Jā, mani arī neatsāj sajūta, ka mana dzīve varētu būt jebkura. Man tā sajūta nav muļķīga, tā tagad tā nomierina. Es varētu būt viņa, un viņa varētu būt es, nav starpības.
Es domāju, Tava dzīve notiek, ir tikai tik grūti samierināties, ka tā nav tik īpaša Tev; Tu to tik ļoti neizjūti kā savu, mums ir iepotēts, ka savas lietas ir īpašas. Tavas fiziskās sāpes ir tikai Tavas, Tavs kauns un neērtības sajūta kādā konkrētā brīdī ir tikai Tava. Bet ar dzīvi kopumā ir savādāk. Kā apģērbs - lieliski derētu arī kāda cita. Tikai nespēju saprast, vai tas, kas mums ir, ir mūsu izvēles rezultāts, vai nejaušība? Lai gan - nav lielas starpības, abi varianti nav slikti.

Un vēl mani vairs nesatrauc tas, kā laiks paiet. Tik stabili, vienmērīgi. Pirms pāris gadiem šī probēlma man nedeva mieru. Es baidījos pamosties vienā rītā, un saprast, ka viss jau ir pagājis, un es neesmu bijusi brīdināta, man nav bijis laika tam sagatavoties. Tagad es saprotu, ka tā patiešām notiks, un tur neko mainīt nevaru. Visas lietas notiks tā nemanāmi pielavoties, tāpēc ar to jārēķinās, jābūt gatavai, un jāuztver bez konvulsijām. Es vairs nebaidos, vai vismaz - gandrīz nebaidos.

Un vēl - es ļoti gaidu Ziemassvētkus, iesmu jau iegādājusies pirmo Eņģeli eglītei, pirmo Ziemassvētku dāvanu, un likusi mātei samierināties -šogad atkal mākslīgās egles nebūs. Šie būs paši skaistākie Ziemassvētki ever. Un nākamgad būs vēl skaistāki. Es tā esmu nolēmusi.