un visi bija labi un derīgi, atšķīrās tikai nianses.

Viņš drīz pamanīja, ka būtnēm tikpat kā nebija ego, un neviens nevēlējās piecstāvu māju vai kaut ko labāku nekā otram. Kaimiņš bija brālis, kaimiņa sieva bija māsa, sporta spēlēs visi juta līdzi komandai, kas spēlēja pirmoreiz.

Būtnes bija dažādas – ar lielākām un mazākām ausīm, ar dažādu ādas krāsu, sprogainiem un viļņotiem matiem, taču visām bija ļoti simetriskas sejas, it kā tās būtu pagatavotas no viena uzlējuma un šablona.

Viņš skatījās uz tām ar trešo aci un redzēja daudzkrāsainu varavīkšņu kompozīciju katras enerģētikā, taču visas krāsas simbolizēja viedumu, ko būtnes bija ieguvušas, pirms nonākšanas šeit. It kā visi ceļi vestu uz “paradīzi”. Kāds bija kalpojis par medbrāli slimnīcā septiņdesmit gadu. Cits zīmējis zirgus visu mūžu. Citi – trenējuši bērnus futbolā un novusā. Vēl kāds vīrs varēja lepoties, ka atdzīvinājis sievu no klīniskās nāves, kad tā aizkapa valstībā meklējusi sevi.

Šīs būtnes bija ar ļoti izteiktu saprātu, taču, nonākot šeit, ātri iemācījās vienu, telepātisko valodu, kurā visi nomērījās pēc mazāka kopīgā dalītāja, kas bija absolūta mīlestība un mīļums sabiedrībā.

Varēja būtnes aptaujāt, kas tās bijušas iepriekšējā dzīvē, pirms nonākušas šeit. Pēc tam iztēloties, kā izskatās “mīļš grāmatvedis”, “mīļš kodolreaktoru inženieris”, “mīļa finanšu analītiķe”, un tā tālāk. Būtnes ar jokiem un jautrību atcerējās aizgājušās dzīves, kas viņām tagad šķita kā tāltāla jaunība, kurā viņas vēl bija ļoti nepieredzējušas. Vēl nezināja, ko nozīmē dot no visas savas būtības visai savai būtībai. Viņas tad vēl nebija aizgājušas līdz savas iekšējās bezgalības malai un paskatījušās, kas ir aiz tās.

Viņš paņēma spieķi un devās tālāk. Izeja no “paradīzes” bija tās stratosfērā. Kādas mazas durtiņas veda uz plazmas pasauli, kurā viss bija izšķīdis vienā lielā sakausētu ideju konglomerātā. Tā bija ideju pasaule, kurā idejas, pirms nonākšanas fiziskajās, miesīgajā pasaulēs, sākušas sablīvēties, sākušas kondensēties, lai pēc laba laika sasniegtu visgaišākos prātus fiziskajā realitātē.

Tur varēja redzēt idejas par dzīvniekiem, kuri evolucionē, nevis, lai izdzīvotu, bet gan, lai sasmīdinātu. Kurš dzīvnieks visvairāk sasmīdina pārējos, genofondu turpina. Vai arī par tiltiem, kuri, kad tiem vajadzētu salūzt, pāri braucošos iemet paralēlajā realitātē, kas saucas “ātrais kurss būvinženierijā”, lai autobraucēji nākamreiz spētu novērtēt ar neapbruņotu aci, vai tilts ir drošs, vai nav.
Plazmas pasaulē bija idejas par Visumiem un virsvisumiem, kas veidoti pēc principiem, kuri kalpo komēdijai – iedomājies dievu, kurš sāk pirmajā dienā radīt, pirms tam kārtīgi svētdienā izsmējies, skatoties, kā Vinnijs Pūks, kurš iesprūdis alā, skaļi saka, ka: “Nu ir īstais laiks sākt gavēni!”
Kad viņam apnika novērot ideju sabiezēšanu, Viņš devās pie erceņģeļa ar lūgumu: “Kā es varu palīdzēt? Man apnika paradīzē, elle ir likvidēta, un fiziskajā pasaulē es visu jau esmu redzējis.”

