Lonelyness 30 - Ziemeļi
Jūra iznesa mani krastā kādā no ziemeļu ostām. Knapi varēju pakustēt, jo biju ūdenī nosalis. Atguvos ne uzreiz, kliboju, jūras sāļš ūdens un straume bija izšķīdinājuši un ieplēsuši drēbes. Kad atgriezās dzirde, sadzirdēju dūdu skaņas. Sākumā domāju, ka man rādas, bet pēc tam sapratu, ka tiešām kāds tuvumā spēlē. Nodomāju, ka glābēja, un priecīgs gāju gar krastu skaņai sekodams. Ieraudzīdams viņas tēlu jūras malā, sāku atgūties ātrāk, pārvietojos gandrīz jau skriešus. Kad pieskrēju klāt, viņa pagriezās. Tā bija glābējas māsa.

Viņa mani aizveda pie sevis, uzšuva jaunu apģērbu no linu auduma un pabaroja.
- "Tu ļoti labi gatavo," teicu es. "Kad būšu mājās, man pietrūks šīs maltītes. Tur man pat nav šķīvja un galda, uz kā ēst. Ēdu no kāpostlapām vai koka bļodas."
Viņa izmazgāja manis iztukšoto šķīvi un pasniedza man: "Ņem līdzi par piemiņu." Es sapratu, ka droši vien vairs nesatikšu viņu un tāpēc šķīvi paņēmu. Tas bija izrotāts ar vīteņu zīmējumiem. "Galdu arī vari ņemt, ja vien vari aiznest. Man šeit gribas citādu galdu. Kad atgriezīšos, došos pie galdnieka.
Es paskatījos apkārt, galdu virtuvītē netrūka. - "Manuprāt tev jau ir gana mantu. Var būt tomēr atteikties no šīs domas?"
Glābējas māsa uzvilkās: - Tu domā, ka zini visu labāk par visiem, vai ne?! Mani tracina šādi cilvēki!"
- "Es tikai gribēju izteikt savu viedokli un uzturēt sarunu. Nepārtraukti visu apstiprināt būtu bijis varen garlaicīgi."
Es sapratu, ka māsa viņai ir pārstāstījusi kaut ko no mana pasaules redzējuma, taču tas varēja arī tā nebūt. Glābējas māsa vienkārši varēja būt dusmīga uz mani par to, ka izvēlējos tieši glābeju. Tiesa gan, tagad tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo tas nu ir pagātnē un es te esmu vienīgi, lai pieliktu tam punktu savā apziņā.

Tad viņa atvēra skapi, izvilka no tā ārā sava vecātēva vijoli un parādīja man: "Ja tev ir garlaicīgi, tad uzspēlē." Viņa iemācīja man vairākas melodijas.

Kas ar mūziku, tam arī ceļš. Pienāca laiks doties mums abiem katram uz savu pusi. Es devos uz mājām.

[izdomāts]