| Known subject |
[29 Nov 2011|11:54pm] |
|
I want to fall in love. Again. This sweet dizzy feeling that lets everything else in the world lose it's significance. But fall in love with somebody I can't really be together. Because I don't know if I want relationships now. I just can't sustain any relationships at the moment. Don't have enough time and ideas to devote myself to somebody. I am afraid to give up all my plans for the future thus destroying my life. So I just want to love somebody without relationships with this person. She has to be single of course so this love would not be a desire of fornication. Pure love. Hopeless and obscure. Who will she be?
|
|
| Lonelyness 27 - Ceļa galā |
[26 Nov 2011|11:06pm] |
Beidzot esam klāt, pajūgu atstājām ēnā tālāk no upes - dikti tie zirgi raujas pie aukstā ūdens, bet paši vēl nav atdzisuši. Pļava smaržo pēc meža zemenēm. Šī smarža mūs aizkavēja pie tām ogām.
Tad atbrīvojām zirgus no pajūga, tie aulēkšiem devās uz upi, kad padzēra, ieņēma pļavas pie ceļa. Gribēju vest glābēju izrādīt savu mitekli.
- "Tāds pats kā tiem vendiem?? Es tādā nenakšņošu." Te viņa ieraudzīja neapdzīvotu mednieku māju ceļa malā. "Tur! Es palikšu šinī mājā. Iešu nolikt tur mantas, tad dosimies apskatīt tavu pļavu un dzīvesvietu."
Pienācām pie mednieku mājas, iegājām iekšā. Gribēdami iet ārā sastapām pie durvīm vēju, bet debesīs ātri tuvojās negaiss. Vējš zvanīja zvanu pie pastkastes. Zirgi noslēpās mežā. Sākās pērkona negaiss. Apsēdāmies pie loga viens otram blakus, vērodami lietusgāzi.
Es apskāvu viņu. Mans sapnis beidzot piepildījās. Es atradu sev dzīvesbiedreni un atvedu uz mājām. Nu mēs varēsim kopā savīt šeit ligzdu un nodibināt ģimeni. Viņa atbildēja uz manu apskāvienu. Lietus nerimās. Mana sirds arī. Es pieskāros ar savu muti viņas sejai, katrai tās daļai. Tikai lūpām nē. Vēl nekad nebiju nevienu skūpstījis. Viņa turēja acis ciet. Es skatījos uz viņas seju un nevarēju atraut acis. Man gribējās viņu noskūpstīt. Pieskāros viņas mutes kaktiņam. Pēkšņi mani uzrunāja mana sirdsapziņa, sakot, ka tā ir tikai ilūzija, kas man tiek dota, lai es saprastu, ka tas nav mans liktenis un ka nākotnē mani gaida kas cits. Tāpēc nedrīkstu pārāk aizrauties, jo atpakaļceļa nebūs, es ierakstīšu viņu savās atmiņās uz visiem laikiem un pazaudēšu viņu kā labu draugu, jo viņa nevar palikt pie manis.
Tad atkal apskatījos uz viņas seju, tik mierīgu, un tomēr pieskāros viņas lūpām ar savām viegli, viegli. Viņa atbildēja.
Es gaidīju lielu jūtu uzplūdumu, taču nesajutu neko. Es gaidīju spēku, kas manī iesplūstu, taču nekas nenotika. Man prātā ienāca doma, ka tā tiešām ir ilūzija un es viņu nemīlu. Tikmēr viņa nolika galvu man uz pleca, lai neredzu viņas seju. Es nesapratu ko viņa sajuta. Man sagribējās glaudīt viņas galvu. Viņa paņēma kleitas malu un noslaucīja seju. Viņa raudāja.
Pērkona negaiss beidzās. Mēs izgājām ārā, es paņēmu izkapti un pļāvu slapju zāli, viņa par godu manai atgriešanos spēlēja dūdas. Viņa smaidīja savādāk kā iepriekš. Smaids bija krietni gaišāks. Arī saule uzspīdēja no jauna. Palika silts un mēs aizgājām peldēties uz upi.
Pārnakšņojām mednieku mājā, es gulēju blakusistabā. Šodien gan mums būs jāaiziet līdz manām īstajām mājām. Bet pa ceļam tik daudz meža zemenes, ka cauri nevar iziet. Tā mēs tās lasījām visu dienu un nelaida meža zemenes mūs uz manu pļavu.
Atradām sausus zirņus un nolēmām tos iestādīt. Es samērcēju tos ūdenī, bet viņa uzraka lauku, es arī piebiedrojos rakšanai. Tad paņēmu zirņus un iestādīju savā dobē. Atlikušos zirņus izbārstīju pa savu dobi. Dīvaini, es aizmirsu par viņu. Viņas uzartā dobe palika neapsēta.
