Picking up pieces of a broken heart [entries|friends|calendar]
Toulouse-Lautrec

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Lonelyness 34 - Gleznotāja [24 Oct 2012|03:16pm]
Ceļš uz Dienvidiem bija garš, es jau nonācu dzimtajā zemē, bet arī tur vēl gabals ejams. Ir nogurums, gribētos kaut kur piestāt. Nonācu līdz Gaujas krastam, kur ieraudzīju kādu meiteni gleznotāju. Viņa šķita pazīstama, pienācu tuvāk.

Jā, atceros, mēs dzīvojām uz vienas ielas, kad vēl bijām pilsētā. Vai arī viņa tagad ir izmukusi?

Toreiz biju viņā iemīlējies, man bija kādi sešpadsmit, bet viņa vēl jaunāka. Tas mani mulsināja, tāpēc kautrējos viņu uzrunāt tieši un meklēju veidu, lai netieši iepazītos ar viņu. Nonācu viņas brāļa kompānijā, viņi gan bija iedzērāji, bet nebija citas izejas, kā piebiedrojos, lai redzētu gan viņu biežāk, gan vispār, kā ļaudis dzīvo. Tanī kompānijā bija kāds čigānu puika. Divi gadi jaunāks par mani, bet varen stipru un pieaugušu miesu. Viņš nāca uz mūsu ielu pie savas meitenes, kāda turīga uzņēmēja meitas. Kādu dienu mēs aizdevāmies ciemos pie gleznotājas brāļa un palikām kāpņu telpā. Un, mana veiksme, pretī mums iznāca pati gleznotāja. Es sāku domāt, kā lai uzrunā. Kamēr domāju, tikmēr čigānzēns pienāca pie viņas klāt, sagrāba aiz dibena un sāka skūpstīt. Vērojot to kādas divdesmit minūtes es pazaudēju cieņu, gan pret gleznotāju, kas tam ļāvās, gan pret čigānzēnu, jo viņš man stāstīja, cik ļoti mīl citu meiteni, raud naktī viņas dēļ un tā tālāk. Tā cita meitene turklāt dzīvoja turpat blakuskāpņutelpā. Tā es pamazām atsvešinājos no tās kompānijas, tās vietas un dzīvesveida.

Augstākās izglītības studiju laikos atkal satiku viņu un iepazinos. Viņa pat mani uzrunāja. Uz to laiku viņa bija iemācījusies smēķēt, un mani tas atbaidīja.

