hronikas

Atvadu diena.
Satiku labāko draudzeni un viņas puisi, gribēju, lai viņi man iesaka labu pēdējo vakariņu ēdienu. Spinātu biezzupa. Okei. Devos satikt viņu (to, kas pilnīgi garām), atkārtoju šo jautājumu. Arī ieteica spinātu biezzupu, kas principā nozīmē „BFF approved”.

Parasti es jūtos nemierīga svešu cilvēku (lasīt: ne tēta) vadītos transportlīdzekļos, bet ar viņu es jūtos droši, un tas ir dikti svarīgi. Aiztraucāmies uz Lucavsalu, sēdējām šūpolēs, ēdām čipsus, dzērām auzu pienu ar šokolādes salmiņu. Nosalām. Ir auksti un bēdīgi, bet es smaidu, jo viņš ir neatvairāms. Nespēju procesēt visus pēdējo divu nedēļu notikumus. Divu nedēļu?! Lai kā to rakstītu vai stāstītu, tas izklausās tik neadekvāti maz. Bet ir pavisam skaidrs, ka viss notiks arī ar tiem stulbajiem kilometriem mūsu starpā.

Pēdējais brauciens ar pēdējo 40. autobusu. Man salst un esmu nobijusies no nākotnes. Atlicis vien sakrāmēt koferus, kuru atļautais svars – 10 un 20 kilogrami. Sāku ar 17 un 22, trīs dārgas nakts stundas čakarējos, līdz beidzot sanāca iekļauties. Nepaņēmu nevienu grāmatu. Likās, ka „Romantiskais egoists” būs izcili piemērota lasāmviela, bet še tev. Krosenēm arī nepietika vietas, laikam tomēr nesākšu sportot. Ledusskapja magnētu gan paņēmu.

No rīta, okei, pēcpusdienā cepu banānu pankūkas. Viņš ir sajūsmā, ka esmu būtne, kas prot gatavot. Es esmu neizpratnē, ka viņam grāmatplauktā stāv "Grejs".

Lūk, saraksts ar dažām mūsu kopīgajām lietām:
* A+ asinsgrupa
* "Poesia" šokolādes krēms somā
* TI84 kalkulators plauktā
* introvertu būšana
* viens otram patīkam

Vislabākā augusta pēcpusdiena, un ir jāatvadās. Šķiet, ka pēdējā reize pirms lidostas rīta. Palaižu garām vairākus tramvajus. Gribu apstādināt ne tikai tramvajus, bet arī laiku. Iegaumēt viņa sejas vaibstus, manieres, domu gājienu. Man pietrūks, ļoti.

Joprojām gribam braukt naktī fotografēt lidostas gaismiņas. Tā arī nav sanācis, jo visu laiku traucē lietus, miegs vai sekss. Man atbrauca pakaļ uz Čomski, kur sēdēju un nepīpēju. Iepazīstināju abus cibiņus, un tad devāmies prom. Naktī, izrādās, ir migla un auksts un mitrs. Nosalām. Mīļojāmies. Sildījos viņa onesie-jā, ēdām katrs no savas čipsu pakas, dzēram stipras viskijkolas, runājām? Tāda idille, tāds komforts, kas piedienas pāriem, kas dzīvo kopā gadiem, nevis septītajam (?) randiņam.

Manas molekulas sāk pārvietoties straujāk, kad sajūtu viņa lūpas, matus, rokas, visu.

Ar pārāk daudz transportiem un mammu komentāriem braucām pie viņa. Mirkli pirms iziešanas saprotu, ka klāt ir zīmes par grūtniecības neiestāšanos, kas nozīmē, ka jāiet kopā vannā. Viņš atvēra baltvīna pudeli ar manu zeķi, jo slīdēja rokas. Un visas pārējās ķermeņa daļas. Divas stundas vannā un tāpat esam netīri. Vannas bumbu smarža = viņš. Lai viss labāk paliktu atmiņā, notiek neliela fotosesija ar statīvu, taimeri, gaismām, skūpstiem. Gultā gan, ne vannā. Feisbukam patika, abiem jaunas telefona ekrāntapetes.

