Picking up pieces of a broken heart [entries|friends|calendar] Toulouse-Lautrec [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Lonelyness 15 - Mans stāsts, Atdzīvinātāja [24 Aug 2011|08:55pm] Es viņai stāstīju par savām pļavām, mežu, nodomu celt tur māju, kopt dzīvniekus, nodibināt ģimeni, lielu, lielu. Viņa tik klausījās, par sevi ne vārda un turēja roku uz drānas, kas apsedza kaut ko iekš bungām. Tad viņa jautāja, kā man izdevās atbrīvoties. - "Caur Kristu," atbildēju es. "Es domāju, ar Kristus mācības palīdzību. Tā māca dzīvot pēc iespējas pieticīgāk un mīlēt visu un visus. Tā es pakāpeniski zaudēju interesi pret mantu un ērtībām." - Bet tas nav vienīgais, vai ne?. - Jā, man ir gadījies nokļūt mežā uz ilgāku laiku. Tad es atgriezos stiprāks. Tas likās satriecoši. Protams, iekš mūriem tas spēks ātri izklīst. Tad gribējās atpakaļ laukā, arvien vairāk un vairāk, līdz paņēmu kāzām iekrāto zeltu, nopirku zemesgrāmatu un pazudu. - Kāzām? Kā ar līgavu? - Nebija, tāpēc arī iztērēju. - Labi, ka iztērēji. Ja līgavas nav, tad zeltu nekrāj, nedrīkst izaicināt likteni. Krāt var spēku, prasmes, zināšanas, paša rokām darināto pūru, tikai ne zeltu. Zelts nes nelaimi. Bet ne visu zeltu tu iztērēji, zemniek. - Es var būt jau šovasar nopirkšu kādu dzīvnieku... - (pārtrauc) Ne par to zeltu es runāju. Bet par to, ko taupi, lai gredzenu darinātu. Arī tas tev nesīs nelaimi. - Es pārsteigts: "Kā tu zini? Es vēl neesmu to rādījis un stāstījis nevienam! Kas tu tāda esi?" - "Uzminēju. Es esmu Atdzīvinātāja, es atgriežu cilvēkus atpakaļ pie dzīvības. Neļauju viņiem iet to ceļu, kas noved viņus pie nāves." - Es saprotu mājienu: "Es zinu, ka turp, kur eju tagad, mani gaida briesmas. Bet es nevaru apstāties. Es nevaru turpināt dzīvot viens!" Es paņemu viņu aiz rokas un ieskatos acīs. - Viņa saprot mājienu, bet izrauj roku: "Kopā ar tevi es neiešu. Mans liktenis ir tikai viens bērns. Var būt divi vai trīs. Un vīrietis, kas mani iemīlēs arī tad, ja pilnīgi nesapratīs manu dzīves ceļu, taču kaut pakāpeniski, bet atteiksies no vecā dzīves ceļa manis dēļ." - "Jums sievietēm ir vieglāk. Mēs, vīrieši, jūs mīlam tik dēļ jūsu skaistuma. Mums ir vienalga, kādas lupatas jūs nēsājat, kas jums pieder un ar ko nodarbojaties. Bet mums, vīriešiem, lai pievērstu sev sievietes uzmanību, ir vajadzīga manta un stāvoklis sabiedrībā." - "Nav pilnīga taisnība. Manta un slava jums ir nepieciešama tik tāl, cik tāl jums nav nekā cita. Bet laba veselība ir vislabākā tava manta. Un laba, skaidra sirds liks spīdēt spožāk par jebkuru zvaigzni. Arī tu vari izmainīt cilvēkus, bet apjēdz līdz galam, ka esi stiprs, un ka visi koki mežā, katrs zāles stiebrs pļāvā un katra upe un ezers ir tavā pusē." - "Es negribu nevienu izmainīt ar spēku. Es gribu, lai cilvēki paši mainās, paši aug." - "Koki mežā paši aug, taču viņiem ir vajadzīga niecīga daļa saules gaismas, lai barotos un zinātu virzienu, kurā ir jāstiepjas. Esi arī tu gaisma. Tā tu liksi cilvēkiem, kas tevi ieraudzīs, pašiem mainīties un kādu dienu vairs nebūsi viens." Satumst, mākoņi nakts tumsā iedzelteni, gaiss sāka palikt smagāks, kaut kur dzirdama vienmērīga dūkoņa, atdzīvinātāja jau labu laiku kā izgaisusi. [izdomāts] post comment