Kopš tā laika pagāja daudzi gadi, bet tagad viņa mani atcerējās un sveicināja un jautāja, kā iet. Es izstāstīju par aiziešanu no pilsētas.
- "Es tā nevarētu. Laukos taču nevar izdzīvot! Turklāt man vajag sabiedrību, teātri, izstādes! Laukos ir tikai smags darbs!"
- "Arī laukos var gleznot," atbildēju es. "Bet tas gan, audekls pašam no liniem būtu jāauž, un krāsas jāiegūst pašam no augiem, to saknēm, lapām, koku mizas. Toties laukos var gūt dvēseles mieru un būt netraucētam."
- "Ak, bet vai to visu var pagūt, ja gribas vien gleznot! Un kas tas par dvēseles mieru, ja nav naudas, par ko nopirkt visas dzīvei nepieciešamās lietas! Nāc pie manis ciemos vakariņot un pārnakšņot, paskaties, kā es dzīvoju!"
Es piekritu. Man viņa vēl patika, īsta skaistule, baltu gaišie mati pat baltu zemē ir kļuvis retums, un vēl gribējās aizmirsties, kas labi padodas ļaudīs. Mēs iegājām Volmāres mazpilsētā. Mazpilsēta bija gana klusa, retais vēl nav pārbraucis uz lielpilsētu vai tālajām zemēm. Daudzdzīvokļu mājas pustukšas vai pamestas, dažas tika nojauktas celtniecības materiāliem jaunbūvēm tur, lielajā pilsētā. Viņas dzīvoklis sakopts un jauns, bet gandrīz neviens priekšmets, neviena virsma tur nav bijusi no dabas, viss nedzīvs, tai skaitā vakariņas. Man palika viņas žēl, gribējās paņemt viņu pie sevis uz mežu. Tur viņa varētu gleznot cik uziet, es viņai sarūpētu pārtiku un glezniecības rīkus. Šeit viņai nav tik daudz laika gleznot, jo ir jāstrādā, lai nopelnītu naudu. Bet darbs un betons viņu novārdzina. Viņa centās piepūst man matraci gulēšanai, bet nevarēja. Atmeta smēķēt vien pirms dažiem gadiem. Elektrosūknis salūza, viņa iedeva pūst man. Es atliku madraci malā, teikdams:
"Tev ir gana plata gulta, es varētu gulēt tev blakus zem atsevišķas segas. Esmu tā darījis iepriekš pilsētas dzīves laikā un pratu savaldīties."
Viņa nobrīnījās, aizdomājās, bet piekrita. Mēs apgūlāmies, es centos aizmigt. Tad viņa mani uzrunāja:
- "Tev tiešām jau rīt jādodas? Tu nevarētu aizkavēties vēl?"
- "Es nevaru, manis nav bijis mājās jau pietiekami ilgi. Man jāsagatavojas ziemai."
- "Es arī gribu aizbraukt prom no šejienes. Bet uz Rietumiem. Tur es varētu pārdot savas gleznas. Šeit tās nevienam nav vajadzīgas. Bija tikai viens cilvēks, kas tās pirka no manis par naudu, bet tur ir daudz vairāk mākslas cienītāju.
Es aizdomājos par to puisi no pilsētas laikiem, atcerējos viņu. Viņš droši vien viņai tā arī neatzinās. Viņa tā arī nesaprata pati, ka viņš viņu mīl, tāpēc arī pirka viņas gleznas. Jo ne jau gleznu cilvēks pērk, bet daļu no gleznotāja dvēseles, ko vēlas ielikt sevī. Tas ir veids, kā būt kopā ar to cilvēku, ja tu jūti, ka savādāk nespēj pietuvoties.
- "Brauc man līdzi uz Miglas zemi! Es nezinu turieniešu valodu, bet tu zini! Tu varētu atbalstīt mani! Pats, zinādams valodu, tu viegli atradīsi darbu! Turklāt tu varētu muzicēt uz ielām un gūt papildu ienākumus! Turienes lielpilsētā ir tik daudz ielu mūzikantu!"
- "Uz miglas zemi?! Es zinu miglas valodu, bet neticu, ka tur lielpilsētā cilvēks būtu vajadzīgs. Mēs priekš miglas ļaudīm esam vien mežoņi. Tanī lielajā mākslinieku pulkā, kas tur jau ir, mani arī neviens nepamanīs. Turklāt, es neesmu tam gatavojies."
- "Tad es braukšu viena... Bet es noteikti iekārtošos! Kad es iekārtošos, vai tu brauksi pie manis ciemos?"
- "Tas ir diezgan tālu... Bet ja man būs iespēja, es atbraukšu."
Es gribēju gulēt, bet viņa šķiet, negribēja rimties sarunā. Es kaut ko sapratu un apliku savu roku ap viņu un apskāvu. Biju domājis, ka tā mēs aizmigtu, bet arī viņa aplika savu roku ap mani. Asinis sāka plūst ātrāk, un apskāvieni pamazām pārvērtās glāstos, kas ilga visu nakti. Zinādami, ka šķirsimies, neatļāvāmies skūpstīt viens otru, kur nu vēl vairāk. Rītausmā aizmigām.

Kad pamodos viņa jau bija augšā un gleznoja. Pienācu tuvāk klāt, lai apskautu, jo sirdī jau pieķēros viņai. Bet viņa bija vēsa:
- "Ko tu dari? Tu esi smieklīgs!" viņa nosmejās. Lūk, man ir dāvana priekš tevis."

Viņa iedeva man gleznu.
post comment

Lonelyness 32 - Laumiņa [14 Mar 2012|12:59pm]
Aiz pirmajām durvīm bija vienkārša istaba. Aiz tās, vēl viena. Māja bija caurstaigājama. Izgāju apli, līdz nonācu atpakaļ. Nekā. Vien mājas otrajā galā stāvēja lielās aužamās stelles. Atgriezos pie tām, piesēdos klāt. Dīvaini, māja tukša, bet spoles uz stellēm ir uzliktas un audums ir iesākts. Sieviešu darbs, padomāju es, un jau taisījos iet prom, kad pēkšņi nez no kurienes uz stellēm uzleca melns kaķis. Viņš uzgāja uz auduma un sāka to ķerstīt ar saviem nagiem. Es noņēmu kaķi nost, lai nebojā mantu, tad aizdomājos par zīmējumu uz audekla - vai nu ziedlapas vai arī mazi spārni. Radās nojausma, ka jāpaturpina tas raksts. Daudz gan to paminu apakšā un nav tas mans darbs, kā arī tumšs jau bija, bet kaut kā melnā kaķa acu gaismā izdevās to zīmējumu atkārtot. Turklāt tas kaķ's ķerās aiz rokas vai kājas, ja grasījos darīt nepareizi. Tiklīdz pēdējais zīmējuma diegs tika ievlikts, atskanēja kāds mehānisms un kaut kur nočīkstēja durvis. Kaķis aizdevās kaut kur ēnainā stūrī aiz krāsns, ik pa brīdim atskatoties uz mani savām spīdīgām acīm, es sekoju līdzi un atradu sleptu eju ar trepēm uz augšu.

