Novērojums par vecās, pirms progresīvi-sekulāri-materiālistiskās paaudzes cilvēkiem. Ne tikai manu vecmāmiņu, kas labākās pļavās jau vairāk kā 20 gadus, bet tiem, kam tagad ap 80+, vismaz manā lokā. Viņi nesaprot sarkasmu un ironiju, gandrīz nereaģē uz jokiem šādā vīzē. Kāds varētu padomāt, ka tas ir no intelekta trūkuma, jo bauri/kartupeļi. Man, zinot šo cilvēku absolūti šķīsto labestību un/vai naivitāti, ir iespaids, ka tie ir cilvēki, kas vēl dzīvoja citā laikmetā, kur bija Dievs un cilvēki ticēja Patiesībai, neatkarīgi no specifiskās ticības vai dzīvesveida. Viņi ir gan nopietni gan jautri un daudz smejas, gan skumst dažreiz, bet nekad, lai ieņirgtu vai sarkastiski-ironiski nodirstu esošos apstākļus, sevi vai citus. Vairāk prudence, serenity. Viņiem ir pilnīgi sveša modernitātes uzspiestā ieņirgšanas kultūra. Visu jāapdirš un jādekonstruē, morāle jāaizvieto ar woke debīlismu, vietā jāieliek elkdievība prātā jukušiem dieviem jeb Luciferam, ieņirgšanas un sarkasma patriarham.