"Man nav vīra" 3 [24 Aug 2011|10:10am] Krievu valodā arī izlēca šis tas interesants: "Пелагия и красный петух": - У меня нет мужа. "Я монахиня", хотела она добавить, но как докажешь? - Плохо, - поцокал языком бек. - Старая девка уже, а мужа нет. Потому что совсем тощая. Но жениться все равно надо. Пусть тебе отец жениха найдет. - У меня нет отца. - Брат пускай найдет. - И брата нет. [...] - выдам замуж. За Курбана, у него жена померла. Или за Эльдара, у него жена совсем плохая, болеет, ему вторая нужна. Успокойся, женщина, чего тебе бояться? Но Полина Андреевна не успокоилась. Во-первых, замуж выходить ей было никак нельзя, монашеский обет не позволял. [...] - Поль, я вообще не понимаю, зачем тебе быть монашкой? Ладно бы еще уродина какая-нибудь была, а ты же просто красавица, честное слово. Это, наверно, из-за несчастной любви, да? [...] -------------------------------------- Otrs, ko izdeva, ir: Передача: "Входите! Я покажу Вам дверь!" (Омск) с участием доктора Торсунова Олега Геннадьевича. http://zvukived.ru. http://rutube.ru/tracks/2067923.html?v=b491b3fc6c30bf9ba506b712209e4a8f Par sievietes un vīrieša dabu. post comment

"Man nav vīra" 2 [24 Aug 2011|12:48am] Iedomājos pameklēt nosapņoto semināra nosaukumu "Man nav vīra" angļu valodā. Izdevās atrast šo "No Husband, No Problem for Women in “Staking Her Claim”". Wyoming-based historian and writer Marcia Meredith Hensley offers a radically different vision of the homesteader: a single woman, unmarried either due to lack of interest or opportunity, traveling by train out to the West in the early 1900’s, and taking up claims in Colorado, Montana, Utah, and other western states. Tas jau ir interesantāk nekā gadījums, par kuru bija rakstīts Bībelē. Bet vientuļās lauksaimnieces... hmm... daudzām vajadzēja algot vīriešus smagam darbam... bija nepieciešams daudz finanšu, tāpēc piestrādāja citur... adoptēti radinieku bērni... Vēl labs ir šeit, bet palikšu pie homesteader women. post comment

Lonelyness 14 - Dainu upe [24 Aug 2011|12:15am] - Labi dziedi, zemniek! - (Es klusēju, skatīdamies te uz viņas acīm, te uz viņas saktu.) - Tā ir dainu upe, kurā tu tikko izmazgājies. Daudzi ir peldējušies tanī jau kopš mazotnes. Taču tevi te redzu pirmo reizi. No kurienes tu nāc, un uz kurieni dodies? - Dodos tur, no kurienes savulaik atnācu. Bet tikai uz īsu brīdi - uzdziedāt. Tad atkal došos atpakaļ uz to vietu, kur man jābūt. - Kas tā ir par vietu, kur tev jābūt? - Tur, kur es varu vienkārši būt - netraucēti, es, pats, pēc savas sirdsapziņas, bez centieniem izmainīt visu un visus, bez cīņas pret tiem, kas grib mainīt mani. - Vienkārši būt... Es arī vienmēr gribēju vienkārši būt. Man tas patīk. Es došos tev līdzi. - Man tāls ceļš ejams, un es eju kājām. - Tas nekas. Man patīk iet kājām. Ejam, bet tu man pastāsti vairāk par sevi. [izdomāts] post comment