Ienācu istabā. Tā gan bija apdzīvota un mājīga. Smaržoja pēc šokolādes un sveču vaska. Kaķis vairs nebija manāms.
- "Vai te kāds ir?" jautāju es skatoties un klausoties apkārt. Nekā, tad es ieraudzīju grāmatu plauktu. Pienācu to apskatīt. Te pēkšņi ieraudzīju kādu grāmatu noliktu ar vāku uz āru - tā bija par to, kā senie ļaudis šaipus mājas būvēja. Paņēmu rokā, te pēkšņi kaut kas neliels aiz tās izspruka ātri un, atstājot gaišu joslu aiz sevis, aizlidoja aiz manis. Istabu piepildīja gaisma. Es baidījos atskatīties, bet zināju, ka man aiz muguras kaut kas notiek. Atskanēja smiekli un gaisma sāka mazināties, tad sveces istabā iedegās pašas par sevi. Es uzmanīgi pagriezu galvu, lai paskatītos pār plecu, ieraudzīju viņu un pagriezos pilnībā. Meitene, kuras spārni jau izgaisa, bija cilvēka augumā. Viņa smaidīja un izstiepa roku:

- Dejo ar mani. Tāpat kā toreiz.

Es lēnām piegāju klāt un aptvēru viņas vidukli. Veca plašu atskaņotāja galviņa pati ar tam ar raksturīgo troksni uzkrita uz plates - sāka skanēt valsis. Tā mēs kādu laiku dejojām. Sveces riņķoja apkārt.

Kad plate izbeidzās un sveces sāka pamazām dzist viena aiz otras, viņa man pateicās un iedeva svecīti:
- "Tā ir no pareizticīgo baznīcas. Iededz to, kad pār sirdi uznāk tumsa. Tu atcerēsies mani. Vēl paņem šo ābolu. Bet uzmanies, tas ir saindēts un apburts. Iekodies tajā, kad tu vēlēsies pavisam pārnesties pie manis un palikt, un dejot ar mani vienmēr, tad apēd šo ābolu visu. Bet ņem vērā, ceļa atpakaļ nebūs."

- "Es nezināju, ka tu esi lauma. Kā tu kļuvi par laumu?" jautāju es.

- "Kad mani vecāki izšķīrās un ģimene izjuka, tad jūra mani apskāva un aiznesa uz kādu salu, kur mežs mani pieņēma un audzināja. Dzīvnieki bija mani brāļi: eži sargāja mani miega laikā, lai čūskas man nekaitē, putni nesa ēst, lāči sildīja pa ziemu, zirnekļi auda man kleitas un iemācīja aust, līdz kādu dienu mani atrada mežsargi un atveda atpakaļ pie cilvēkiem. Tomēr mežā pavadītais laiks mani stipri ietekmēja un deva daudz tāda, ko cilvēki nesaprot. Tiklīdz es izaugu, es atgriezos mežā un kļuvu par šīs muižas iemītnieci. Šeit viss pieder man un mani klausa. Bet esmu šeit viena, tāpēc man ir prieks, ka tu atnāci un atradi mani. Citi to nespēja. Ja vari, nāc vēl, un nekādā gadījumā nepazaudē to ābolu, ko tev iedevu. Tas nedrīkst nonākt svešās rokās, tad labāk sadedzini to."
post comment

Known subject [03 Feb 2012|12:13pm]
Strādāju netālu no viņas darba. Faktiski blakus ēkā, vasarā droši vien, kad viņa strādās ārā, varēšu brīvajā brīdī pamielot aci.

Starp mūsu vietām, jāsaka, starp mums ir dīķis, kuru papildina ciemata notekūdeņi. Diezgan simboliski. Esmu nolēmis veltīt visu savu dzīvi, lai cīnītos pret šādām parādībām. Par to man neviens nekad nesamaksās un no malas izskatos nožēlojami, kad strīdos ar kādu par naftas kaitīguma un nolemtības tēmu vai vācu un stiepju bezgalīgos atkritumus no mežiem un ceļa malām. Neviens nekad negribētu man piebiedroties šajās lietās.

