Kāpēc latviešiem labākais ēdiens ir cits latvietis?
Nesaprotu to mūsu pašnenovīdīgo dabu. Es neesmu nekāds urrāpatriots, bet tā caurvijošā tieksme ciniski ieņirgt par visām patriotisma izpausmēm ir kaut kāda pataloģija maniem zemļakiem. Nu labi, visi tie prazņiki ir mērkaķošanās, bet viņi taču ir optimistiski, pozitīvi lādēti mēmu kamoli. No viņiem paliek tikai labi, tā pat kā no šņaba. Kāpēc to tik ļoti jācenšas apspiest savā kolektīvajā apziņā, aivietot to ar kaut kādu nepārtrauktu īdēšanu? Ir daudz švakākas tautas par latviešiem vispasaules tautu rangā, kuras ir pat ļoti lepnas par sevi un nekaunās sevi priecināt par sevis eksistenci. Dzīvi apliecinošu filozofiju pielieto. Bet mums vajag nīdēt un spļaut visam virsū.

Man šajā kontekstā ļoti patika Endrū Klavana, amerikāņu raksnieka un konservatīviķa, kas pēdējos gados ir dailywire grupas viens no šovemņiem, izteiktais sakarā ar Trampa kalkulēto vai spontāno (hers viņu zina) publisko retoriku - tā ir dzīvi paliecinoša, optimistiska. Viņš gvelž par to kā viss ies uz augšu, viss būs forši un kruto, un tā arī notiek. Viss kļūst foršāk un krutāk daļējo pat dēļ tā, ka valsts līderis aktīvi ievieš publiskajā diskursā pozitrīvu, nevis cinisku un noliedzošu vai izvairīgu retoriku. Tas MAGA šits nav tikai lēzens lozungs, jams konkrēti revaivo oldschool mitoloģiju. Dilberta keksss labi pateica, ka nav svarīgi vai tādi kā viņš spēlē 35D zemūdens šahu vai patiesi tic visam, ko runā, galvenais ir tas, ka šāda veida retorika ir efektīva, radikāli mainoša priekš overtona loga bidīšanas atpakaļ centra virzienā.