*
Reizēm es saprotu, ko viņš domā, kad saka, ka esmu perfekta, bet lielākoties tomēr nesaprotu.

(fragmenti no sestdienas)

***
Otrā (un ceturtā?) randiņa dēļ abi esam apslimuši. Vienlaikus šņaucam degunu, viņš caur salveti nazālā tonī saka: „Relationship goals!”
*
Biju lielā karote. Ikreiz, kad viņš no baudas pazaudē skatienu, es sāku ķiķināt. Varena sajūta.
*
Ejam pa ielu, ir beidzot vasarīgs laikapstāklis, viss ir burvīgi. Attopamies, ka esam sadevušies rokās. ???
*
Lūdzu, lai iečukst man ausī ko nerātnu.
-Tofu...
***

Viss ir tik biedējoši ērti. Kā?

Piektdienas vakarā uz tikšanos ierados ar kosmosa legingiem (viņa recenzija: „Ooooo, damn!”). Aizvilku viņu uz vēl vienu pasākumu ar pārāk daudz maniem draugiem, nu, tā, lai ir riktīgi ārpus komforta zonas. Dzīvokļa ballīte, kas rīkota par godu šokolādes kūkām (pašai bija jācep vegāniskais variants). Beigu beigās pusi vakara pavadīju, sēžot uz labākajiem skinny jeans pasaulē un malkojot visu, kas pa rokai, kamēr viņš nedzēra un nepīpēja, jo pie stūres. Bija tā vērts; ceļš mājup bija neilgi pirms saullēkta un nodrošināja man pārdesmit Instagram laikus. Man laikam sāk iepatikties motorolleris kā pārvietošanās veids, jo drīkst un vajag cieši apskaut otru.

„Beigsim kopā?”
Un tā mēs abi izdzēsāmies no Tinder.

Vakarā biju teju paralizēta aiz gribēšanas, ilgām, smeldzes. Šai vasarā jau reiz saskāros ar situāciju, kurā (cits, iepriekšējais) intereses objekts devās trimdā nepiemērotā brīdī; negribēju pieņemt to realitāti, kurā neesam sasniedzamā attālumā. Zinu, ka tas tūlīt notiks atkal, tikai trimdā došos es, ne iekārotais puisis. Ir grūti, jo tik bieži ir ieslēgts režīms „miesaskārs”. Reizēm spēju būt vienīgi neapmierināta.

Abi lejuplādējām Snapchat (beidzot sapratām, kam tas domāts) un atrādījām viens otram savas vēlā vakara nodarbes. Atmiņā iespiedušās trīs piebriedušas sekundes. Cerams, ka drīz iespiedīsies manī.

Lielais Cibas Noslēpums sāka atklāties ceturtajā randiņā jeb lietainā nakts pastaigā pa Šmerli, malkojot upeņu balzamu, un kulmināciju sasniedza, kad sildoties zem segas teicu viņam: „Tu esi pilnīgi garām.”

Trešajā randiņā biju skaidrā, ko viņš arī ievēroja, jo biju maksimāli nervoza un nemierīga. Varbūt tādēļ, ka apmeklējām kino ar vēl astoņiem maniem draugiem. Filmas žanrs – spriedzes, jo saskārāmies vien ar pirkstiem, bet, ē, tas bija absolūti uzbudinoši.

Uzzināju, ka viņš nav lasījis vai redzējis Hariju Poteru. Es varu piedot, ka viņš pārvietojas ar motorolleri, bet... Harijs... Man jāpārdomā dzīve.

