Lonelyness 22 - Māsas dūdinieces
- "Pagaidi, ir atnākusi mana māsa, iešu apsveicināties." Viņa aizskrēja uz durvju pusi, pa kurām iekšā ienāca dūdiniece, kuru pazinu iepriekš, no laikiem, kad vēl dzīvoju lielpilsētā. Man kādreiz šķita, ka patiku viņai. Vismaz dienā, kad pirmo reizi dejojām un iepazināmies. Bet kaut kas sirdī man lika domāt, ka viņai nevar uzticēties, un neļāvos jūtām. Un tagad viņas, izrādās, ir māsas...

Nav svarīgi. Man ir attaisnojums, kāpēc izvēlos tieši glābēju. Saprotu, ka arī viņa var būt tikai ilūzija. Bet ja es domāšu, ka viss ir tikai ilūzija, tā arī neatradīšu īstenību.

Nakts ir klāt, visi dodas mājup. Drīz zāļu diena un nakts, ir labi jāizguļas.

- "Es gribu tevi satikt vēlreiz," apskāvu un teicu viņai.
- "Droši. Jāņu naktī atnāc uz jūras meža sētām."
- "Nevarēšu, man jādzied citur, es apsolīju."
- "Nodziedi un atnāc vismaz sagaidīt saullēktu."

[izdomāts. pārtaisīju Lonelyness 15]