- Erceņģelis sasita plaukstas, un Viņš attapās tumšā labirintā, kurš vienmēr paplašinājās, kad viņš juta, ka sasniedz tā izeju. Viņš gāja pa aplī daudzas reizes.
- Viņš domās jautāja erceņģelim: “Kas man no šī jāsaprot?”
- Viņš saņēma atbildi: “Kad Tev apniks iet pa riņķi un Tu sagribēsi būt kur citur, tad Tu uzzināsi, ko Tu patiesībā gribi. Tad Tu atradīsi sevi īstajā vietā, laikā un ar īstajiem…”
- Taču Viņš bija izgājis no visiem Samsāras ratiem, visus darbus izdarījis, sev par visu piedevis un bija tik brīvs, ka sen būtu sadalījies pa pirmfraktāļiem un saplūdis ar Visa Sākumu, ja vien kāre radīt ko jaunu un skaistu viņu nebūtu noturējusi starp debesīm un nākamo lielo ciklu.
- Tā viņš gāja pa labirintu vēlreiz un vēlreiz. Viņš atcerējās, ka visi iepriekšējie cikli, visi Samsāras rati pēc būtības bijuši tādi paši labirinti. Tie jāpieņem, jāiemīl, jāizprot, un tikai tad, kad Tu bezkaislīgi un ar tēvišķu sirsnību skaties uz sistēmu, kas radīta Tavai izaugsmei, tikai tad Tu esi tiesīgs to atstāt.

Kādreiz viņš gribēja zināt, kas ir aiz horizonta, kas ir bezdibeņa dibenā, ko ēd tie trīs bruņurupuči, kas tur Zemi, un kāpēc…

Taču tagad viņš darīja savu darbiņu un jutās gluži apmierināts. Kāds jautājums, tāda atbilde. Laikam jau erceņģelim palīdzību nevajadzēja, ja viņš uzmeistaroja Viņam gaismas sfēru, kuras viducī bija tumšs labirints, un tajā daudzdimensiju plaknē Viņu iemeta, lai beidz jautāt.

Ar “ Es gribu” sākas tik daudz kas. Ar “Man pietiek” beidzas. Ar “man ir prieks te atrasties”, Tev paliek paklāju zem kājām un vēl pienes čības.

Viņš atgriezās “paradīzē” un nosprieda, ka turienes būtnes vienkārši trenējas nākamajam ciklam, kur Zeme būs augstāka par debesīm. Iedomājies, ziedus stādīs mākoņos, taču debesu vietā būs Zeme, no kuras ik pa laikam nokritīs kāds redīsu lietus.
Viss būs otrādi, taču šoreiz labā ziņā otrādi. Izvērpts no iekšās uz āru, pārformatēts caur absolūto mīlestību un atlikts atpakaļ kā tāda karsta vaska forma, kurā var ieveidot ko jaunu.

Būtnes cels mājas uz mākoņiem un lietus tecēs no apakšas uz augšu. Arī kalni būs no augšas uz leju. Gravitācijas nebūs, un visi vienosies, kurā virzienā lietas kritīs, ikmēneša sapulcē.

Tādā juceklī padzīvojušas, būtnes novērtēs iepriekšējo kārtību un atkal priecāsies, ka var sūtīt ziņas cauri laikam saviem pagātnes “es”. To cilvēki sauks par vēstījumu saņemšanu un makten priecāsies, ja atradīs savus radus nākotnē.

Kosmiskās dzimtas tad rīkos saietus uz ģeometriski tuvākās, vidējās planētas, un dzimtas saietā tiks daudz dziedāts un slavēts mūžam dodošais gars.