Otrais randiņš tika sarunāts vēl pirms pirmā. Centāmies stopēt uz ezeru, bet sanāca iet pārgājienā gar dzelzceļu uz upes malu. Zem krītošo zvaigžņu piepildītām debesīm mēs sēdējām piepūšamajā laivā un viens otram padevām vīnu ar skaistāko etiķeti. Varbūt par kaut ko arī runājām? Neatceros nevienu sarunu. Sildījāmies, skūpstījāmies, un pēkšņi jau bija gaišs. Viņš čukstēja man ausī: „Tik ļoti gribu ieiet tevī...” Tad pagrieza mani un bez liekiem jautājumiem to arī izdarīja. Iekāres dēļ nepamanījām, ka ārpus guļammaisa līst lietus un viss ir kļuvis slapjš. Mājās pārrados sasalusi ragā un ar kanēļa pīrāgu kabatā.

Pirmo randiņu sarunājām kapos. Es kavēju, jo trīsreiz vajadzēja pārdomāt apģērbu (ārā auksts, bet viņam patīkot kleitas). Biju ļoti satraukusies, tāpēc ierados ar aliņu rokās. Viņš to atvēra pret baznīcu. Dalījāmies ar drosmes dziru un viens otram rādījām, cik briesmīgs ir Tinderis. Ceļojām pa Rīgu, pēc trešās kopīgās alus pudeles viņš atzina, ka ir iereibis. Iedevu viņam vegānisko ceļvedi (esot pat izlasījis!). Bijām kafejnīcā, kur notika koncerts. Vai arī nenotika? Es nemācēšu pateikt, biju aizņemta, skatoties uz viņa seju un atbildot uz nerātniem „Pāru spēles” jautājumiem. Apmēram šajā brīdī ar draudzeni sarunājām, ka vakarā (pēc randiņa) ņemsim kaļikus. Viņš iespējams domā, ka esmu narkomāne. Pavadīju līdz pieturai, laikam cerēju uz skūpstu, bet tēlojām pieklājīgus. Par dalību pirmajā randiņā kā suvenīru saņēmu ledusskapja magnētu.

Esmu aizņemta ar dzīvi, tādēļ līdz pirmajai tikšanās reizei jāgaida vairākas dienas. Sarunājam, ka vakarā iedzersim katrs savā ekrāna pusē. Atrodu plauktā karstvīnu, kas tur pusizdzerts stāv kopš Ziemassvētkiem, atrunājos, ka tur jau „tikai pusglāze”, bet pēc trīs malkiem esmu iereibusi, un pilnībā izbaudu stāstus par viņa bijušo, kas izklausās pēc textbook basic white girl. Jo vairāk es uzzinu, jo mazāk es saprotu. Kā? Nevaru izzīlēt nevienu viņus vienojošu lietu. Maināmies ar selfijiem. Varu vien minēt, kas notiek aizkadrā.

Pēc pirmajām desmit tinderziņām no draudzenes uzzinu šī cilvēka cibas segvārdu. It kā forši, jo esmu neiespējami ziņkārīga un nekavējoties iepazīstos ar anonīmiem noslēpumiem, bet arī it kā stulbi, jo neprotu samelot un kādā brīdī sajuks, ko viņš jau ir vai nav teicis. Vismaz zinu, kurā virzienā jāvedina sarunas. Varu salīdzināt, ko viņš stāsta tindermeičai pirmajā dienā un ko – cibai anonimitātes aizsegā.

Laikam nav pilnīgs fuckboi, jo ir līdzīgi.

Sēdēju Čomskī un nepīpēju, kamēr draudzenes dalījās ar Tinder šausmu stāstiem. Nodomāju, ka man arī vajag šādu pieredzi, galvenokārt, lai veidotu briesmīgu profilu skrīnšotu kolekciju, jo uzreiz apzinājos, ka jebkura sarakste sāktos ar „Hei, čau, man iet labi, pārvācos uz citu valsti pēc trīs nedēļām.” Ņemot vērā laika limitu šajā pilsētā, varētu domāt, ka meklēju kaut ko uz vienu vakaru, kaut ko nenopietnu un nepaliekošu, bet tā galīgi nav. Gribu draudzēties.

Saņēmos nosvaipot pa labi.

-Tev ir dope bilde!
-Man patīk tavs apraksts.