Un pēkšņi, braucot kaut kādā vilcienā, es aptveru, ka es baidos pieskarties dzīvei. It kā tā būtu kā saindēta maltīte. Spitālīgā. Neaizskaramā. Katrreiz, tuvinot tai pirkstgalu, pēdējā brīdī es to atrauju.
Es neko neietekmēju, nemainu. Es nekam nelieku notikt. Tikko es netīšām turu rokās striķīti, kas garantē notikumu gaitas izmaiņas, es to šausmās metu ārā.