es laikam vispār to cieņas daļu īpaši nesaprotu. man tas saistās ar distanci.

(Reply to this)

Mani nemīl un es arī nevienu nemīlu, tā ka cieņa ir vienīgais, par ko mēs runājam.

(Reply to this)

Es vispirms izlasīju Tēzaurā oficiālās definīcijas un mēģināju pieturēties pie tām.
Lai nu kā, uz otro jautājumu šobrīd nevaru atbildēt. Neviens nepazaudē to, kas man ir radies.

(Reply to this)

Kāpēc jāiet ārā no attiecībām, kas balstītas cieņā un mīlestībā? Šis bija laikam tas loģikas iebildums, bet es tiešām laikam nesaprotu. Jo mīlestība beigusies, jo pie apvāršņa jauna simpātija (pieņemot, ka runa par partnerattiecībām)?

(Reply to this) (Thread)

Jauna simpātija var nenozīmēt mīlestības beigas.

(Reply to this) (Parent)

Es ieklikšķināju abas cieņas un domāju, kāpēc? Laikam manā pieredzē mīlestība nav tik kontrolējama, ne arī tai ir sākuma un beigu punkti.

(Reply to this)

Būsim reāli un neizliksimies. Ciba pilna liekulības.

(Reply to this)

Bet pag, tas tak ir par nepieciešamajiem un pietiekamajiem nosacījumiem.

Nu tas ir - bez cieņas tur vispār nekā nav. Tā ir vispirms.

(Reply to this) (Thread)

Jā, tas bija mans loģiskais iebildums, bet acīmredzot nav acīmredzami visiem :)

That said, es tiešām pagātnē esmu darījusi tā, ka jūtu "mīlestību", kad sen vairs nejūtu cieņu, un tas ir briesmīgi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+1

(Reply to this) (Parent)

Mīlestība var būt unconditional un pilnīgi neloģiska, kas ķip nav baigi forši, kad sastrādātas tādas lietas, kas liek zaudēt cieņu. Baigās pretrunas sanāk.

(Reply to this) (Thread)

Dīvainā kārtā man šķiet, ka mana cieņa ir attieksmes (un robežu) jautājums, nevis objektīvo rīcību jautājums?

Come to think of that, vienu reizi cilvēks pazaudēja manu mīlestību, pirms pazaudēja manu cieņu, un šis ir viens no skumjajiem stāstiem, bet fucking beats the alternative

(Reply to this) (Parent)

mana mīlestība iet cieši roku rokā ar apbrīnošanu. Man nepieciešama Autoritāte:) Lai ir gudrāks, lai ir tāds, kurš pie vajadzības ar plecu pastumj malā kalnus, lai ir dzīves krampis.
Tam visam pussolīti pa priekšu iet cieņa un tikai tad mīlestība.

(Reply to this)

mēģinu izdomāt reālu piemēru, tomēr kaut kā šķiet, ka cieņa ir tas, ko pazaudēt vispār ir diezgan, nu, tur tomēr jāizdara kaut kas, lai to cieņu tiešām "pazaudētu", jo pamatā jau, lai arī kā cilvēki mīlētu teikt, ka "mana cieņa ir jānopelna", man šķiet, ka cilvēkiem viņa pienākas diezgan automātiski līdz brīdim, kamēr viņi nepierāda pretējo.

savukārt, mīlestība, tā tad jau ir tā daļa, kura attiecības padara par attiecībām, un tā var beigties, cieņu neskarot.

(Reply to this)