Tik daudz paralēlo pasauļu ar dažādiem, pavisam atšķirīgiem fizikas likumiem un ņēmumiem! Atliek tikai brīnīties, cik dziļā labirintā to Radītājs reiz bijis iesprūdīts, lai tik ļoti, līdz mazākajam sīkumam, izplānotu tās.

citās ziņās - pirmo gaisa trauksmi novadā es palaidu garām esot Rīgā. dzīvesbiedrs teica, ka viņa darbavietā visi vnk esot turpinājuši strādāt. kkas esot bijis dzirdams lidojam.
izskatās, ka tas tagad ir new normal un tad es domāju, ko es kā organizators darīšu, ja gaisa trauksme būs, piemēram, etnofestivāla laikā. vai tirdziņa laikā. ko man darīt? es jau pat kā privātpersona īsti nezinu.

kaut kāds safari rīts. vispirms pa ābeļdārzu vienā virzienā aizskrēja lapsa. pēc mirkļa pretējā virzienā - vāvere. es tik sēžu un skatos pa logu. lācis arī būs?

https://www.youtube.com/watch?v=z3ALcuPVMY4

Jeb, kāpēc cilvēki ar ADHD baidās, ka nebūs pietiekami labi, tāpēc
pārkompensē ar perfekcionismu un reaģē pārspīlēti.

***

Matemātikā īpaši bieži vari nejusties labi, jo tikai pie labas veselības un izgulējies cilvēks
spēj rēķināt tuvu 100% ideālam.

No šīs intervijas es paņēmu sev domu, ka cilvēks ar ADHD netic sev, tāpēc nepiesakās uz darbiem vai amatiem, ko patiesībā labi prastu un kuros ļoti labi iederētos.

pasaulē, protams, nav nekā skaistāka par maiju. manai gaumei un patikšanai gan varētu būt siltāks, bet vismaz viss nozied mazlietiņās lēnāk.
*sestdien dzirdēju PIRMĀS SVĪRES AAAAAAAA!!!!!!!!
*daudz ravēju. vēl daudz jāravē. un pēc lietutiņiem viss jau izravētais pārklājies ar miljons maziem zaļiem punktiņiem - jāsāk ravēt no jauna;
*piestādīju siltumnīcu;
*otro gadu nedīgst salāti no paciņu sēklām, bet tas nekas. salāti ir nenormāli daudz sasējušies un sadīguši visur, kur rudenī un pavasarī savedu zemi no komposta;
*no iesētajām divām cukurzirnīšu rindām, izdīguši bija 2 zirnīši. parušinājos pa dobi - apakšā ala. sēju pa jaunam, redzēs vai apēdīs arī šos;
*tagad, kad viss saplaucis, var novērtēt reālo šīs ziemas skādi - lielais flamentanzs ir ļoti apsalis, visa augša jāgriež nost. mazās rozītes apsalušas, bet norm. mahonija ļoti nosalusi, praktiski visu nogriezu. veigelai un citīzam arī visu augšpusi nācās nošņikāt. dievkociņi arī tādi ne visai sprigani. ceriņiem, savukārt, daudz nokaltušu zaru. nezinu no kā.
*vakar priecājos par nenormāli skaisti un pilni ziedošajām ābelēm un paralēli iztēlojos, kā rudenī mīcos pa puvekļiem un šķūrēju miljons tačkas ar antenovkām uz kompostu;
*maija maigie un glāsmanie gaisi, kuros gradienti nomainās dominējošās smaržas. bija plūmes, vēl mazliet ir ķirši un ābeles, pāriet uz ceriņiem;
*šogad lakstīgala diezgan tuvu pie mājas. dzeguze ar nav tālu;
*mugura nav sajūsmā par dārza darbiem. naktīs tirpst rokas. labā vairāk, bet mēdz arī kreisā. mana fizioterapeite vairs nepieņem Cēsīs :(

darbiņā grūti. paliekam aizvien mazāk, atlūgumu aizvien vairāk. piektdien bija kārtējā atvadu ballīte, maija beigās vēl viena. kauns par mātesuzņēmuma reklāmām. atlaida tiešo vadītāju. drausmīgi kaitina viss, kas saistīts ar darbu. baigi uzvelkos un besos. braukšu jūnijā komandējumā uz Briseli.

