saki jel, cibas kognitīvā elite
Visu to humanitāro dabistisko tiesību hierarhijā kas jūsu prāt ir augstāk - tiesības dzīvot kopā ar saviem cilvēkiem, savā teritorijā vai tiesība pārvietoties kur vien vēlas? Vai kādai jādod priekšroka un kāpēc?

Papildinot: kāpēc man liekas, ka pirmā ir primāra. Cilvēki dabiski izveido savai ģimenei pavardu, alu, māju, sētu, pamazām veidojas ciemati, pilsētas un infrastruktūra. Ap to visu radniecīga, visiem saprotama kultūra, uzvedības etiķete. Tas ir organiski un racionāli vienlaikus. Ksenofobija izveidojas kā vajadzīgs šādas stabilas strukturētas vides pašaizsardzības līdzeklis. Firewall. Caur fajervōlu var šad tad izlaist cauri noderīgu "citu", bet pamatā tas attur no tautu staigāšanas pa savu pagalmu. Man liekas, ka cilvēku kopumi, kas ilgā laikā radījuši savu sakārtoto, pat ja ne perfekto, makro mājokli, ir tiesīgi to sargāt kā savu, neļaut ārējiem spēkiem to mainīt. Ceļinieks var būt mīļš viesis, kamēr uzvedās atbilstoši vietējai struktūrai un necenšas masveidā pārņemt dzīves telpu ar saviem radagabaliem. Ja aiz labām attiecībām šāds demogrāfisks šifts notiek, labi, bet ne manufaktūrētā, top-down veidā, kā tagad. Iniciēts no tādu cilvēku iegribām, kas savu darbību sekas nekad pilnā mērā nebaudīs, jo ir visaizsargātākā klase.