Vakarā sēdējām mājā un ēdām. Es paņēmu sagrieztas rupmaizes galotni, domādams, ka viņai labāk garšotu vidus. Te pēkšņi viņa, kad es jau maizes garozu biju mutē ielicis, iesaucās, ka viņai tādas ļoti garšo. Es biju apēdis pēdējo. Tā es pievīlu viņu otro reizi.
Pienāca laiks viņai doties atpakaļ, zirgi pabaroti un iejūgti:
- "Tu taču atgriezīsies?"
- "Noteikti! Es kaut ko izdomāšu."
- "Mēs tā arī netikām līdz manai pļavai. Pērkons un meža zemenes neļāva."
- "Citu reizi aiziesim. Es atgriezīšos. Es noteikti kaut ko izdomāšu."
Viņa aizbrauca atpakaļ uz lielpilsētu.
[izdomāts]
|
|
| Lonelyness 26 - Ceļā |
[17 Nov 2011|08:47am] |
Ceļš garš, bet diena laba - saulaina, silta. Piestājām pie kādām ūdensdzirnavām, lai padzirdinātu un atpūtinātu zirgus. Dzirnavnieks piedāvāja šorīt cepto maizi. Smaržoja tā, ka nebija iespējams atteikties. Kukulis liels - pietika gan mums, gan zirgiem pa gabaliņam. Aizgājām aiz slūžām, kur nav krītošā ūdens trokšņa. Upīte tecēja gar smilšakmens klinti. Radās doma kaut ko uz tās uzskricelēt, bet roka necēlās, redzot, ka vējš un lietus laika gaitā tā vai tā gandrīz līdz pēdējam jau ir izdzēsis tos uzrakstus, ko ļaudis bija atstājuši tumsas un juku laikos - pirms tautas lielās pārcelšanas uz lielpilsētu. Neskarta tā klints bija brīnumkrāšņa - tā ietvēra sevī mūžību. Glābēja paņēma maizes gabalu un sāka ēst, pa priekšu noplēšot no apakšas kļavulapu. Es notiesāju ar visu kļavulapu. Glābējas noplēsto kļavas lapiņu aiznesa straume.
Pagājām vēl gabaliņu, līdz sadzirdējām bungu rībināšanu. Sekojot skaņai, nonācām vietā, kur bija apmetušies ceļotāji - ļaudis, kas dzīvoja tāpat kā sensenos laikos īsi pēc pēdējiem lieliem plūdiem. Toreiz latvieši bija vēl vendi - klejotāji, kas ceļoja kājām, ģērbās zvēru ādās un atļāvās ēst gaļu. Pļavu roboja zemnīcas, bet gaisu tajā piepildīja ugunskuru dūmi. Uz iesma tika griezta mežacūka, kaut kur tika kūpinātas zivis. Mēs piegājām pie vienas no zemnīcām. Īpašnieks laipni aicināja iekšā apskatīt. Tā bija varen līdzīga tai, kurā es dzīvoju savā mežā - vienkārša un šaura. Tikai vēl zemākiem griestiem nekā man, tāpēc ejot ārā, es apdauzīju galvu.
Gābēja teica: "Es nu gan tādā nedzīvotu," kas mani neiepriecināja. Es vēl viņai neaprakstīju, kāds bija mans miteklis. Tagad arī neuzdrošinātos. Būs jādomā, kur lai izmitinu viņu, kad būsim klāt.
[izdomāts]
|
|
| Lonelyness 25 - Jūras mežs |
[23 Oct 2011|08:06pm] |
Jūras mežs. Var būt tas ir vējš, kas augstu augšā skan priežu zaros, bet var būt tās ir jūras viļņu šalkas, kuru skaņa izplatās debesīs, aizķeras aiz skujām un nokrīt lejā. Kāpas. Kādreiz tās aizsargāja, neļaujot braukt pa tām ar ratiem. Tagad tās aizsargā, neļaujot staigāt pa tām arī ar smagiem zābakiem. Bet ne jau tamdēļ es novelku pastalas, kuras nevar attiecināt pie tiem. Pat vēsas smiltis sajust ar kājām ir patīkami. Jūras meža iemītnieku sētas ir ciet, jo visi devušies vai nu uz jūras krastu pie ļaudīm un ugunskura vai arī dziļā mežā, kur var pabūt vienatnē ar meža gariem, kuri ikvienam, kam ir tīra sirdsapziņa, ieteiks, kur to papardes ziedu meklēt. Bet man vajag pie ugunskura, kur jābūt viņai.
( Lasīt tālāk... )
|
|
| Known subject. Mr.Nobody. |
[23 Oct 2011|12:42am] |
Atkal redzēju to seju. Bet šoreiz ar cigareti mutē. Vilšanās, vilšanās, kārtējā vilšanās. Bet savā ziņā arī atvieglojums. Katra simpātija ir kā krimināllieta, bet es kā detektīvs, kas cenšas atrisināt tās mīklas. Tas atvieglojums nāk līdz ar atrisinājumu. Case is closed. Suspect not guilty and ought to be released of probation.
