t.sk. padomju kontekstā. latviešu un krievu kultūras bija nedaudz līdzīgas cara laikos, bet arī tad starp abām kultūrām bija vairāki bezdibeņi, kaut vai lasītpratēju skaits, brīvlaišanas gads utml., kas vien ir izšķirošs faktors. bet līdz ar padomju migrantu masu iepludināšanu principā tiešām ir runa par divu pilnīgi svešu un kategoriski atškirīgu civilizāciju sadursmi. 90% gadījumu krievs ir viņu bēdīgais etniskās kultūras konteksts + homo sovieticus. latviešiem šie procenti ir daudz mazāki, turklāt etniski vēsturiskais konteksts pat dara godu, piemēram, kaut vai tik banāls fakts, ka "kūtrie" latvieši jau vēsturiski ir daudz vairāk pašdarbnieku kolektīvos nekā krievi. šis un vēl neskaitāmi faktori latviešus padara daudz tuvākus tiem pašiem spāņiem - vai pat japāņiem! - nekā krieviem. Rīga vispār ir viena no dīvainākajām paralēlo pasauļu pilsētām šajā Baltijas jūras krastā. latvieši un krievvalodīgie dzīvo pilnīgi citos visumos - citas skolas, citi klubi, citi pasākumi, citi mediji, citi draugi, bieži vien pat etniski nodalīti uzņēmumumi. Centrs, Āgenskalns, Teika - cilvēks ir vienā pasaulē, bet tiklīdz tu pamet šos nosacīti latviskākos rajonus, tu nonāc pilnīgi svešā pasaulē - it īpaši, ja esi galvaspilsētā ienācējs no provinces. Rīga, Liepāja, Daugavpils, atsevišķas Ventspils vietas, Kauguri Jūrmalā - tur jebkuram tūlīt skaidrs, ka nonākot citā rajonā uzreiz ir citi cilvēki un pavisam cita kultūra un pasaules izpratne, un ka "kultūŗu bagātināšana" vai "daudzveidība" ir fantastiski ciniska himēra. lai nu ko, bet Latvija jau nu tiešām, iespējams, daudz vairāk nekā vairums "Rietumeiropas" zina, ko nozīmē integrācija un masu imigrācija (t.i., kolonizācija) un ar to saistītās problēmas. ir gana daudz latviešu, kuri šo iemeslu dēļ Rīgu nereti uzskata par nedzīvojamu pilsētu, krieviskotu vidi, un tieši tādēļ - līdzīgi modernajiem zviedriem - pārceļas uz tuvīniem vai tālākiem laukiem.