hronikas - 25. nodaļa

Saulainā rītā uzreiz pēc eksāmena viņš atbrauca vēlreiz, šoreiz kopā ar trīs draudzenēm. Devos satikt četrotni, ēdām kebīti, vērojām, kā pilsētā tiek uzstellēta mākslīgā ziema, sala pirksti, bija baigi mājīgi un viegli. Daudz mazu, sildi sirdošu atmiņu. Latvijai par godu nosauktajā ielā ievilkām dažus zaļus dūmus. Sildījāmies ar Fireball šotiem un satikām vēl latviešus. Vecpilsētā uz soliņa no termosa dzērām rumkolu un tenkojām.
Kad visi jau bijām vafelē, labierīcību meklējumos nonācām random alus pagrabiņā. Viņš nemitīgi stāstīja meitenēm: "Bet jūs zināt, cik viņa ir forša?" Un tikpat svarīgi bija visām paziņot: "Un, omg, viņa nevelk push-up krūšturus!" Kā arī: "A jūs zināt, ko viņa zem galda dara?"

Un tad viņi aizbrauca un iestājās emocionālais novembris.
Kādā tumšā vakarā gāju uz iepirkšanās centru, klausījos podkāstu par meitenēm attāluma attiecībās un viņu eventuālo saderināšanās brīdi (Florence+The Machine koncertā, ja, wow), nemaz neraudāju, nē, tikai lietus pēkšņi salija sejā. Nu kā tā var būt. Kā var būt, ka otrā sarakste Tinderī ir tik ļoti "It's a match!". Kad esam jūras un kilometru šķirti, šķiet, ka pusi attiecību lieliskuma esmu izdomājusi, jo pēc savām iegribām interpretēju čatā ierakstīto. Kad beidzot satiekamies, paiet apmēram diena, līdz pārliecinos, ka lieliskums tomēr ir īsts. Nu kā tas ir iespējams. Kā var bez nekādas aizķeres sākt teikumus ar "kad mēs dzīvosim kopā" un "mūsu mājās noteikti būs", ja nav skaidrības, kad nākamreiz tiksimies un kurā valstī būs mūsu nākotne. How is this real