Mani mati joprojām smird pēc kanalizācijas. Kaut arī tikko esmu tos izmazgājusi ar labi smaržojošām vielām, ķīmijas smaka ir saglabājusies. Piebāžu klāt degunu un ostu. Tas rada dīvainu labsajūtu.
Domāju par Katrīnu. Par Katrīnas acīm, iegrebtām sejā, kas izskatās šķība, pat ja tāda nav. Viņas pleķis ap muti ir pabalējis. Gandrīz pielāgojies sejas krāsai. Kā tāds hamelions. Tomēr es zinu, ka tas tur atrodas. Tas- Dieva neķītrības apliecinājums. Viņas mati ieguvuši gaišu toni. Bet acis palikušas tās pašas bailīgi badīgās. Sīki, tumši un nodevīgi šaudīgi dobumi. Viņa sēž man pretī un negausīgi rij manu veidolu. Es nezinu, vai viņa mani atceras. Vai viņa atceras, kā es bērnībā viņu dzenāju un pazemoju. Laikam atceras.