Lonelyness 16 - Nāves akmeņi
Basas kājas uzkāpa bruģakmeņiem, ķermenī ieplūda vēsums, kaut kur jumtu smailēs atspīdēja saule, taču lejā bija tumšs, vien skatlogos gaismas. Nedzīvie ar košām lupatām apkārti cilvēku tēli skatījās aklām acīm uz garāmgājējiem, kuri neskatījās it nekur, kā tikai uz ciparu izkārtnēm ar procentu zīmi un dzelteniem uzrakstiem "Atlaides" un "Akcija". Apkārtesošo troksni cilvēki papildināja ar dīvainiem skanīgajiem ausu aizbāžņiem, tāpēc manus izmisīgos centienus pajautāt, kur ir slimnīca, neuzklausīja it neviens. Vien kāds nedzirdīgs vīrs izstiepa roku, norādot virzienu, un grūti izrunāja, ka pāri Daugavai.

Izdevās atrast slimnīcu, beidzot sajutu tēva brāļa klātbūtni, nu jau zināju, kur tālāk iet. Izgāju cauri pelējuma smakai, baltajiem halātiem un daudzām durvīm, līdz sastapu, gribēju jau sveicināt, bet mani pārtrauca viena no mūķenēm:
- Šeit nedrīkst ienākt bez maiņas apaviem.
Apskatījos uz savām basām un netīrām kājām un atteicu:
- Neuztraucaties, ar mani viss būs kārtībā.
Viņa nedaudz apmulsa, jo viņai nemaz prātā nebija par mani rūpēties, bet to jautājumu tiešām tādā veidā varēja pārprast, tad pamanīja, ka es nāku pie tēvoča, un, zinot, cik ir nopietni un par slimnīcas nolaidību, likās mierā un aizgāja.

Tēvoci vairs nekas nevar glābt. Vien laba vēlējumi un brīnums. Atnesu viņam siera gabalu no dzimtās puses. Traki ciets bija jāvāra un traki daudz sāls bija iekšā jāieliek, lai nesabojājas pa ceļam. Bet šķiet, ka viss bija kārtībā. Pat neskatoties uz peldi dainu upē. Runājāmies, skatījos pa logu un ieraudzīju baznīcu. Tās tornis nepārprotami rādīja virzienā uz augšu, kā tāds kuģis, kas grasās doties kaut kur augstāk par zilajām debesīm. Tas vienmēr mani vilināja.

[izdomāts]