Liekas jocīgi, cik fiziski tuvu viņa var atrasties un vienlacīgi sirdī tālu, ka nevar tā vienkārši paņemt un atnākt. Viņas darbā noteikti ir virtuve, bērni taču jāēdina. Bet man ir jāizvēlas strādāt bez pusdienu pārtraukuma, lai varētu ātrāk doties mājās, kur mani neviens negaida. Šonedēļ oficiālā tikšanās reize ar viņu arī izkrita. Aukstums aug līdz ar viņas vienaldzību pret mani jebkurā gadījumā.
post comment

Known Subject [28 Jan 2012|10:35am]
Don't know why I haven't noticed it before, but her heart shaped pendant is not empty inside. It includes the first letter of her name. I'm just too blind to see those small things.

I think she has somebody. I once heard her talking with a man on the phone. They seemed to be close, but I'm not sure, that guy could be a relative, too. But then I don't understand why she comes alone. And back again, she is always eager to go home as soon as possible.

I already asked her for the second time, why such haste and if anybody is waiting? Answer was the same - nobody, just need to prepare for the school tomorrow. I don't believe. And I felt she didn't really like me asking that.

I grow tired of waiting for some miracle between us. I start to think that her heart indeed has only the first letter of her name in it and nothing else. This is the point where I lose my hope and from now on will try to forget to think of her. Anyway I will remain happy to see her. But she will be nothing more than a beautiful picture on the wall or a statue in the city park waiting for someone else to make her alive.
post comment

Dream [22 Jan 2012|09:25am]
Redzēju šadu sapni:

Esmu kādā lielpilsētā, šķiet, ka nākotnē, jo visur ir absolūts pelēks betons, augstceltnes, spilgtas zīmes ar atstarojošiem un spīdošiem elementiem, pelēkas debesis un visapkārt dūmaka. Iela piemētāta ar iepakojuma atkritumiem. Es kā parasti sāku visu vākt un nesu uz šķirošanas tvertnēm. Tās tvertnes ir mazas, to daudz un dažādas, es nesaprotu, kur šķirot. Plastmasu saķirot var, bet stiklam šķiet, ka tvertnes nemaz nav. Nezinu, atstāju turpat.

Esmu it kā students, un kopā ar koju istabas biedriem pārvācamies uz kādu citu istabu komunālajā dzīvoklī citā ēkā, augstceltnē, mūsu stāvs diezgan augstu. Ierodamies, saimniece apstāsta, kas un kā, iekāŗtojamies. Man līdzi arī meitene, es viņu apskauju, apviju rokas ap vēderu, laikam tad viņa ir mana. Viņa gandrīz plika, neskatoties, ka mēs ar džekiem visi tur esam. Viņa gaida bērniņu, un man šķiet, ka es pat varu sajust ar savām plaukstām to bērnu.

Mēs runājam ar viņu par to bērnu, ka gribam un ka bērns ir mans, bet var būt arī no tiem maniem draugiem, es pārmetoši saucu viņu vārdus. Džekiem ir franču vārdi, kaut kas līdzīgs Nikolā, Lusjēns, bet neatceros. Tātad Francija.

Pēkšņi ierodas kaut kāda kompānija, tādi kā jauniešu gengsteri, un šķiet, ka mana mīļā pieder pie viņiem, jo viņa ir nost no manis un klausa un pieslējusies viņiem. Komunālajā dzīvoklī būs ballīte, daļa gengsteru aizgāja iepirkties, mana meiča ir atstāta mierā, un es domāju, ka vajadzētu paņēmt viņu un laisties prom no turienes. Es ar viņu neko nemaz neapspriežu, šķiet, ka viņa ir tāds cilvēks, kura iet līdzi jebkuram, kas viņu kaut kur parauj. Izskrienam kāpņu telpā un laižamies lejā pa trepēm, ar liftu var sanākt pārsteigumi, manuprāt daļa gengsteru apakšā pīpē. Tad dzirdu, ka no apakšas kaut kas nāk pretim. Apstājamies, domāju, ko darīt tālāk.


Te es pamodos. Gribējās jau tur atgriezties un visu atrisināt, bet nekā. Iedomājos, ka varētu atslēgt ar nazi vai kā savādāk lifta šahtu un rāpties līdz pagrabam, kur augstceltnēs parasti ir miskastes. Tad izmukt atkritumu mašīnas aizsegā. Tikai nezinu, kā grūtniecei būtu bijusi tā rāpšanās pa trepēm lifta šahtā desmit stāvus uz leju.
post comment

Known subject [21 Jan 2012|06:37pm]
Viņa ir arī aizrautīga dejotāja. Turklāt viņa vislabprātāk dejo tieši tās dejas, kuras man visvairāk patika pirms desmit gadiem. Viņa ir tā meitene, kuru tik ļoti toreiz gribēju atrast. Redz kā, pēc desmit gadiem viņa atrodas. Tad, kad man gribas atrast jau pavisam savādāku cilvēku. Vai es tagad varētu pagriezt savas domas atpakaļ pa desmit gadiem? Es gribu ģimeni un apmesties, bet viņa grib dejot, grib būt spoža un koša kā taurenītis.