Bet vispār interese uz pretējo dzimumu man samazinās līdz ar ienākumiem. Nē. Precīzāk interese uz pretējo dzimumu samazinās līdz ar pretējā dzimuma interesi pret mani, kas savukārt ir proporcionāla maniem ienākumiem.
Tas ir tas, ko biju gribējis: noskaidrot, kā sievietes izturas pret vīrieti, kas ir zaudējis darbu. I get it all now. I take it all. I am mister nobody. Es gribēju pierādīt sev, cik nepilnīgas viņas līdz ar to ir, un man tas ir izdevies. Apsveicu sevi...
Bet tā vientulības sajūta ir salda. Kā apsaldēti kartupeļi. Naudas trūkums atnes sajūtas no skolas laika, kad tās naudas bija tieši tik necik, cik tagad. Šķiet, ka esmu aizceļojis atpakaļ laikā, un rodas simpātijas pret jauniem skuķiem. Old dirty bastard...
|
|
| Lonelyness 24 - Vasaras saulgrieži |
[22 Oct 2011|11:47pm] |
Galds bija pilns ar dažnedažādiem sieriem. Es ķeros tiem klāt, piebāzu pilnu muti. Pēkšņi atrauju acis no ēdieniem, jo ieraugu, ka galdam otrajā pusē stāv un tāpat kā toreiz ar acīm uzrunā čigāniete. Tā pati. Mans skatiens atkal iegrima dziļi viņas tumšajās acīs, kur viņa nolasīja visas manas domas un visu to, kas notika pa šo laiku, kopš pēdējās reizes, kad saskatījāmies. Man gribējās kaut ko teikt, bet mute bija aizņemta ar sieru, turklāt negribējās izrādīt uzmanību, jo prātā bija vien glābēja. Arī glābēju viņa redzēja manās acīs, kaut ko saprata, šķiet, ka pat kaut ko tādu, ko es nesapratu, bet noklusēja, vien lepni pacēla zodu, ar pirkstu galiem paņēma siera gabaliņu, pikanti nokoda no tā, ēdot pagriezās prom un aizgāja. Prātā atskanēja vien viņas skatiena atbalss: "Muļķis..."
( Lasīt tālāk... )
|
|
| Lonelyness 23 - Pirmā baznīca |
[16 Oct 2011|05:24pm] |
Šogad sagaidīšu vasaras saulgriežus kādā lībiešu ciematā. Biju apsolījis dziedāt. Pēc ilga ceļa nonācu līdz Daugavai. Pretējā krastā baznīca, pirmā kristiešu ēka šajā zemes malā. Dīvaini, bet ar jaunās mūžības sākumu daudzi pagānu svētki tiek svinēti baznīcu pagalmā. Protams, banzīcas tika celtas svētvietās, pie svētajiem kokiem. Tiesa gan, ozolu audzīte tur ir pavisam jauna, vien vecas chronikas un baznīcas senlaicīgums liecina par šīs vietas iespējamo varenību. Ir gan vēl viens veids, kā pārbaudīt - metīšos peldus pāri, ja straume nespēs mani aiznest pārāk tālu, te nu būs pierādījums! Pārpeldēju pāri, nemaz nenoguru, tūkstots gadu laikā nekas zemes dzīlēs nav mainījies un vieta joprojām dod spēku.
Ienācu iekšā dievnamā. Kādreiz tikai drupas, bet pēc tam, kad ļaudis lielpilsētā iemācījās iegūt gaismu no zemes dzīlēm, pērkonrati uz upes tiem vairs nebija vajadzīgi, aizsprosts tika nojaukts, upe palika šaurāka, baznīca tika izrakta ārā no zemes un atjaunota pilnībā. Te arī sagaidīšu svētku sākumu.
Klausoties psalmus gregoriāņu dziedājumos, aizmigu, bet pirms garās nakts labāk tiešām izgulēties pa dienu. Tad pamodos aiz mūzikas ārā. Daudz jau mūzikantu bija sanākuši. Devos meklēt tos, ar kuriem kopā man bija jādzied. Tad ieraudzīju Jāņu mātes un Jāņu tēvus galdu klājam pilnu ar sieru. Nevaru paiet garām.
[izdomāts]
|
|
| Lonelyness 22 - Māsas dūdinieces |
[02 Oct 2011|04:11pm] |
- "Pagaidi, ir atnākusi mana māsa, iešu apsveicināties." Viņa aizskrēja uz durvju pusi, pa kurām iekšā ienāca dūdiniece, kuru pazinu iepriekš, no laikiem, kad vēl dzīvoju lielpilsētā. Man kādreiz šķita, ka patiku viņai. Vismaz dienā, kad pirmo reizi dejojām un iepazināmies. Bet kaut kas sirdī man lika domāt, ka viņai nevar uzticēties, un neļāvos jūtām. Un tagad viņas, izrādās, ir māsas...
