Tur jau tā lieta, ka nepazīst, katrs savu realitāti par pasauli, citiem interpretē pa savam. Bet nu ne vienmēr otra skatījums sakrīt ar to, kā domājam paši par sevi. Jāpraktizē vērošana bez spriedumiem, ieklausīšanās. Es to mēģinu, it kā,bet nu ne vienmēr sanāk atbrīvoties no saviem spriedumiem par otru.

Mākslas terapijā bija labs uzdevums. Katrs taisīja savu iekšējo un ārējo pasauli. Tik brīnumaini visiem sanāca. Tad man likās, ka ar lielu nedrošību varētu cibiņu ārējās pasaules portretēt, bet nu iekšējā, nē, nē, to neudrošinos. Pat ja tāds nošķīrums mākslīgs varbūt. Bet nu tā ir, ka katram rādāmies citādi, cenšos pieņemt. Vai kaut kas jāpierāda, kā ir? Vecais labais fenomens un noumens. Tas visu nepasaka, nē, nu labi, es neko vairs nesaprotu, nezinu, kāpēc iebraucu kaut kādā bezsakarā, līdz ko sāku rakstīt komentārus. Galvenais, ko gribēju pateikt, ka cilvēki veido stāstus, bet ne vienmēr tie ir patiesi.

(Reply to this)