Lonelyness 23 - Pirmā baznīca
Šogad sagaidīšu vasaras saulgriežus kādā lībiešu ciematā. Biju apsolījis dziedāt. Pēc ilga ceļa nonācu līdz Daugavai. Pretējā krastā baznīca, pirmā kristiešu ēka šajā zemes malā. Dīvaini, bet ar jaunās mūžības sākumu daudzi pagānu svētki tiek svinēti baznīcu pagalmā. Protams, banzīcas tika celtas svētvietās, pie svētajiem kokiem. Tiesa gan, ozolu audzīte tur ir pavisam jauna, vien vecas chronikas un baznīcas senlaicīgums liecina par šīs vietas iespējamo varenību. Ir gan vēl viens veids, kā pārbaudīt - metīšos peldus pāri, ja straume nespēs mani aiznest pārāk tālu, te nu būs pierādījums! Pārpeldēju pāri, nemaz nenoguru, tūkstots gadu laikā nekas zemes dzīlēs nav mainījies un vieta joprojām dod spēku.

Ienācu iekšā dievnamā. Kādreiz tikai drupas, bet pēc tam, kad ļaudis lielpilsētā iemācījās iegūt gaismu no zemes dzīlēm, pērkonrati uz upes tiem vairs nebija vajadzīgi, aizsprosts tika nojaukts, upe palika šaurāka, baznīca tika izrakta ārā no zemes un atjaunota pilnībā. Te arī sagaidīšu svētku sākumu.

Klausoties psalmus gregoriāņu dziedājumos, aizmigu, bet pirms garās nakts labāk tiešām izgulēties pa dienu. Tad pamodos aiz mūzikas ārā. Daudz jau mūzikantu bija sanākuši. Devos meklēt tos, ar kuriem kopā man bija jādzied. Tad ieraudzīju Jāņu mātes un Jāņu tēvus galdu klājam pilnu ar sieru. Nevaru paiet garām.

[izdomāts]