Nav svarīgi. Man ir attaisnojums, kāpēc izvēlos tieši glābēju. Saprotu, ka arī viņa var būt tikai ilūzija. Bet ja es domāšu, ka viss ir tikai ilūzija, tā arī neatradīšu īstenību.
Nakts ir klāt, visi dodas mājup. Drīz zāļu diena un nakts, ir labi jāizguļas.
- "Es gribu tevi satikt vēlreiz," apskāvu un teicu viņai.
- "Droši. Jāņu naktī atnāc uz jūras meža sētām."
- "Nevarēšu, man jādzied citur, es apsolīju."
- "Nodziedi un atnāc vismaz sagaidīt saullēktu."
[izdomāts. pārtaisīju Lonelyness 15]
|
|
| Magnetic danger |
[01 Oct 2011|01:08pm] |
Some twenty or more years ago light switches were located on a shoulder level of a grownup man. Today they locate it on a groin level, so that kids could reach it.
Some would say, it's just a nonsense of old times. However I remember my grandma not letting me sleep on sofa that was placed in front of outlet in the wall. She said, it's bad for health. Back then, when there were no pc's and mobile phones, just bw tv sets, AM radios, irons, fridges and washing mashines. That was it.
They did not let kids reach the switches intentionally. I actually remember receiving a small electric shocks from those switches as soon, as I could reach them on my tiptoes. Child's body is somehow a much better conductor.
Today some of that philosophy still remains in a few child clinics. They say to switch off mobile phones inside the building. They however sometimes add, that this is not to damage medical equipment or disturb it's function, knowing that nobody will believe magnetic field can be a risk for a living creature.
|
|
| Haltūra |
[01 Oct 2011|12:47pm] |
Nav lielāka murga par nokļūšanu mājā, kur katrs gaismas slēdzis slēdzas uz dažādām pusēm - vienā istabā uz leju, citā - uz augšu. Laikam var būt gan. Ja tā māja būtu mana.
Tad atliek tikai viens - lauzt visu ārā un pārtaisīt. To skaitā arī ūdenskrānus, kur no zilā krāna tek karsts ūdens, bet no sarkanā - auksts. Kāds profesionāls elektriķis teica, ka pa visu viņa karjeru viņam ir bijuši vien 20 objekti, kur viņš ievilkta elektrību no nulles, un simtiem objektuktu, kur viņš pārtaisīja citu "profesionāļu" darbu.
Kāpēc cilvēki tik bieži iekrīt uz haltūrščikiem? Alkatības dēļ. Vēl ir dzīvs stereotips, ka tie taisīs lētāk. Praksē iznāk gan, ka viņi gan paprasa vairāk par darbu, gan arī par materiālu prasa vairāk, turklāt pa to naudu nopērk vislētāko, bet atlikumu piesavinās. Vēl jau tas, ka viņi nemāk, nu nemāk strādāt ar samazinātiem atkritumiem. Arī sakopt aiz sevis nemāk. Ja palūdz, tad pēc tam viss no kaut kāda pārsteiguma kakta tāpat pašam jāvelk prom. Beigu beigās viss sataisītais pēc diviem gadiem ir jāpārtaisa. Sliktākajā gadījumā atklājas arī aiz nolaidības izdarītie papildus bojājumi.
Profesionāļus atrast tagad ir viegli, ja viņi nevīžo izlikt internetā portfolio ar foto un adresēm.
Bet ja runa iet par privātmāju, tad jebkurā gadījumā ir izdevīgāk darīt visu pašam. Bez rekonstrukcijas labuma tad ir arī pašizaugsmes labums. Un ja kaut kas noiet greizi, tad pašam visu jau pārzinot, var ātri salabot, netraucējot lielus cilvēkus ar mazām muļķībām.
|
|
| Lonelyness 21 - Glābēja |
[21 Sep 2011|10:24pm] |
Priecīgs ievilku elpu un paskatījos, kas mani izglāba. Tad manu elpu aizrāva vēlreiz. Stipro roku un dūdu īpašniece bija jauna sieviete. Viņas kaklu rotāja krusta rota. Viņa skatījās uz mani savām gaiši zaļām acīm, tad pēkšņi iesita man pa pieri ar plaukstu un paskaidroja: "Ods."
- "Paldies," pateicos es, "arī par to, ka izvilki."
- "Būs jau labi. Nāc līdz' uz dzirnavām sakārtoties."
Dzirnavās rudens darbus gaidīdami daži dancoja, daži pirtojās, citi spēlēja zolīti, tostarp mana glābēja. Piesēdu klāt klausīties, ko ļauži runā. Katrs kaut ko stāstīja, glābēja pēkšņi aizrunājās par savu paziņu, kura ir gan veiksmīgs cilvēks darbā, gan arī desmit bērnu māte. Es sapratu, kāpēc viņa aizrunājās un nu redzēju viņu pavisam citā gaismā.
Spēlēt mani neviens neaicināja, jo drēbes bija slapjas, bet nekā cita, uz ko spēlēt, man nebija. Aizgāju pie krāsns, lai drēbes ātrāk žūst. Kad izžuva, kāršu spēles jau bija beigušās un visi dancoja slapji sviedros. Aicināju savu glābēju.
Dejojot rūpīgi apskatīju viņas seju. Viņa man atgādināja daudz dažādu jauku cilvēku no pagātnes. Te vislabākās daļas no visiem ir vienā sejā, tanī pat laikā viņā bija kaut kas jauns un iepriekš neredzēts.
Pēkšņi atlaižot rokas dejā, sajutu, ka manā plaukstā ir kaut kas palicis. Tas bija viņas gredzens. Viņa paņēma to atpakaļ un smaidīdama teica: "Ko tu dari? Tu zini, ko nozīmē, kad puisis noņem meitenei gredzenu?"
- "Ko tad?" jautāju es, neskatoties uz to, ka zināju atbildi.
- "To pašu, kad vainadziņu! Bet šis gredzens man slikti turas."
Es apskatīju viņas roku pirkstus. Tiem gandrīz katram bija gredzens. Mēģināju tīšām novilkt kādu citu. Viņa tik smaidīja un rāva roku ārā, neļaudama. Būtu ļāvusi, tāpat nenoņemtu - cieši pirkstos bija tie citi gredzeni. Bet kā lai bildina un piedāvā saderināšanās gredzenu, ja visi pirksti ir jau aizņemti?
Tā vai tā mana roka vairs nelaida viņas roku vaļā, tāpat arī viņas roka manu. Citas meitenes to redzēja, kaut ko saprata un vairs neskatījās uz mani tik laipni, cik parasti. Šķiet, ka pat nedaudz nosodoši. Bet man bija vienalga. Es tik ļoti esmu noguris visiem stāstīt, ka gribu kuplu ģimeni, un saņemt pretīm vien izbrīnu, bet re, ir cilvēks, kas pats par to ierunājās. Pateica to, ko tik ilgi gribēju sadzirdēt.
[izdomāts]
|
|
| Palikt savā vietā |
[21 Sep 2011|10:15pm] |
Parasti visiem stāstu, ka nepērku mašīnu ekoloģisko un ekonomisko iemeslu dēļ. Patiesais iemesls ir tāds, ka es negribu būt spējīgs īsā laikā aizbraukt prom no savas vietas. Tiklīdz man būtu transports, es vairs nevarētu nosēdēt uz vietas, zinādams, ka varu ātri tikt šur un tur, kur ir paziņas un ir jautri. Bet tas no manis prasītu pārāk daudz spēka un galu galā arī laika. Es gribu būt pastāvīgāks.
Vēl jau tas, ka gribas izvairīties no sieviešcilvēkiem, kas "medī bebrus ar ratiem".
|
|
| Uzpīpēt |
[21 Sep 2011|10:12pm] |
Bieži nāk prātā doma, ka gribētos uzpīpēt. Bet ne cigaretes. Pīpi. Un demonstratīvi, cilvēkos. Vajadzētu vēl pielasīt atbilstošu cepuri u.c. aksesuārus.
Tāda doma uznāk ikreiz, kad iedomājos brīdi, kad atkal satieku cilvēkus, kas savulaik nenoticēja tam, ka man kaut kas dzīvē varētu izdoties. Tanī brīdī es gribētu būt kādā vintage krogā ar dzērienu uz galda un to pīpi mutē, un lepni laist dūmu.
|
|
| Meitene ar smagu somu |
[21 Sep 2011|09:59pm] |
|
Garām pagāja meitene ar acīmredzami smagu somu. Dikti sagribējās panest viņai, bet pakautrējos uzprasīties. Viņa bija izskatīga un no malas tas noteikti izskatītos pēc pielīšanas. Turklāt biju atbaidošās drēbēs. Man ir ieradums valkāt vissliktākās drēbes, lai tās ātrāk novalkātu un uzvilktu ko labāku. Bet šad tad kāds pamanās uzdāvināt man kādu citu atbaidošu, man diezgan nederīgu lupatu, kas pašam nav vajadzīga. Un vēl tas mans ieradums lāpīt caurumus... Tā staigāju mūžīgi noskrandis, bet mājās čemodāni un skapji ar nevalkātām drēbēm, kuras jau droši vien sen vairs nav modē. Ai, nekad nav bijušas. Es pats sev vienmēr pērku kaut ko jocīgu. Tā arī pagāju tai meitenei garām. Viņa pat apstājās atpūsties aiz smaguma. Vai drīzāk aiz tā, ka viņai nepatika, ka es aiz viņas sekoju, palaida garām.
|
|
| Lonelyness 20 - Aizsprosts |
[18 Sep 2011|07:53pm] |
Gāju gar upes krastu un pietuvjos kādām dzirnavām.
Tanīs skan mūzika, klētī tiek dancotas kadriļas, zābaki dauzās pret grīdu tā, ka drīz dēļus izspers. Skatos, pēc pavasara paliem, upē ir izveidojies aizdambējums no koku zariem un stumbriem. Tanī ir ieķērušies arī upē samesti vai krastā atstāti atpūtnieku sadzīves priekšmeti un drazas, caurie saulessargi, stikla pudeles un čības. Kož acīs, es šad tad no tādām upēm dzeru, tāpēc nolēmu uzlīst un salasīt visu.
Sāku līst pa baļķiem kā pa plostu. Te pēkšņi viens baļķis sāka riņķot ūdenī, es zaudēju līdzsvaru un iekritu upē. Aizsprosts izkustējās, baļķi sāka spiest mani zem ūdens un iet pāri, es centos aizķerties aiz kaut kā, bet rokas slīdēja. Kad baļķi kopā ar mani virzījās zem kāda virs upes nokārušos koka un elpas sāka pavisam trūkt, man likās, ka sāku jau murgot, jo pēkšņi redzu, ka no augšas izkārās dūdas. Roka pati drudžaini pieķērās pie burdona stabules. Vienā mirklī tiku uzrauts augšā līdz ar dūdām, kāda stipra roka man pieķērās pie krāgas un vēl vairāk uzvilka augšā.
[izdomāts]
|
|
| Lonelyness 19 - Ceļojošais cirks |
[11 Sep 2011|05:51pm] |
Pārnakšņot nolēmu ārpus pilsētas. Sūnās. Gāju ārā, pa ceļam domāju par vientuļo māti. Jautāju sev, vai mans liktenis nav paņemt vienu šādu sievieti un viņas bērnus sev. Man tas ļoti patiktu - es uzreiz tiktu pie vairākiem bērniem. Turklāt vēl tas, ko man čukstēja vējš baznīcā...
Bet zinādams, ka pats vēl neesmu pieskāries nevienai sievietei, izjutu pienākumu pret savu dzimtu, pret Dievu, kas saka, ka laulība ir nešķirama, un aizliedz ņemt sev citam piederošu sievieti. Es labprāt būtu viņai vienkārši kā radinieks. Nē. Tas nav iedomājams. Tā būtu viltus laulība, kas traucētu man un viņai tomēr atrast kādu. Bet ja nu tomēr ir kāds cilvēks, kas mani meklē?
Sadzirdēju mūziku. Tuvumā bija ceļojošais cirks, čigāni, kas piestāja mežā, lai atpūstos. Ugunskura gaisma un ģitāras skaņas mani vilināja. Gāju turp. Viņi atpūtās, bet nē, šķiet, vienlaicīgi arī vingrinājās. Ar jautrību. Tīģeris staigāja nepiesiets. Pērtiķis uzrāpās man uz pleca. Klauns bez krāsošanās, vien ar cepuri un sarkano degunu, žonglēja. Kāda čigāniete, kas dziedāja un dejoja, ieskatījās man acīs un šķiet uzrunāja ar skatienu. Ar vārdiem nē. Viņas acis man teica, ka tiksimies vēl, tāds man esot liktenis.
Es ne reti esmu domājis par to, ka gribētu uzstāties cirkā. Akrobāti mani vienmēr fascinēja visvairāk. Tas ir kā lidot. Es pienācu pie akrobātiem, kas vingrinājās pie stangas, kas bija uzlikta uz koku zariem. Piebiedrojos un rādīju savus mazos trikus, viņi smaidīja, smējās un aplaudēja iesācēja dotībām.
Kad pamodos no rīta, cirks jau bija prom. Ugunskurs vien nedaudz dūmoja, liecinādams, ka gandrīz tikko aizgāja. Biju labi aizmidzis, ja nedzirdēju neko. Ratu riteņu sliedes veda uz dienvidiem. Piecēlos un ieraudzīju pie kokiem, kur bija stanga, uz zemes kaut kas mirdz. Pienācu klāt. Tas bija mazs krustiņš. Atkal krustiņš? Tas jau ir otrais. Paskatījos, tam aizmugurē iegravēts 67. (citreiz 68.) psalms baznīcas slāvu drukā:
"Да воскреснет Бог и расточатся врази Его и да бежат от лица Его ненавидящие Его." (Dievs ceļas, Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti, Viņa nīdēji un nicinātāji bēg no Viņa vaiga.)
Kāds no akrobātiem ir pazaudējis. Uzkāru to kokam zarā. Kas pazaudējis, noteikti attapsies, un atnāks pakaļ. Bet drošs paliek nedrošs, iešu pa pēdām, gan jau panākšu un pateikšu, kur meklēt. Ņemt līdzi nevaru. Ja nu tomēr kāds cits pazaudēja, nevis no cirka.
