Lonelyness 31 - Laumas muiža
Pa ceļam kļuvu izsalcis, tad sajutu ābolu smaržu, sekoju tai un nonācu dārzā. Āboli, plūmes un vēlās upenes bija neskaitāmas, taču neviena dārznieka. Meklējot kādu, kas dārzu kopj, nonācu līdz muižai. Sadzirdēju kādu šūpojamies uz lielā šūpoļa, kas bija iekārts ozolā. Atskrēju, taču tur bija vien vējš. Muižas pagalms un ēkas bija tukšas. Taču galvenās ēkas deju zāles logs bija vaļā. Es ierāpos tajā iekšā.

Zāle bija tukšā. Fortepiāno vāks gan bija atvērts. Vēja plīvinātie aizkari centās nospiest taustiņus un kaut ko uzspēlēt, taču veltīgi. Izgāju no zāles un nonācu gaitenī. Tas bija piepildīts ar dažnedažādu dižciltīgo ļaužu gleznām. Vienā no gleznām bija attēlota kāda izcili skaista sieviete ar godpilnu skatienu, sarkaniem matiem un laumas spārniem. Es ieskatījos cītīgāk. Man šķiet, ka esmu viņu redžējis iepriekš. Bet kur?

Es aizdomājos un sāku rakņāties atmiņās. Atmiņās bija vien dejas, mūzika un simtiem sejas. Šķiru tās vienu aiz otras, pasākumu aiz pasākuma, tad atcerējos viņu. Tobrīd viņa likās parasta meitene. Vien ārkārtīgi skaisti gari un gaiši, nevis sarkani mati un labsirdīgs, plašs smaids lika pievērst skatienu un aizdomāties, pajautāt sev, kas tā tāda ir. Kas gan to būtu domājis, ka viņa ir lauma, kas slēpj savus spārnus un patieso būtību. Te pēkšņi kaut kur ārā atskanēja smiekli.

Es pieskrēju pie loga, bet nevienu neatradu. Taču pustumsā varēja redzēt, ka gaisā plūst gaismas josla un it kā ved kaut kur. Sekoju tai un nonācu pie mazas ar vīteņiem apaugušas koka mājiņas muižas malā starp ozoliem. Mājiņai bija vairākas durvis, un es nezināju, pa kurām lai nāk iekšā. Gaismas josla, kas nu jau gandrīz izklīda, veda uz tām durvīm, kas bija pie jumta. Taču līdz tām varēja nokļūt vien ar kāpnēm vai... lidojot. Pamēģināju parastās druvis, taču aiz tām bija vēl trīs durvis, un man nebija ne jausmas, ar kurām lai sāk. Kļuva arvien tumšāks, saulesriets jau sen nokavēts, es ne tikai nezināju, bet arī vairs lāga neredzēju, kur eju.

Pamēģināju pirmās durvis.

[izdomāts]