hronikas - 31. nodaļa

Mēģinu saprast savu dzīvi un virzību tajā.

Maijs ir vislabākais mēnesis. Var vērot dabu, kurā viss zied, plaukst un smaržo. Var iet pastaigās bez virsjakas. Var sēdēt bāra pagalmā, riteņot un aizrauties. Mācību gada beigas arī ir diezgan ok, jo esmu teicamniece pēc būtības un man patīk novērtējums.

Maija pirmdiena pirms diviem gadiem.
Esmu norunājusi ar laboratorijas vadītāju, ka no šīs dienas sākšu nākt un darboties ar bakalaura darbu. Diemžēl esmu nobijusies un nespēju no rīta izkāpt no gultas. Kad beidzot saņemos un ar dienas vidus reto transportu nokļūstu pilnīgi otrā Rīgas malā, ir, khem, pēcpusdiena un man ir kauns par savu vājumu. Dažas stundas pipetēju, nesaprotu atšķaidījumus, pabakstu ekseli, nervozi cenšos piedalīties sarunās. Darba vadītāja mani aizved uz centru, pa ceļam redzu draugu, kas dodas uz Čomski, un es sekoju. Vakarā nokļūstam kādā šaurā istabiņā, kur ēdam biezpiena pankūkas un most likely hotboxojam.

Tā pati diena maijā pirms gada.
Sešos no rīta cepu aveņmaizītes, rakstu e-pastus, izveidoju bakalaura darba galīgo, drukājamo versiju. Darba vadītājai uzdāvinu smiltsērkšķu marmelādes. Gaidot kamēr darbs tiek iesiets, bakstu telefonu, un tieši tad un tur saņemu e-pastu ar tēmu "Congratulations on your acceptance!" Es, protams, nemāku handlot tik piesātinātas emocijas, man sitās sirds un svīst rokas un izkalst mute un nevaru skaidri padomāt. Bet es jūtu, hm, atvieglojumu? Kāds ir saredzējis mani kā vērtīgu studentu! Sēžu Daugavas malā un priecīgi/nervozi ēdu austiņas. Pēcpusdienas sastrēgumā braucu mājās ar trolejbusu, ir karsts un es gūglēju "brain drain". Vakarā dzeru mohito ar draugiem, laikam, pat neatceros konkrēto vakaru vai cilvēkus, ko satiku.

Šogad maijā.
Īsi pirms deviņiem ar kafiju termokrūzē eju uz skolu. Paspēju iesvīst pat bez virsjakas. "Research Project" ietvaros nodarbojos ar transporta/šūnu caurlaidības eksperimentiem. Mūsu supervizore ir prom, bet pašas tik un tā visu izdomājam un paveicam, un vispār nav ne vainas būt emigrantam un zinātniekam. Parkā atrodu ziedošas ābeles. Un tomēr, vakarā mēģinu aizmigt, cieši saķērusi spilvenu kā glābšanas riņķi, jo esmu viena viena viena, un kopā nebūšana sāk kļūt mazliet par grūtu, un cilvēkkontakts arī kļūst par sarežģītu, un nu ko lai vispār iesāk?