Lonelyness 26 - Ceļā
Ceļš garš, bet diena laba - saulaina, silta. Piestājām pie kādām ūdensdzirnavām, lai padzirdinātu un atpūtinātu zirgus. Dzirnavnieks piedāvāja šorīt cepto maizi. Smaržoja tā, ka nebija iespējams atteikties. Kukulis liels - pietika gan mums, gan zirgiem pa gabaliņam. Aizgājām aiz slūžām, kur nav krītošā ūdens trokšņa. Upīte tecēja gar smilšakmens klinti. Radās doma kaut ko uz tās uzskricelēt, bet roka necēlās, redzot, ka vējš un lietus laika gaitā tā vai tā gandrīz līdz pēdējam jau ir izdzēsis tos uzrakstus, ko ļaudis bija atstājuši tumsas un juku laikos - pirms tautas lielās pārcelšanas uz lielpilsētu. Neskarta tā klints bija brīnumkrāšņa - tā ietvēra sevī mūžību. Glābēja paņēma maizes gabalu un sāka ēst, pa priekšu noplēšot no apakšas kļavulapu. Es notiesāju ar visu kļavulapu. Glābējas noplēsto kļavas lapiņu aiznesa straume.
Pagājām vēl gabaliņu, līdz sadzirdējām bungu rībināšanu. Sekojot skaņai, nonācām vietā, kur bija apmetušies ceļotāji - ļaudis, kas dzīvoja tāpat kā sensenos laikos īsi pēc pēdējiem lieliem plūdiem. Toreiz latvieši bija vēl vendi - klejotāji, kas ceļoja kājām, ģērbās zvēru ādās un atļāvās ēst gaļu. Pļavu roboja zemnīcas, bet gaisu tajā piepildīja ugunskuru dūmi. Uz iesma tika griezta mežacūka, kaut kur tika kūpinātas zivis. Mēs piegājām pie vienas no zemnīcām. Īpašnieks laipni aicināja iekšā apskatīt. Tā bija varen līdzīga tai, kurā es dzīvoju savā mežā - vienkārša un šaura. Tikai vēl zemākiem griestiem nekā man, tāpēc ejot ārā, es apdauzīju galvu.
Gābēja teica: "Es nu gan tādā nedzīvotu," kas mani neiepriecināja. Es vēl viņai neaprakstīju, kāds bija mans miteklis. Tagad arī neuzdrošinātos. Būs jādomā, kur lai izmitinu viņu, kad būsim klāt.
[izdomāts]
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: