Toulouse-Lautrec ([info]gentle) rakstīja,
@ 2011-10-23 20:06:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Lonelyness 25 - Jūras mežs
Jūras mežs. Var būt tas ir vējš, kas augstu augšā skan priežu zaros, bet var būt tās ir jūras viļņu šalkas, kuru skaņa izplatās debesīs, aizķeras aiz skujām un nokrīt lejā. Kāpas. Kādreiz tās aizsargāja, neļaujot braukt pa tām ar ratiem. Tagad tās aizsargā, neļaujot staigāt pa tām arī ar smagiem zābakiem. Bet ne jau tamdēļ es novelku pastalas, kuras nevar attiecināt pie tiem. Pat vēsas smiltis sajust ar kājām ir patīkami. Jūras meža iemītnieku sētas ir ciet, jo visi devušies vai nu uz jūras krastu pie ļaudīm un ugunskura vai arī dziļā mežā, kur var pabūt vienatnē ar meža gariem, kuri ikvienam, kam ir tīra sirdsapziņa, ieteiks, kur to papardes ziedu meklēt. Bet man vajag pie ugunskura, kur jābūt viņai.

Mēs satikāmies, apskāvāmies, dejojām, sēdējām pie ugunskura rītausmu gaidot. Kad saule lēca no meža galotnēm, es viņai vaicāju:
- "Dodies man līdzi. Es dzīvoju, tur, kur saule mostas no rīta un aust. Tur mēs viņu modināsim ar dziesmām."
- Viņa uzsmaidīja. "Jā! Es gribētu vismaz paciemoties."
- "Tu varēsi arī palikt. Tur ir zemes stūrīts, kuram es piederu. Es nedrīkstu pārāk bieži un ilgi būt prom."
- "Es nevaru solīt."
- "Mēs dotos uz baznīcu un salaulātos, tad dzīvotu kopā laimīgi un izveidotu ģimeni."
- Baznīcā?! Viņa pēkšņi sakaitinājās. Es... tur... reiz biju! Tur mani pievīla un atpakaļ ceļa man vairs nebūs! Esmu pagāne! Man nav vajadzīgi nekādi cilvēku rakstītie, tā saucamie svētie raksti, lai saprastu Dievu! Viņš mani uzrunā un māca caur dabu! Caur augiem un dzīvniekiem, vēju un ūdeni, kā visi viens par otru rūpējas."
- Es apmulsu. Šāds pavērsiens bija negaidīts. Tomēr teicu: "Ja cilvēkam ir sirdsapziņa, un to māk saklausīt, tad jā, svētos rakstus nevajag. Bet man tie ir bijuši kā maize. Mans gars ir izaudzis, barojoties no tiem." Viņa klusēja, es turpināju: "Esmu gaidījis un meklējis tevi visu savu mūžu."
- "Es gan esmu vecmodīga juku laiku lielpilsētas meitene. Man jau ir bijuši vīrieši."
Es iekšā satrūkos. Jā. Viņa vēlas daudz bērnu, bet no viņas tie nebūs paīstam mani. Gars, raksturs, tas taču būs no citiem, pat ja izskats būs mans. Tomēr negribēju viņu atgrūst, domāju, ka pats vien biju vainīgs, ka neatradu viņu ātrāk. Galu galā, vai tad esmu pasaules naba, ka maniem bērniem obligāti jābūt manam raksturam? Gan jau tie citi ir bijuši labi cilvēki. Esmu jau paaicinājis viņu pie sevis. Un Pērkona meita? Kāpēc viņa līdzēja man pie glābējas nokļūt, ja pret senču likumiem ir jāiet, lai būtu kopā? Šis ceļš ir jāiziet līdz galam. Laiks un apstākļi rādīs. Tikmēr ņemšu viņu līdzi.

- "Mums jādodas. Man ir pamesti lauki, dārzs un sējumi. Paņem līdzi dūdas. Es gribu, lai tu iedūdo labību, lai ātrāk aug."
- "Es aizņemšos zirgus ar ratiem. Tā mēs tiksim ātrāk."
- "Bet tev būs jāatgriežas, lai tos atdotu! Tu negribi palikt??"
- "Nezinu. Es jau nezinu, uz kurieni dodos! Hahaha! Un pie kā! Esam pazīstami vien dažas dienas! Bet es gribu paceļot."

[izdomāts]


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?