otrreiz biju uz Viss bumbās. joprojām ļoti labi. tagad esmu redzējusi gandrīz visas etīdes.

turpinu apm. 2x nedēļā iet uz džimu. reizēm sanāk 3x. šonedēļ gaņau sanāks mazāk.

Prakse skolā, var teikt, ka šodien beidzās. (Jā, jau otro reizi šo rakstu)

Mentore man ielika 6 par praksi un norunāja monologu, ka vajag mācīt bērnus mīlēt matemātiku, nevis no viņiem censties iztaisīt teicamniekus.

Es gribēju viņus visus iztaisīt sekmīgus, es atzīstu to.

***

Ja es atceros bioloģiju, priekšmetu, kas mani garlaikoja visvairāk, tad to es tā arī neiemācījos mīlēt.

Man vajag to bioloģijas daļu, kur ir saskare ar medicīnu. Taču nosaukumus visām pļavas puķēm aizvien nezinu.

Arī sēņu nosaukumus nezinu.

Man bija ļoti laba bioloģijas skolotāja vidusskolā, kuras skolēni regulāri tālu tika olimpiādēs.
Stingra, taču mājās veica bio eksperimentus savam priekam.

Tomēr vienīgais 10 bioloģijā man bija ģenētikā 11. vai 12.klasē, kur pietika ar matemātiku
un dažām loģiskām operācijām, nebija no galvas nekas jāzubrās.

Tā man parasti bija 3- 6, man šķiet.

***

Es nezinu, vai 7.klasē zina, kas ir mīlestība. Turklāt, vai viņi mīl sevi.

Ja viņi nemāk mīlēt sevi, tad kā var mīlēt matemātiku?

Ja neskatās tik filozofiski, tad cilvēki gūst prieku no dažādām lietām.

Es zinu cilvēkus, kas gūst prieku no uzdevumu risināšanas. Citi gūst prieku no
vijoles spēlēšanas 4 stundas dienā 30 gadus.

Es gūstu prieku no rakstīšanas un lasīšanas. Vēl no mācīšanas.

Ja bērns negūst prieku no teksta uzdevumu risināšanas, kad pie manis nonāk 7.klasē,
tad sākt mīlēt matemātiku tad man šķiet diezgan utopiski.

***

Vispār šodien matemātikas skolotāju forumā izlasīju,
https://old.reddit.com/r/matheducation/comments/1tboubu/why_are_good_math_teachers_so_rare/

ka labākie matemātikas skolotāji nestrādā par skolotājiem, jo
arī risku analītiķiem, finansistam un inženierim esot jāskaidro citiem, kāpēc
matemātika strādā, un viņam par to maksā daudz vairāk, nekā skolā.

Tas liek apsvērt maģistrantūrā studēt kaut ko citu, lai man ir rezerves variants citai profesijai.

Labāk strādājas, kad ir 2 ekrāni, skan mūzika un kāds sēž attālināti fonā telefonā.
Parasti draudzene otrā IG galā dara savus darba darbiņus.
Šobrīd mamma otrā Discord galā skatās Krustpunktā - derīgi dubultā, jo ir fona cilvēks un vēl sanāk uzzināt, kas notiek LV politikā :D

Bet jā, rakstu un pārkārtoju darbu beidzot :|

Priecājos, par draudzeni, kas visu laiku kkur apkārt braukā. Man ar tā gribās.
It kā jau uz nedēļas nogalēm nav grūti aizbraukt, bet nav tik daudz liekas naudas. Šodien sarunājām, ka jūlija sākumā brauksim kopā uz Zviedrijas kalniem staigāt. Detaļas vēlāk, kad pabeigs darbus, bet mērķis ir.

