hronikas - 16. nodaļa

Norunājam katru dienu atsūtīt pa selfijam. Tas palīdz, vismaz nedaudz.
*
Piektdienas pusdienlaikā atvelku koferus uz savām nākamajām mājām jeb dalītu istabu kopmītnēs. Redzu svešas, aizdomīgi vīrišķīgas somas, bet daudz nedomāju, jo jāsteidzas tālāk. Vakarā saņemu ziņas, ka somu īpašnieks ir puisis, kam nepareizi piešķirta dzīvesvieta, un ka atslēgas atsakās sadarboties ar slēdzeni. Visas atslēgas. Piektdienas vakarā neviens nespēj palīdzēt. Puisim ir tikai telefons, visa pārējā iedzīve ieslēgta istabā. Man ir nedaudz vairāk lietu, to vidū lietusjaka, maks, kamera un telefons, kas strauji izlādējas. Nemaz nepaspēju krist izmisumā, jo dārgais attālumā esošais (nu jau facebook official) draugs ātri sarunā man naktsmājas pie meitenes, ar kuru viņš pirms gada sasvaipojās Tinderī. Tikšanās vietu pusdivpadsmitos naktī noskaidroju, kad telefonam bija 1%. Skrienu uz vilcienu, līdz ar pēdējo minūti iekļaujos biļetes derīgumā. Paļaujoties uz atmiņu, visai veiksmīgi šajā vēl svešajā vecpilsētā atrodu manu glābēju un viņas ārzemju draugus. Viņi ir iereibuši, mēs ejam uz kebabnīcu.
Paņēmu falafelu, tā arī nesapratu, cik vegānisks tas bija. Runāju atklāti, bet maz, kā jau parasti. Man liekas, ka labi sapratāmies un nebija neērti vai savādi, bet, nu, grūti spriest. Pārsvarā nerunājām un eksistējām vienuviet. Sestdienu pavadīju, lasot viņas Harija Potera lugas eksemplāru. Svētdienu pavadīju iepirkšanās centrā, meklējot sarkanus džinsus pirmajai skolas dienai. Tad briesmīgi izmirku (apmēram kā laivas randiņa laikā). Pabeidzu lasīt Hariju (meh). Pēc pirmajām lekcijām devos uz kopmītnēm, un slēdzene bija salabota. Itin kā nekas nebūtu bijis. Itin kā es būtu devusies brīvdienās. Viņas ledusskapī stāv sojas šokolādes saldējums. Ceru, ka garšo.