Nevaru saprast, vai viņa zina kaut ko par mani vai nē. Nesen uzzinājām, ka viņa un kāda mana paziņa ir māsas. Interesanti, vai viņas pēc tam aprunājās par mani...

Viņa ir arī ballīšu cilvēks. Es gan neesmu. Tiesa gan, tikai tāpēc, ka tā iemesla ballēties, ko vēlos, man nav, kā arī dzīvē ir daudz tāda extra darāmā, kā varēja vispār nebūt.
post comment

Known Subject [12 Jan 2012|11:53pm]
Beidzot zinu, kā viņu sauc. Viņas vārds ir iepriekš nekad nedzirdēts. Tas man patīk. Neatgādina it nevienu.

Viņas nagi ir atkal nokrāsoti citādāk, kas man nepatīk... Bet tas ir sīkums. Taču priecātos par to dienu, kad nekas mākslīgs viņā vairs nebūtu.

Kaut gan patīk, ka uz manām rokām paliek viņas roku krēma smarža. Ejot uz mājām es pielieku savu plaukstu pie sava vaiga un atkal jūtu viņu. Mazgāju rokas uzmanīgi, mazāk ziepju, aukstā ūdenī un kādu plaukstas stūrīti nemazgāt, lai neaizskalotu viņu prom pavisam.

Viņa strādā ar bērniem. Un viņa dzied, labi dzied. Tas viss attaisno manuprāt spilgtu ģērbšanos. Bērni un dziedāšana - viņas skaistums nav tikai tukšs iesaiņojums.
post comment

Known Subject [08 Jan 2012|04:48pm]
This time she was dressed to kill. Something very fresh, I don't even know the name of collection, branch, style or whatever, but all black, oriental and uncovered shoulder... Ahhhhh.

However it isn't me she is trying to kill. Rather my feelings. First of all I don't care about clothes. It's something else I look into. Second, she sets a bar I can't overcome right now and even if I manage to make the garments and clothes out of them, then only by the end of the year proving how different my taste is thus only enlarging distance between us.

In addition to that she was wearing three pendants at the same time. One of it in a shape of a heart, which makes me wonder if it is not a gift from somebody and maybe I am looking into someone else's garden. Heart however was empty inside, just a shape. Would anybody present an empty heart? No, it rather symbolises her heart, which still has a place for somebody in it. But that's only my hope. I can't just ask. And even if she's alone I am not sure she likes me. She doesn't even think about saying goodbye as she leaves.

Moreover, color of her nails has already changed. Oh those chemical women... Can be poisonous as Gorgona.

Top of everything was a bright red coat. Red is a colour my emotions are never coloured with and my eyes never enjoy.

All that are signs that I am picking the wrong person. But signs can be wrong. And I like this person very much anyway and enjoy every moment of holding her hands in mine.
post comment

2012 [03 Jan 2012|07:31pm]
Merry Apocalypsemas and a Happy Last Year! Mwahahahaha!

Before this world ends I would like to reveal my true self...

... Henri Marie Raymond de Toulouse-Lautrec-Monfa



Pleased to meet you!
post comment

Known subject [27 Dec 2011|10:17pm]
Neesmu apsveicis Ziemassvētkos nevienu. Vispār nevienu. Cilvēki droši vien domā, ka es esmu baigais drūmais mēsls un tamlīdzīgi. Var būt. Bet tāds esmu, jo esmu vecumā, kad būt par puscilvēku ir ne tikai ārēji nepieklājīgi, bet arī iekšēji neciešami. Jo vecāks palieku, jo vairāk gribas distancēties no visiem, lai atrastu kādu vienu. Šobrīd man ir zināms tas viens vienīgais cilvēks, kuram es gribētu novēlēt priecīgus Ziemassvētkus. Vismaz daļēji. Es joprojām nezinu, kā viņu sauc. Tikai man jāizdomā, kā lai novelk ap viņu un mani robežlīnijas, kas šķirtu mūs no visiem citiem, lai tie citi netraucē. Pats galvenais, lai arī viņa to gribētu. Un lai mūsu novilktās līnijas sakristu. Es nezinu, kā to var panākt. Nekad mūžā man tas nebija izdevies. Ceru uz to, ka viss notiks pats par sevi, un turpinu darīt ikdienas darbus.
1 comment|post comment

Known subject [22 Dec 2011|09:54am]
Viņa aiz viņas... Tieši manas dzīves viszemākajā punktā ir vislabākās iespējas iepazīties. Tagadējā ir jāatzīst par visskaistāko. Mute sausa paliek redzot. Gribētos, lai viņa nebūtu kā tās citas - garāmgājējas. Un ka viņas skaistums nav tikai kā mirdzošs Ziemassvētku dāvanupapīrs, bet ir arī kā viņas dvēseles spogulis.

