Es braucu vilcienā, un mana identitāte ir gandrīz izzudusi, jo es lasu Līroju. Vīrietis, kas sēž man blakus, iemieg. Sieviete pretī lasa brošētu grāmateli. Viņa izkāps tajā pašā stacijā, kurā es. Runājot pa telefonu, es pētu viņas bikšu staras. Mežģīne. Gar apakšmalu, kas uzlocīta nedaudz zem ceļa, nošūta mežģīne. Tā ēdas man acīs, es nevaru novērsties, tajā ir kaut kas ideāls, pareizs. Ir dīvaini domāt, ka starp visām lietām, kas varētu notikt, pastāv tieši šīs. Tā jokaini stāvēt tumšā, izdangātā pagalmā un runāt tieši ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es runāju, teikt tieši tās lietas, kuras es pasaku. Jūtos muļķīgi. Muļķīgums. Tā ir nobīde manā matriksā. Tikko es aptveru, ka esmu sev zem deguna nobubinājusi kaut ko neapstrīdami muļķīgu un esmu to izdarījusi sabiedriski, tā es to konstatēju. Mana dzīve ir matrikss. Tā nav īsta. Tā nemaz nenotiek. Vismaz ne tā.