nothing but the sky

November 21st, 2006

09:55 am

Un pēkšņi, braucot kaut kādā vilcienā, es aptveru, ka es baidos pieskarties dzīvei. It kā tā būtu kā saindēta maltīte. Spitālīgā. Neaizskaramā. Katrreiz, tuvinot tai pirkstgalu, pēdējā brīdī es to atrauju.
Es neko neietekmēju, nemainu. Es nekam nelieku notikt. Tikko es netīšām turu rokās striķīti, kas garantē notikumu gaitas izmaiņas, es to šausmās metu ārā.

10:17 am

Es braucu vilcienā, un mana identitāte ir gandrīz izzudusi, jo es lasu Līroju. Vīrietis, kas sēž man blakus, iemieg. Sieviete pretī lasa brošētu grāmateli. Viņa izkāps tajā pašā stacijā, kurā es. Runājot pa telefonu, es pētu viņas bikšu staras. Mežģīne. Gar apakšmalu, kas uzlocīta nedaudz zem ceļa, nošūta mežģīne. Tā ēdas man acīs, es nevaru novērsties, tajā ir kaut kas ideāls, pareizs. Ir dīvaini domāt, ka starp visām lietām, kas varētu notikt, pastāv tieši šīs. Tā jokaini stāvēt tumšā, izdangātā pagalmā un runāt tieši ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es runāju, teikt tieši tās lietas, kuras es pasaku. Jūtos muļķīgi. Muļķīgums. Tā ir nobīde manā matriksā. Tikko es aptveru, ka esmu sev zem deguna nobubinājusi kaut ko neapstrīdami muļķīgu un esmu to izdarījusi sabiedriski, tā es to konstatēju. Mana dzīve ir matrikss. Tā nav īsta. Tā nemaz nenotiek. Vismaz ne tā.

12:52 pm

Mani mati joprojām smird pēc kanalizācijas. Kaut arī tikko esmu tos izmazgājusi ar labi smaržojošām vielām, ķīmijas smaka ir saglabājusies. Piebāžu klāt degunu un ostu. Tas rada dīvainu labsajūtu.
Domāju par Katrīnu. Par Katrīnas acīm, iegrebtām sejā, kas izskatās šķība, pat ja tāda nav. Viņas pleķis ap muti ir pabalējis. Gandrīz pielāgojies sejas krāsai. Kā tāds hamelions. Tomēr es zinu, ka tas tur atrodas. Tas- Dieva neķītrības apliecinājums. Viņas mati ieguvuši gaišu toni. Bet acis palikušas tās pašas bailīgi badīgās. Sīki, tumši un nodevīgi šaudīgi dobumi. Viņa sēž man pretī un negausīgi rij manu veidolu. Es nezinu, vai viņa mani atceras. Vai viņa atceras, kā es bērnībā viņu dzenāju un pazemoju. Laikam atceras.

01:46 pm

Pie ieejas bērns no koncerta programmiņām salocījis lidmašīnas. Paveca sieviete viņu norāj. Ziedojumu trauks. Mani soļi uz akmens plāksnēm. Logā iegleznotais, skaistais Jēzus. Viņa rāmie sejas vaibsti. Viņa rāmie mati. Viņa rāmais, sāniskais skatiens.

01:57 pm

Pelēkas, galvā dobji dunošas dienas.
Powered by Sviesta Ciba