Man ir iespēja satikt viņu vienu reizi vienā vai divās nedēļās. Tās dažas stundas man ir kā svētki. Man ir paveicies. Ja viss būs kārtībā, šī veiksme saglabāsies vismaz septiņus mēnešus. Tad es droši varēšu apgalvot, ka šis dzīves posms ir bijis viens no visspožākajiem manā mūžā.

Viņa neko nezina par mani. Un tas ir labi. Tā 'noslēpumainā streindžera' būšana pēc iespējas ir jāpaildzina, jo tās laikā mainīgo nezināmo lielumu x, y, z vietā cilvēki parasti ieliek tieši tādas vērtības, kādas viņiem gribētos.
2 comments|post comment

Lonelyness 31 - Laumas muiža [21 Dec 2011|01:05am]
Pa ceļam kļuvu izsalcis, tad sajutu ābolu smaržu, sekoju tai un nonācu dārzā. Āboli, plūmes un vēlās upenes bija neskaitāmas, taču neviena dārznieka. Meklējot kādu, kas dārzu kopj, nonācu līdz muižai. Sadzirdēju kādu šūpojamies uz lielā šūpoļa, kas bija iekārts ozolā. Atskrēju, taču tur bija vien vējš. Muižas pagalms un ēkas bija tukšas. Taču galvenās ēkas deju zāles logs bija vaļā. Es ierāpos tajā iekšā.

Zāle bija tukšā. Fortepiāno vāks gan bija atvērts. Vēja plīvinātie aizkari centās nospiest taustiņus un kaut ko uzspēlēt, taču veltīgi. Izgāju no zāles un nonācu gaitenī. Tas bija piepildīts ar dažnedažādu dižciltīgo ļaužu gleznām. Vienā no gleznām bija attēlota kāda izcili skaista sieviete ar godpilnu skatienu, sarkaniem matiem un laumas spārniem. Es ieskatījos cītīgāk. Man šķiet, ka esmu viņu redžējis iepriekš. Bet kur?

Es aizdomājos un sāku rakņāties atmiņās. Atmiņās bija vien dejas, mūzika un simtiem sejas. Šķiru tās vienu aiz otras, pasākumu aiz pasākuma, tad atcerējos viņu. Tobrīd viņa likās parasta meitene. Vien ārkārtīgi skaisti gari un gaiši, nevis sarkani mati un labsirdīgs, plašs smaids lika pievērst skatienu un aizdomāties, pajautāt sev, kas tā tāda ir. Kas gan to būtu domājis, ka viņa ir lauma, kas slēpj savus spārnus un patieso būtību. Te pēkšņi kaut kur ārā atskanēja smiekli.

Es pieskrēju pie loga, bet nevienu neatradu. Taču pustumsā varēja redzēt, ka gaisā plūst gaismas josla un it kā ved kaut kur. Sekoju tai un nonācu pie mazas ar vīteņiem apaugušas koka mājiņas muižas malā starp ozoliem. Mājiņai bija vairākas durvis, un es nezināju, pa kurām lai nāk iekšā. Gaismas josla, kas nu jau gandrīz izklīda, veda uz tām durvīm, kas bija pie jumta. Taču līdz tām varēja nokļūt vien ar kāpnēm vai... lidojot. Pamēģināju parastās druvis, taču aiz tām bija vēl trīs durvis, un man nebija ne jausmas, ar kurām lai sāk. Kļuva arvien tumšāks, saulesriets jau sen nokavēts, es ne tikai nezināju, bet arī vairs lāga neredzēju, kur eju.

Pamēģināju pirmās durvis.

[izdomāts]
post comment

Known subject [21 Dec 2011|12:51am]
Strangest storm ever - it was snowing a lot, but there is no snow on the ground. Every single snowflake melted as soon as it reached the ground. This storm is over now. It ended with sunshine.

Today was my last opportunity to see her. Now I need to forget her. Loving somebody without seeing this person never has a point. It would be a life in illusion, and that is a sin. God has given us real world and real people and one must never exchange that for illusion.

She got used to me. There is nothing more I have that could surprise her. Now I have time to change something in my life and inside of me. And then I am sure destiny will send another storm and another meeting for us.

