Iemesls kāpēc man patīk daudz, kas no tradicionālo reliģisko kultūru dzīvesziņas, ir komunālais aspekts. Šeit insērtošu sevi un atzīšos, ka man ir vājš raksturs un gribasspēks. Nekad nav bijis draiva kaut ko sasniegt un būt labākam par citiem. Tajā pašā laikā uzskatu, kas esmu above average kopējās inteliģences ziņā un būtu spējis dot pasaulei daudz vairāk, nekā esmu līdz šodienai. Aktīvs komunālisms, kur ne tikai atomiskie vecāki, bet visa dzimta, plašs radinieku loks sniedz atbalstu un "bīda" savus jaunos konkrētās nišās, pat bez jauno piekrišanas, ir kaut kādā ziņā efektīvāks modelis ilgtspējīgam sociumam. Liberāļi domā, ka katrs cilvēks, ja tikai viņam iedos absolūtu brīvību un atomisku individuālismu, izpaudīs pašas labākās savas īpašības, jo neviens viņu neierobežos, neteiks kā labāk darīt. No peer pressure. Man liekas tikai maza minoritāte cilvēku atbilst šim fabulously optimistic modelim. Vairums tikai iegūst no tā, ka ir aktīva mentorisma tradīcija un ir plašs loks radu un ģimenes draugu, lai gan zināma minoritāte cieš, jo liedz nodarboties ar sev sirdij tīkamāko. Liberālais individuālisms to ir efektīvi nokāvis lielākajā daļā Rietumu, tāpēc tik daudz cilvēku, kas nevar atrast sev vietu dzīvē. Pilns ar deprešņakiem un tranijiem lol.
Tas nav namjoks, ka vajadzētu atgriezt kaut kādu arhaisku klanu struktūru, bet kritika pret šodien kā dogmu pieņemto individuālisma prevalenci pār visu pārējo un kas noliedz ģimeni kā stabilitātes garantu.