hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2006-11-21 10:17:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es braucu vilcienā, un mana identitāte ir gandrīz izzudusi, jo es lasu Līroju. Vīrietis, kas sēž man blakus, iemieg. Sieviete pretī lasa brošētu grāmateli. Viņa izkāps tajā pašā stacijā, kurā es. Runājot pa telefonu, es pētu viņas bikšu staras. Mežģīne. Gar apakšmalu, kas uzlocīta nedaudz zem ceļa, nošūta mežģīne. Tā ēdas man acīs, es nevaru novērsties, tajā ir kaut kas ideāls, pareizs. Ir dīvaini domāt, ka starp visām lietām, kas varētu notikt, pastāv tieši šīs. Tā jokaini stāvēt tumšā, izdangātā pagalmā un runāt tieši ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es runāju, teikt tieši tās lietas, kuras es pasaku. Jūtos muļķīgi. Muļķīgums. Tā ir nobīde manā matriksā. Tikko es aptveru, ka esmu sev zem deguna nobubinājusi kaut ko neapstrīdami muļķīgu un esmu to izdarījusi sabiedriski, tā es to konstatēju. Mana dzīve ir matrikss. Tā nav īsta. Tā nemaz nenotiek. Vismaz ne tā.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]veina
2006-11-22 13:24 (saite)
Jā, mani arī neatsāj sajūta, ka mana dzīve varētu būt jebkura. Man tā sajūta nav muļķīga, tā tagad tā nomierina. Es varētu būt viņa, un viņa varētu būt es, nav starpības.
Es domāju, Tava dzīve notiek, ir tikai tik grūti samierināties, ka tā nav tik īpaša Tev; Tu to tik ļoti neizjūti kā savu, mums ir iepotēts, ka savas lietas ir īpašas. Tavas fiziskās sāpes ir tikai Tavas, Tavs kauns un neērtības sajūta kādā konkrētā brīdī ir tikai Tava. Bet ar dzīvi kopumā ir savādāk. Kā apģērbs - lieliski derētu arī kāda cita. Tikai nespēju saprast, vai tas, kas mums ir, ir mūsu izvēles rezultāts, vai nejaušība? Lai gan - nav lielas starpības, abi varianti nav slikti.

Un vēl mani vairs nesatrauc tas, kā laiks paiet. Tik stabili, vienmērīgi. Pirms pāris gadiem šī probēlma man nedeva mieru. Es baidījos pamosties vienā rītā, un saprast, ka viss jau ir pagājis, un es neesmu bijusi brīdināta, man nav bijis laika tam sagatavoties. Tagad es saprotu, ka tā patiešām notiks, un tur neko mainīt nevaru. Visas lietas notiks tā nemanāmi pielavoties, tāpēc ar to jārēķinās, jābūt gatavai, un jāuztver bez konvulsijām. Es vairs nebaidos, vai vismaz - gandrīz nebaidos.

Un vēl - es ļoti gaidu Ziemassvētkus, iesmu jau iegādājusies pirmo Eņģeli eglītei, pirmo Ziemassvētku dāvanu, un likusi mātei samierināties -šogad atkal mākslīgās egles nebūs. Šie būs paši skaistākie Ziemassvētki ever. Un nākamgad būs vēl skaistāki. Es tā esmu nolēmusi.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2006-11-23 09:15 (saite)
Es zināju, ka Tu jau sapņo par Ziemassvētkiem :) Šajā ziņā mēs esam līdzīgas. Bet par dzīvi runājot- jā, tāda doma ir ļoti nomierinoša, kā jau visi attaisnojumi, kurus mēs izdomājam, lai slēptu no sevis savu nespēju. Tā ir taisnība- par dzīvi kā apģērbu, tomēr man ir problēmas sajust, ka es vispār kaut ko valkāju, vienalga ko un kā. Manas nedēļas iet arvien šķībāk- kā dzērājs, kas top arvien iereibušāks, kas arvien biežāk paceļ pie mutes savus simts gramus, līdz iestreipuļo grāvī.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?