For now I have to forget to think of her and concentrate on changes.
post comment

Lonelyness 30 - Ziemeļi [19 Dec 2011|03:43am]
Jūra iznesa mani krastā kādā no ziemeļu ostām. Knapi varēju pakustēt, jo biju ūdenī nosalis. Atguvos ne uzreiz, kliboju, jūras sāļš ūdens un straume bija izšķīdinājuši un ieplēsuši drēbes. Kad atgriezās dzirde, sadzirdēju dūdu skaņas. Sākumā domāju, ka man rādas, bet pēc tam sapratu, ka tiešām kāds tuvumā spēlē. Nodomāju, ka glābēja, un priecīgs gāju gar krastu skaņai sekodams. Ieraudzīdams viņas tēlu jūras malā, sāku atgūties ātrāk, pārvietojos gandrīz jau skriešus. Kad pieskrēju klāt, viņa pagriezās. Tā bija glābējas māsa.

Viņa mani aizveda pie sevis, uzšuva jaunu apģērbu no linu auduma un pabaroja.
- "Tu ļoti labi gatavo," teicu es. "Kad būšu mājās, man pietrūks šīs maltītes. Tur man pat nav šķīvja un galda, uz kā ēst. Ēdu no kāpostlapām vai koka bļodas."
Viņa izmazgāja manis iztukšoto šķīvi un pasniedza man: "Ņem līdzi par piemiņu." Es sapratu, ka droši vien vairs nesatikšu viņu un tāpēc šķīvi paņēmu. Tas bija izrotāts ar vīteņu zīmējumiem. "Galdu arī vari ņemt, ja vien vari aiznest. Man šeit gribas citādu galdu. Kad atgriezīšos, došos pie galdnieka.
Es paskatījos apkārt, galdu virtuvītē netrūka. - "Manuprāt tev jau ir gana mantu. Var būt tomēr atteikties no šīs domas?"
Glābējas māsa uzvilkās: - Tu domā, ka zini visu labāk par visiem, vai ne?! Mani tracina šādi cilvēki!"
- "Es tikai gribēju izteikt savu viedokli un uzturēt sarunu. Nepārtraukti visu apstiprināt būtu bijis varen garlaicīgi."
Es sapratu, ka māsa viņai ir pārstāstījusi kaut ko no mana pasaules redzējuma, taču tas varēja arī tā nebūt. Glābējas māsa vienkārši varēja būt dusmīga uz mani par to, ka izvēlējos tieši glābeju. Tiesa gan, tagad tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo tas nu ir pagātnē un es te esmu vienīgi, lai pieliktu tam punktu savā apziņā.

Tad viņa atvēra skapi, izvilka no tā ārā sava vecātēva vijoli un parādīja man: "Ja tev ir garlaicīgi, tad uzspēlē." Viņa iemācīja man vairākas melodijas.

Kas ar mūziku, tam arī ceļš. Pienāca laiks doties mums abiem katram uz savu pusi. Es devos uz mājām.

[izdomāts]
post comment

Known subject [19 Dec 2011|03:18am]
I always wanted to have a sister, but it never happened. Now with three decades behind my back I still want one. When I meet a woman first of all I try to find a sister in her only then a lover. I never found a sister, so I never wanted to go any further. They probably thought I'm gay or too selfish, or I've got autism or something. It's just that I need someone like me to be together with.
post comment

Known subject [17 Dec 2011|10:18pm]
Destiny lets us meet very often lately. I get used to her, get to know her better. I enjoy every opportunity to see her and her every smile to me. I wonder if there is any future behind this.
post comment

Love letters never sent 001 - Intro [17 Dec 2011|01:53am]
I will write you here letters you will never receive. Because they contain what I feel, and what I feel is impolite because of gaps between us. Only strangers eyes will read them. But maybe a part of your soul will be able to feel then. We are all connected after all. Until then your mind must never understand. We're just friends in the real life. But in my heart there is much more. But you'll never know until you ask me. And if you don't, sooner or later you will find yourself together with somebody else.
post comment

Lonelyness 29 - Osta [14 Dec 2011|02:36am]
Jau vakars, tuvojas saulriets, es zinu, ka viņa jāmeklē ostā. Skrienu no trapa līdz trapam, bet neviens kapteinis savā pasažieru sarakstā viņu neatrod. Redzu, kāds no jaunajiem dāņu bezmasta kuģiem palaida gaisā buru. Tā gluži kā pūķis no bērnības paceļas augstu gaisā, kur valda stiprāki vēji. Pieskrienu klāt un redzu viņu stāvam pie ostas malas priekšā rietošai saulei. Lēnām pienāku klāt, vējš plivina viņas kleitu, acis aizsedz saulesbrilles, viņa sajuta mani, bet nemaz nav pārsteigta, ir tikpat vēsa kā tas vējš, kas tulīt aizraus viņas kuģi prom:

