21. nodaļa
Okt. 9., 2016 | 10:47 pm
No:: hronikas
Es jūtos slikti, kad apkārt ir daudz svešu cilvēku. Bet es tomēr gribu arī draugus un piedzīvojumus. Bet man ir pārāk grūti būt apkārt svešiniekiem, jo viņi taču ievēro pilnīgi visas manas nepilnības un nevēlas manu klātbūtni. Es labprātāk vēroju no malas. Zinu, ar kuriem gribētu sadraudzēties, bet es nemāku, un vai nav jau par vēlu?
Es jūtos slikti, kad istabas biedrene piedāvā nākt līdzi uz ballītēm, bet es atsaku. Jo pārāk negaidīts piedāvājums, jo es neesmu sagatavojusies, jo es nejūtos labi. Bet es tik ļoti gribētu būt gatava doties...
Vismaz jauki, ka par viņas plānoto dzimpuka balli pateica nedēļu iepriekš. Tad nu tai es biju morāli gatavojusies. Pasākumā bija ļoti skaļi, sarunas notika kliedzot ausī, es iztriecu vīna pudeli viena pati. Cītīgi runāju ar svešiniekiem, biju asprātīga, negāju smēķēt. Bija veiksmīgs vakars, līdz es sāku papildināt vīnu ar Tuborgu un attiecīgi streipuļot uz ielas. Attapāmies picērijā, kur es vairs nespēju padomāt nevienā valodā, un ēdu picu ar sieru. Slikti. Nebija garšīgi, un tas noteikti pastiprināja nākamā rīta sūdīgo pašsajūtu. Neatceros, kā nopirku vilciena biļeti mājup. Izpētīju feisbukā visus iepriekšējās nakts sarunu biedrus, dažus piedraugoju, bet uzreiz jau ir skaidrs, ka nebūsim draugi un ka visas sarunas bija veltas pūles, lieks efforts, kāpēc vispār censties. Tik virspusēji. Neko neieguvu no tās komunikācijas.
Nākamajā rītā devos uz aptieku (tur ir numuriņu sistēma!) pēc glābējeņģeļa ibuprofēna, tad aizgāju līdz vecpilsētai, kur piemetos uz soliņa un pētīju Pasaules veģetāriešu dienas pasākumu vietējo vegānu izpildījumā. Dabūju recepšu bukletu un sajūtu, ka neesmu viena pasaulē. Starp aktīvistiem bija arī ļaudis virs 50 gadiem, kas mani diezgan pārsteidza. Video ar lopkopības drausmām gan es neskatītos ne apmaiņā pret našķi, ne naudu, ne ko.
Un tā sanāk, ka mani tuvākie un labākie draugi ir tie paši, kas Latvijā. Šķiet, ka jaunu draudzību izveide sevī iekļauj mazliet sevis salaušanu. Es...nevaru... Tas nenotiek dabiski.
Es jūtos slikti, kad istabas biedrene piedāvā nākt līdzi uz ballītēm, bet es atsaku. Jo pārāk negaidīts piedāvājums, jo es neesmu sagatavojusies, jo es nejūtos labi. Bet es tik ļoti gribētu būt gatava doties...
Vismaz jauki, ka par viņas plānoto dzimpuka balli pateica nedēļu iepriekš. Tad nu tai es biju morāli gatavojusies. Pasākumā bija ļoti skaļi, sarunas notika kliedzot ausī, es iztriecu vīna pudeli viena pati. Cītīgi runāju ar svešiniekiem, biju asprātīga, negāju smēķēt. Bija veiksmīgs vakars, līdz es sāku papildināt vīnu ar Tuborgu un attiecīgi streipuļot uz ielas. Attapāmies picērijā, kur es vairs nespēju padomāt nevienā valodā, un ēdu picu ar sieru. Slikti. Nebija garšīgi, un tas noteikti pastiprināja nākamā rīta sūdīgo pašsajūtu. Neatceros, kā nopirku vilciena biļeti mājup. Izpētīju feisbukā visus iepriekšējās nakts sarunu biedrus, dažus piedraugoju, bet uzreiz jau ir skaidrs, ka nebūsim draugi un ka visas sarunas bija veltas pūles, lieks efforts, kāpēc vispār censties. Tik virspusēji. Neko neieguvu no tās komunikācijas.
Nākamajā rītā devos uz aptieku (tur ir numuriņu sistēma!) pēc glābējeņģeļa ibuprofēna, tad aizgāju līdz vecpilsētai, kur piemetos uz soliņa un pētīju Pasaules veģetāriešu dienas pasākumu vietējo vegānu izpildījumā. Dabūju recepšu bukletu un sajūtu, ka neesmu viena pasaulē. Starp aktīvistiem bija arī ļaudis virs 50 gadiem, kas mani diezgan pārsteidza. Video ar lopkopības drausmām gan es neskatītos ne apmaiņā pret našķi, ne naudu, ne ko.
Un tā sanāk, ka mani tuvākie un labākie draugi ir tie paši, kas Latvijā. Šķiet, ka jaunu draudzību izveide sevī iekļauj mazliet sevis salaušanu. Es...nevaru... Tas nenotiek dabiski.