Ievietoju te, cibā, publiski tā nobeigumu ar secinājumiem.


"Nobeigums"


Šajā kursā darbā atklāju teorētisko bāzi, kas vajadzīga, lai skolotājs zinātu, kā būt motivējošam, iedvesmojošam un, tajā pat laikā, apzinātos matemātikas kā zinātnes vietu Latvijā, zinātu par darba un tālāku studiju iespējām viņa skolēniem, ja matemātika apgūta labi, izcili un teicami.

Latvijā skolotājs ir daļa no izglītības sistēmas tāpat kā citās valstīs, tāpēc cerība ko mainīt pastāv tikai tik daudz, kamēr skolotājs pats ir ar darbu un savu profesiju apmierināts, vēlas tajā palikt (pat ja piedāvātu iespēju aiziet uz citu darbu ar līdzīgu atalgojumu) un ir pats motivēts ierasties darbā vienmēr vesels un enerģisks.

Tā kā daudzi ārēji faktori (reformas izglītībā, stress laika trūkuma dēļ, mācību materiālu trūkums, dokumentācijas prasību maiņas, spiediens no vecākiem un skolas vadības par skolēnu rezultātiem, zems skolotāja profesijas prestižs Latvijas sabiedrībā, pārāk lielas klases u.c.) skolotājiem traucē justies atslābušiem darbā, tad
var secināt, ka lielai daļai skolotāju fiziski nav spēka, lai darbu nevis tikai paveiktu, bet tā laikā vēl motivētu un iedvesmotu.

Par spīti visiem šiem faktoriem, dzīvē mēdz gadīties klases ar skolēniem, kuriem ir labas sociāli emocionālās prasmes, kuri apzinās matemātikas lietderību reālajai dzīvei, kuru vecāki uzticas skolotājam kā pedagoģijas profesionālim, tāpēc es uzskatu, ka visiem skolotājiem ir jāzina, kā rīkoties, ja parādās iespēja mācīt šādu klasi.

Ja šādas klases un vecāku, un atbalstošas administrācijas nav, tad minimālais, ko skolotājs var darīt, lai motivētu skolēnus, ir rūpēties par savu labsajūtu, jo skolēni daudz labprātāk mācās no smaidīga, vesela un pozitīva skolotāja.

īsumā par politiku:

A: man besī tā premjere
viņas vienīgā kvalitāte ir tas, ka viņa ir sieviete

B: Jā, tagad man besī arī pa īstam

A: nu atsvaidzina tos mūļus ar červeļainajiem pimpjiem
bet citādi viņa man besī

B: Mjā, bet izskatās ka viņai, lai arī sieviete, bet arī ir červeļains pimpis

piezīmes par ēdienkarti "maijs"
* cepeškrāsnī cepta sparģeļu fritata ar biezpienu (vēlams graudainu), daudz olām no Dzērbenes, pārkaisīta ar čedaru no Īrijas un drupinātu zilo sieru (un svaigu timiānu no dārza);
* ļoti zaļa zupa no nātrēm, spinātiem, sparģeļiem (more or less blendētiem) un zaļajiem zirnīšiem (necik neblendētiem). kaut kas vēl tur bija, jau aizmirsu;
* siltā tomātu mērce no cepeškrāsnī ceptiem tomātiem (no saldētavas), kurus sablendē ar pusbundžu turku zirņiem un maktenu kļocku tahini un uzsilda. pasniedz pārlejot tofu-dārzeņu kokletēm;
* un kad apnicis, ka istabā vēl mētājas pēdējais ķirbis - 3 māsu čilī con soja.

No rīta zēna mamma, kurš pie manis šad un tad atnāk uz stundām, 5.klase, uzraksta, ka
zēns dabūjis kontroldarbā 10 pēc stundas pie manis. Parasti mācās uz 8-9.