- "Tu brauc prom?"
- "Jā," mierīgi un īsi atcērt viņa. "Es nevaru palikt. Man gribas doties prom."
- "Bet kā tad es? Un mēs?"
- "Tu neko nevari mainīt un ietekmēt. Mēs? Mēs esam tikko kā iepazinušies. Es tev neko nesolīju, neko neprasīju, un arī tu neko no manis, lūdzu, neprasi. Es gribu būt brīvs cilvēks."
- "Un kā tad jūtas? Vai tu tiešām neko nejūti?"
- "Es savā laikā pārāk daudz apdedzinājos un neko daudz vairs negribu just. Tagad es gribu aizmirsties, es gribu braukāt pa pasauli un spēlēt, un negribu aizkavēties nekur ne mirkli, lai atmiņas neiezogas atpakaļ manā prātā. Lūdzu uzmanīgāk ar šo!" viņa novērsās un iesaucās bezrūpīgiem matrožiem, kas pieķērās kastei, kur visticamāk bija viņas mūzikas instrumenti.
- "Un tu nekad neatgriezīsies? Tu taču atgriezīsies! Tu vari man rakstīt!"
- "Tu nesaproti. Man tas nav vajadzīgs. Tas man tikai traucēs. Es gribu būt brīva. Es neticu, ka manas prombūtnes laikā tu mani gaidīsi, un man tas nemaz nav svarīgi."
- "Es tiešām nesaprotu. Nesaprotu, kāpēc, kad primo reizi tevi noskūpstīju, tu sāki raudāt. Biju domājis, ka tā ir zīme un ka tas ir kaut kas īpašs..."

Te viņas seja manāmi izmainījās, bet es nevarēju nolasīt viņas domas. Saulesbrilles slēpa viņas acis. Viņa klusēja, un tas brīdis, ko viņai pieminēju, uz visiem laikiem paliks man nesaprotams. Var būt arī viņai. Saule norietēja un nu jau saules vietā es uz horizonta vēroju kuģi, kas nesa prom manu glābēju. Es nevarēju zināt, kurp viņa dodas, jo kuģis piestās katrā ostā, un vienīgi vējš uzzinās, kurā no tām viņa nolems izkāpt. Mans sapnis par ģimeni samazinājās līdz ar tā kuģa tēlu, kamēr es varēju redzēt vien augsto buru plīvojam virs horizonta.

Es nezināju, kurp man tagad doties un ko darīt. Manas mājas atgādinātu par viņu, ceļošana un kaut kā cita meklēšana arī atgādinātu par viņu, jo biju uzskatījis viņu par sava ceļa galu. Taču tas izrādījās nevis ceļa gals, bet strupceļs. Es ielēcu ūdenī un sāku peldēt, un liku jūrai mani aiznest, kur tai tīk. Peldēju līdz spēku izsīkumam, tad apgūlos uz straumes un gaidīju stundām ilgi. Ūdens palika arvien vēsāks, no tā sapratu, ka tieku nests uz ziemeļiem.

[izdomāts]
post comment

Known subject [10 Dec 2011|03:38pm]
I have found someone to love. And the blizzard outside lets me know she likes me, too, and we will meet soon, maybe even today or after a moment. But it completely does not mean, we will be together. There were people accompanied by blizzards and that unusual look in their eyes before, but I never came together with any of them. And maybe I could if I paid more attention to them. But you never now, how much is enough, thus end up doing too little or too much, which destroys all bonds between me and her.
post comment

Lonelyness 28 - Attapties [03 Dec 2011|11:42pm]
Ienāku iekšā savā midzenī, bet kas par dīvainību, no iekšpuses tā ir daudzstāvu guļbūve, un kāda! Bez nevienas naglas! Telpas plašas, lielākās no tām vidū ir ar linu galdautu un neskaitāmajiem ēdieniem klāts galds, bet ārā troksnis - pienāku pie loga un redzu, ka visa mana pļava ir piecelta ar mājām un ļaudis ārā gavilē, sievas dzied:
"Tev, puisiti, caurs prātiņis,
Caura tava cepurite:
Tu domaji to meitiņu,
Kas uz tevi nedomaja."


Un tiešām, skatos, man galvā cepure. Noņēmu to nost no galvas, bet no tās izkrīt pele un aizlaižas stūrī. Bet cepurē tik tiešām ir izgrauzts caurums.

Te es pamodos. Tas bija tikai sapnis. Bet nojausma par to, ka glābēja par mani ir aizmirsusi, mani neatstāja, kaut arī kopš viņas aizbraukšanas ir pagājusi vien nedēļa. Es izlēcu ārā no būdas un skrēju vien atpakaļ uz treju upju ieteku jūrā, lai izdibinātu, kas notiek.

[izdomāts]
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]