Lonelyness 13 - Saucējas balss [19 Aug 2011|08:12pm] Meža takas atkal ved mani uz lielpilsētu. Drīz zāļu diena, būs daudz ļaudis jāsatiek. Pēkšņi sadzirdu mežā saucējas balsi dainas dziedam. Eju uz skaņu, bet nevaru panākt. Mežā tumšs, nevar redzēt lāga, tik tālumā, šķiet, cauri simtgadīgo priežu biezajiem zariem izlaužas kāds saules stars, no kurienes it kā arī nāk skaņa. Skrienu tur cauri avenājiem, bet kad atskrienu, nav saules stara, bet balss sauc kaut kur citur tālumā, kur arī saules stars no jauna laužas. Sapratu, ka burvība te ir kaut kāda un ir jāpiedomā. Tiklīdz saucēja atkal iesaucās, sāku locīt līdzi, vienlaicīgi gāju klāt gaismai. Un, brīnums, gaisma un dziesma vairs nebēga, bet vējš priežu zaros skanīgi vilka mums līdzi. Tā, saucējai līdzi locīdams, izgāju, kur gaisma lauzās. Tur tecēja mazs strautiņš, saucēju nevarēja redzēt, tā pārstāja dziedāt. Es piegāju pie strauta, pasmēlu ūdeni lai padzertos un nomazgātu seju. Uzšļakstīju strauta ūdeni sejai, atvēru acis un ieraugu saucēju strauta pretējā krastā. Viņai bija gari zelta mati, vienkārši vilnas svārki un nebalināts linu krekls, sakta, pie jostas piesietas bungas, bet otrādi, tā kā grozs, un tajās bija kas apslēpts. Pelēkas un lielas acis uzmanīgi mani izvērtēja un izpētīja, tad viņa uzsmaidīja, acīmredzot atzīdama mani par labu esam, un viņai smaidot tā vieta vēl vairāk pielējās ar gaismu, jo tik neatkārtojami spožs bija viņas smaids. Tad viņa iesmējās un aizskrēja. "Pagaidi!" es knapi paguvu iekliegties, paņēmu ieskrējienu un lecu pāri strautam, lai dzītos pakaļ. Lecot pāri, strauts it kā kļuva plašāks, gluži upe, vai arī es kļuvu mazāks un iekritu ūdenī. Zem ūdens, dīvaini, skan dainas daudzbalsīgi dziedātas, negribas pat ārā līst, bet jāievelk elpa. Slapjšs izrāpos ārā pretējā krastā, aizmirsu par saucēju, sāku vilkt nost kreklu, lai no tā izspiestu ārā ūdeni. Kad novilku un jau griezu ārā ūdeni, pēkšņi atkal sadzirdēju saucēju smejamies. Viņa stāvēja krastā, no kura lecu. Krekls pēkšņi kļuva sauss, it kā uzņemdams ūdeni sevī, tāpat arī es viss. Tas ūdens bija īpašs, taču man nebija zināmas tā īpašības un es nevarēju saprast sajūtu, ko tas piešķīra. Kamēr vilku kreklu atpakaļ mugurā, saucēja atkal nu pazudusi. Tad pēkšņi man tieši aiz muguras viņa ierunājās. [izdomāts] post comment

To think about the others... [01 Aug 2011|02:33pm] I often go to the countryside to pick up some home made food as it has no chemicals therefore is better for health. When I get home I take it out to eat it. Then I think about my family. I'd rather give everything to them rather than staying healthy myself and watching them die of cancer, blood vessel or heart or other deseases. But they never appreciate food like that and never think about difference in food and consequences of consuming one or another product. Sometimes I find stuff brought by me and left for them rotten, since nobody even touched it. This is when I feel, like I've lost a fight to some evil forces or so. Then I think of God and nature - a great father and mother in heaven. I imagine myself in their place and that I have a child like me - devoted and faithful. I take care about this child and give him the best that I have - best food and clean water. And what would I do if this child would give all that to somebody else who ignores me? This is the point, when I understand, that it's ok that I eat all by myself. post comment

