Jūnijs 11., 2022
| 10:07 Bet seriously, kāpēc cilvēki vispār izsaka spriedumus par citiem cilvēkiem? No kurienes tā pārliecība, ka tu kādu pazīsti tik nenormāli labi, lai varētu ieņemt autoritātes pozīciju par viņa raksturu, motivāciju, vēlmēm vai pārliecībām? Lielākā daļa cilvēku paši sevi tik labi nepazīst, un viņi taču pavada ar sevi kopā dienu no dienas + tas patiešām ir kaut kas tāds, ko viņiem ir burtiski vitāli svarīgi zināt, bet nezina taču. Tev nav ne tādas pieredzes, ne tādas motivācijas, kas tieši padara tevi par ekspertu?
Nu tb man šķiet, ka absolūtais maksimums, ko mēs varam sasniegt cita cilvēka pazīšanā, ir spēt kaut cik uzticami prognozēt viņa rīcību tādās vai citādās situācijās, vai nolasīt emocijas, bet tas arī kindof viss.
(Es saprotu, ka ikdienā reizēm ir jauki pateikt par cilvēku kaut kādus ikdienas faktus, lai otrs ir gatavs, nu, tur "šis cilvēks var izklausīties dusmīgs, lai arī patiesībā nav" vai "varētu padomāt, ka viņa ir super trausliņa, bet patiesībā tur ir dzelzs pauti, ja", vai "ugh viņš ir neciešams", vai "lol to taču nevar uztvert nopietni", tā ir apmainīšanās ar praktisku informāciju un, lai arī reizēm nav ne mīļi ne precīzi, tur ir loģika, bet ir kaut kas cits, nu, kur cilvēks uz tevi paskatās un pārliecinoši saka "tu esi x", lai arī varētu taču saprast, ka reāli sausais atlikums no šī paziņojuma ir tikai tas, ko viņš pasaka par sevi, ne.)
/ nav tā, ka es pati to nebūtu darījusi, bet tajās retajās reizēs, kad es to daru, mana motivācija parasti ir vairāk vai mazāk adekvāts pep talk (reizēm krauji "mazāk" adekvāts)
|
Comments:
jo cilvēks ir apjucis zvēriņš, nezina, ko un kāpēc dara? :)
tradīcija :) mēs taču visi visu laiku kaut ko sakām, bet vai viss mūsu sacītais ir objektīva patiesība? runa taču var būt arī tukša mutes ventilācija.
Well, normālā gadījumā spriedumi netiek taisīti ar implikāciju "šis ir ar P(1), man ir pieejama absolūtā patiesība", t.i., tiek taisīti ar iebūvētu gatavību tiem tikt pārskatītiem. Cik bieži šis normālais gadījums izpildās, tā jau ir cita lieta, mēs ļoti bieži mēdzam būt pārāk pašpārliecināti jebkādu apgalvojumu izteikšanā.
Es vairāk par teleoloģisko "kāpēc", bet nu kaut kā padomāju un konstatēju, ka, visdrīzāk, "because I can"
Tu pārstāvi "zinātni", kur spriedumi par indivīdiem tiek izdarīti, balstoties uz viņu ādas krāsu, dzimumu utml. Neliekas, ka es nepareizajā jomā, ja ņem tavu ierakstu kā godīgu?
Jā, lūk, piemēram, Tu ar šo komentāru, kāpēc? Kas ir Tavs end game?
ir vides, kur taa galiigi nenotiek, un ir kur notiek. tava nozare laikam piesaista saadus cilveekus.
| From: | usne |
Date: | 11. Jūnijs 2022 - 18:07 |
---|
| | | (Link) |
|
cilvēkiem patīk klačoties, tad dzīve kļūst par serialu
Tur nav kaut kas ar feedback loops? Lai arī bez apzināta nodoma, to mēs dodam vai nedodam, ņemam vai neņemam, bet bez tā nav “ierakstīšanās”. Un, starp citu, kā ir Feedback latviski? Atgriezeniskā saite?
Jā, atgriezeniskā saite. Un ja, meibī
Tur jau tā lieta, ka nepazīst, katrs savu realitāti par pasauli, citiem interpretē pa savam. Bet nu ne vienmēr otra skatījums sakrīt ar to, kā domājam paši par sevi. Jāpraktizē vērošana bez spriedumiem, ieklausīšanās. Es to mēģinu, it kā,bet nu ne vienmēr sanāk atbrīvoties no saviem spriedumiem par otru.
Mākslas terapijā bija labs uzdevums. Katrs taisīja savu iekšējo un ārējo pasauli. Tik brīnumaini visiem sanāca. Tad man likās, ka ar lielu nedrošību varētu cibiņu ārējās pasaules portretēt, bet nu iekšējā, nē, nē, to neudrošinos. Pat ja tāds nošķīrums mākslīgs varbūt. Bet nu tā ir, ka katram rādāmies citādi, cenšos pieņemt. Vai kaut kas jāpierāda, kā ir? Vecais labais fenomens un noumens. Tas visu nepasaka, nē, nu labi, es neko vairs nesaprotu, nezinu, kāpēc iebraucu kaut kādā bezsakarā, līdz ko sāku rakstīt komentārus. Galvenais, ko gribēju pateikt, ka cilvēki veido stāstus, bet ne vienmēr tie ir patiesi. |
|
|