[izdomāts]
|
|
| Known subject |
[11 Sep 2011|05:01pm] |
Atcerējos pasakas par prinčiem un princesēm. Man ir stereotips, ka nekad gatavs princis un gatava princese nesaiet kopā. Parasti, princeses šauj bultu, kas trāpa kaut kur purvā pie krupja, kas, ja princese tādu spēj iemīlēt un nobučot, pārvēršas par princi. Prinčiem savukārt ir pelnrušķītes, kura vienreiz tiek uzfrišināta, kaut kur parādās, tad pirms pulksteņa, kad pārīši parasti sāk izklīst pa savām istabām, pazūd no ballītes, atstājot vien kristāla kurpīti, atkal atgriežas savā vecajā stiliņā. Un, ja princis nav lohs, tad viņš to princesi atrod un spēj pazīt arī ne-princeses tēlā.
Dzīve laikam viss ir kā nākas. Prinči saiet ar princesēm, bet pelnrušķītes ar krupjiem.
Tālāk var gadīties, ka pēc medusmēneša princis pārvēršas par krupi vai cūku, bet princese par odzi vai kuci. Pelnrušķīte un krupis savukārt, saliekot kopā viens otra labsirdību un dotības, pārvēršas par princesi un princi vai karalieni un karali, ja tas notika ne tik ātri.
===
Man jāatzīst sevi par krupi. Esmu pretīgs, necils, totālākā purvā, un mana dzīve paiet mēģinot pierunāt visādas garāmbraucošas princeses paņemt mani sev. Bezjēdzīgi. Jāizdomā kaut kas, lai bargā pamāte aizsūtītu pelnrušķīti uz purvu.
|
|
| Lonelyness 18 - Pazudušo bērnu dārzs |
[05 Sep 2011|11:24am] |
Iegāju tumšā telpā, kur stāvēja vien sveces. Neskaitāms daudzums mazu svecīšu. Telpa bija bezgalīgs labirints. Pēkšņi sadzirdēju, kā caurvējš aizcirta durvis. Pagriezos, bet durvju vietā bija vien eja uz bezgalības otro pusi. Sāku iet, tad skriet, tad noguru un apstājos, atspiedos ar rokām pret ceļiem, trūka elpas. Nomierinājos, tad atkal sāku lēnām iet. Mugursoma šķiet ir smagāka. Attaisīju to vaļā, redzu, tanī daudz sveces. Smaržīgas un siltas, kā tikko izlietas. Sagribējās kādu aizdedzināt, izņēmu ārā un jau gandrīz pieliku klāt pie uguns, kad sadzirdēju jaunas sievietes balsi:
- "Ko tu dari? Uguns taču ir jāņem no enģeļa rokām."
- Es pagriezos un ieraudzīju jaunu vientuļo māti ar vienu iedegto sveci rokās. Sveču gaisma atmirdzēja viņas gaišajās acīs. Kā gan kāds varēja atstāt tik skaistu sievieti vienu?
- "Parādi..." viņa gribēja izņēmt man no rokām svecīti, pieskārās, sajuta sveces siltumu, atrāva roku un iesaucās: "Ak, tu, tā taču vēl ir dzīva! Tu vispār zini, kur atrodies?!
- Es noliedzoši pakratīju galvu ar neizpratni sejā.
- Viņa paņēma manu roku un aizvirzīja to kopā ar sveci atpakaļ somā, lai lieku vietā: "Šeit ir pazudušo bērnu dārzs. Ja tavs bērns piedzimst nedzīvs, tā dvēsele uzkavējas šeit. Enģelis visas dvēseles sapulcē un aiznes atpakaļ Dievam, to radītājam, kas viņas mierina un atgriež atpakaļ dzīvības kokā. Tev tavas sveces ir jāaiznes savai sievietei. Šeit parasti atļauj ienākt tikai pārim. Vientuļniekiem atsevišķos gadījumos."
- "Kāpēc tu esi viena?"
- Viņa klusēja. No viņas sejas varēja nolasīt atmiņas par vilšanos.
- "Jā jau es te tiku ielaists, tad noteikti arī man ir attaisnojošs iemesls."
- "Droši vien pa baznīcas tumšo stūri iekšā iegāji?" viņa uzsmaidīja. "Jā. Mūsdienās tik daudz cilvēku nolemj atteikties no bērniem, lai pretī saņemtu panākumus, slavu, labklājību, piedzīvojumus vai citus šīs dzīves pārejošos labumus. Ko tad tu gribi?"
- "Ģimeni. Un daudz bērnu."
- "Tad tev šeit noteikti nav jābūt. Ir kaut kas cits, kamdēļ tevi te ielaida. Tev ir jāatrod, kas tas ir. Ejam, tu domā, es tikmēr izvedīšu tevi ārā. Te laiks rit lēnāk kā ārā, jāsteidzas, mani bērni gaida mani mājās. Tevi arī noteikti kāds gaida."