Viņam tāda ambicioza skolotāja. Lika mācīties bināros skaitļus, kuri oficiāli
Skola 2030 programmā ir, taču lielākā daļa saprātīgo 5.klases matemātikas skolotāju, pat ģimnāzijās,
tos bināros izlaiž.

Šoreiz tā skolotāja bija 5.klasei iedevusi uzdevumus par aritmētisko progresiju, kuri normāli ir tikai 9.klasē.
Zēns sadusmojās un pieprasīja tikšanos ar mani svētdienas vakarā. Es svētdien tad arī viņam izstāstīju kā risināt, kā iegūt formulu,
ko māca 9.klasē. Arī pastāstīju, ar ko atšķiras diskrēti un nepārtraukti skaitļi. 5.klasē gan nesaka "diskrēti",
saka "sadalāmi lielumi" un "nesadalāmi". Ja tirgū var pārdot pusi cūkas, tad kinoteātri divarpus cilvēki apmeklēt nevar.

Viņš, ieguvis zinības par aritmētisko progresiju un cilvēku nedalāmību pa locekļiem, uzrakstīja k.d. uz 10.

Jautri un pozitīvi visai dienai.

***
Vakarā notiek otrs humors. Privātskolnieces mamma raksta FB, ka viņas meita, 9.klase, pēc vairākiem mēnešiem pie manis tagad
mācoties uz 9, jāmēģina uz ģimnāziju. Ko es par to sakot?

Līdz iestājpārbaudījumam ir 3 nedēļas.

Es, zinot to, ka klienta vēlmes jācenšas piepildīt, sūtu viņu uz RV1Ģ pēc zaļās grāmatiņas.

Meita patiešām mācās uz 9, tas ir fakts. Taču iemācīties risināt 3 nedēļās to, ko citi gatavojas gadu, un ko
es 2024.gadā ar milzīgu centību iemācīju 7 nedēļās (marts - maija sākums), ir vēl ambiciozāk.

Meitene ar mani sarunā privātstundas laikā ģimnāziju nepiemin, bet 9.klases CE no 2008.gada 1.daļu atrisina uz 49%.
Tas man ir fakts, ka atzīmes uz individuāliem kontroldarbiem nav tas pats, kas zināšanas kopumā.

Lai censtos tikt ģimnāzijā, pirmajā, testa daļā, kādus 80-90% derētu.

***

Tā nu es izjūtu, ka eksāmenu laiks ir - otrdien 9.tajiem latviešu valodas eksāmens, pirmdien 11.tajiem ķīmijas eksāmens.

Kolēģe teica tā:

"Vidēja līmeņa klasē ar ļoooti dažādiem skolēniem katru dienu ir jāimprovizē,
jo nekad nebūs kā plānots un nesanāks kā plānots,
nekad nevar sagaidīt to, ko ceri un pats galvenais,
lai arī cik daudz tu ieguldītos, tāpat lielākajai daļai to nevajadzēs".

Es gan piebilstu, ka klase ar vidējo atzīmi "3,15" matemātikā nav "vidēja līmeņa klase". Tā ir ļoti zema līmeņa klase.

Vissvarīgākais man šķiet tas "Lai ar cik ieguldītos, tāpat lielākajai daļai to nevajadzēs".

Jo es biju pieradis strādāt par 20 eiro stundā, pasniedzot privātstundas matemātikā. Skolā man maksā aptuveni 10 eiro stundā.
Taču visa pavasara laikā es tā arī neiemācījos sagatavot divreiz sliktākas stundas un patērēt stundu gatavošanai divreiz mazāk enerģijas.

Tā ir elementāra fizika - enerģijas apmaiņas likums. Ja man maksā 2x mazāk, man vajadzētu darīt 2x mazāk. Taču es nemācēju,
aizvien to neprotu. Tāpēc arī pārdegu.