- "Negaida mani neviens. Tāpēc laikam arī tiku ielaists šeit."
Viņa neko neteica. Atrada brīvu vietu savai svecītei, kaut ko pačukstējai tai, tad gāja. Es atpaliku piecus soļus. Neskaitāmas sveces gar acīm reibināja. Te aiz kāda pagrieziena bija tumsa. Viņa atskatījās uz mani un iegāja tanī. Es līdzi.
Attapos ārpus baznīcas pie enģeļa. Vientuļā māte bija izgaisusi. Acīmredzot tie pieci soļi, kas mūs šķīra tur pēdējā brīdī, bija ilgs laiks šeit ārpusē. Gribēju uzrunāt enģeli, bet viņš bija kā no akmens. Arī sveču manā somā vairs nebija.
[izdomāts]
|
|
| Lonelyness 17 - Saucēja balss tuksnesī |
[30 Aug 2011|01:43pm] |
Ejot ārā no slimnīcas, sāka skanēt baznīcas zvani. Man gribējās aizlūgt par tēva brāļa veselību. Sekoju skaņai.
Kad iegāju iekšā baltajās sienās pa lielu lielajām durvīm, dievkalpojums jau bija sācies. Apsēdos, iegrimu dziļi sevī un lūdzos. Tad mācītājs sāka lasīt no Bībeles un sprediķot par Jāni Kristītāju, par to, kā viņš dzīvoja tuksnesī, ēda savvaļas bišu medu un sienāžus, tērpās kamieļu ādās, un beigu beigās Jēzus teica par viņu, ka mazākais debesīs ir lielāks par viņu, kaut gan viņš ir lielākais uz Zemes. Es aizdomājos. Kas tad man vēl būtu jādara, ja Jānis kristītājs ir mazākais? Te es sajutu vēsu vēju uz sava vaiga, kaut kur atskanēja kluss durvju čīkstiens. Pacēlu galvu un paskatījos. Baznīcas tumšajā stūrī atvērās nelielas durvis, iekšā bija telpa piepildīta ar sveču gaismu. Es piecēlos no ceļiem un lēnām soļoju pretī durvīm. Sveču liesmiņas kustējās kā runādamas un vējš čukstēja ausī:
"Kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis; jo, kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels."
[izdomāts]
|
|
| Lonelyness 16 - Nāves akmeņi |
[27 Aug 2011|01:26pm] |
Basas kājas uzkāpa bruģakmeņiem, ķermenī ieplūda vēsums, kaut kur jumtu smailēs atspīdēja saule, taču lejā bija tumšs, vien skatlogos gaismas. Nedzīvie ar košām lupatām apkārti cilvēku tēli skatījās aklām acīm uz garāmgājējiem, kuri neskatījās it nekur, kā tikai uz ciparu izkārtnēm ar procentu zīmi un dzelteniem uzrakstiem "Atlaides" un "Akcija". Apkārtesošo troksni cilvēki papildināja ar dīvainiem skanīgajiem ausu aizbāžņiem, tāpēc manus izmisīgos centienus pajautāt, kur ir slimnīca, neuzklausīja it neviens. Vien kāds nedzirdīgs vīrs izstiepa roku, norādot virzienu, un grūti izrunāja, ka pāri Daugavai.
Izdevās atrast slimnīcu, beidzot sajutu tēva brāļa klātbūtni, nu jau zināju, kur tālāk iet. Izgāju cauri pelējuma smakai, baltajiem halātiem un daudzām durvīm, līdz sastapu, gribēju jau sveicināt, bet mani pārtrauca viena no mūķenēm:
- Šeit nedrīkst ienākt bez maiņas apaviem.
Apskatījos uz savām basām un netīrām kājām un atteicu:
- Neuztraucaties, ar mani viss būs kārtībā.
Viņa nedaudz apmulsa, jo viņai nemaz prātā nebija par mani rūpēties, bet to jautājumu tiešām tādā veidā varēja pārprast, tad pamanīja, ka es nāku pie tēvoča, un, zinot, cik ir nopietni un par slimnīcas nolaidību, likās mierā un aizgāja.
Tēvoci vairs nekas nevar glābt. Vien laba vēlējumi un brīnums. Atnesu viņam siera gabalu no dzimtās puses. Traki ciets bija jāvāra un traki daudz sāls bija iekšā jāieliek, lai nesabojājas pa ceļam. Bet šķiet, ka viss bija kārtībā. Pat neskatoties uz peldi dainu upē. Runājāmies, skatījos pa logu un ieraudzīju baznīcu. Tās tornis nepārprotami rādīja virzienā uz augšu, kā tāds kuģis, kas grasās doties kaut kur augstāk par zilajām debesīm. Tas vienmēr mani vilināja.
[izdomāts]
|
|