Conversatins with God 012 [31 Jul 2011|12:07pm] - Ak Dievs, viņas sirds ir salauzta - jūtas tanī ir blāvas. Lūdzu, taisi viņai un dāvā jaunu sirdi. - Tas prasīs laiku. Turklāt, uz to man tiešām būs jāpaņēm viņas sirds pie sevis debesīs un viņa zaudēs jūtas pret tevi pavisam, paliks vien dziņas un prāts. - Tas nekas. Es pārcietīšu. Es gribu, lai viņa būtu priekpilna un laimīga. Pat ja tas nozīmē, ka šķirsimies. - Labi, es darīšu tā. Bet nevaino mani, ja jauna sirds nespēs tevi pieņemt. Ir lietas, kas jums cilvēkos ir pēc manas līdzības, tāpēc nespēju tās ietekmēt, lai kāda būtu mana vara. post comment

Dream [31 Jul 2011|11:38am] Sapnī redzēju daudz kūkas un tortes, un esmu cilvēku sabiedrībā, visi kaut ko liek uz galda un sagatavo ēšanai, arī man ir tik daudz gardumu līdzi, un tas viss notiek Rīgā, kaut kur pie jūras vai Daugavas, pa logu redzami kuteri, kuģīši, bet šķiet, mans miteklis joprojām ir netālu no ķīšezera, aviatoru kopmītnēs, un pulkstens jau ir vienpadsmit, es domāju, ka ceļš uz turieni no centra būs iespējams vienīgi kājām, pa tramvaju sliedēm, bet jūtos laimīgs un nesteidzos prom, kāda pazīstamā meitene paprasīja gabalu no manis atnestās kūkas, es steidzos nogriezt, izdaru, tad skraidu apkārt pa zāli viņu meklēdams starp daudz jo daudz cilvēkiem, bet nevaru atrast, kūkas gabaliņš rokās arvien vairāk samīcas man grūstoties starp pleciem, līdz es sāku saprast, ka man tas ir jāapēd pašam, ko arī izdaru, tad ieraugu tās meitenes paziņu, pieskrienu klāt un pasaku, lai nodod viņai ziņu, ka lai droši nāk pie manas kūkas un nogriež sev gabaliņu pati, tā ir uz galda, bet man ir jādodas. post comment

"Man nav vīra" 1 [25 Jul 2011|08:45pm] Redzēju sapnī kādu sievieti, kas šķirstīja semināru katalogu. Tad redzēju viņas acīm, ka viņa pievērš uzmanību semināram "Man nav vīra". Šķiet, ka viņa zvanīs un pieteiksies. Kad pamodos, iedrukāju šī semināra nosaukumu iekš google. Atradās vien citāts no jaunās derības: 15 Sieva Viņam saka: "Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt." 16 Tad Viņš tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!" 17 Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." Jēzus viņai saka: "Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, - 18 jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību." Pagaidām vēl nezinu, ko ar šo mistisko ziņu iesākt. Pirmā doma, kas ienāk prātā ir, ka šis jautājums drīz kļūs aktuāls sabiedrībā un tāpēc varētu uzrakstīt grāmatu ar skaidrojumiem Bībeles tekstiem attiecībā uz attiecībām. Grāmatu rakstīšana gan nav man pa prātam. Ja kādam ir vēlme un varēšana, tad aicinu to izdarīt manā vietā. post comment

Lonelyness 12 - Meitene no brīnumzemes ar zelta sirdi [15 Jul 2011|09:11pm] Darot lauku darbus es atcerējos pilsētas laikus un cilvēkus no tiem. Tad es atcerējos meiteni no brīnumzemes. Viņai bija zelta sirds, un to varēja redzēt kā gaismu viņas acīs. Liktenis nekad necentās savest mūs tuvāk kopā, nedz arī kāds no mums censtos to darīt, izņemot tās reizes, kad es krogā alu iedzēris lustīgs sēdos klāt spēlēt, kad nebija vairs ar ko dejot. Gadiem ejot es pieradu pie viņas, šķiet arī viņa, tāpat kā daudzi citi, pie manis. Kaut arī nebijām iepazīstināti, es zināju viņas vārdu, arī viņa manu. Kādu dienu es atnācu uz krogu ātrāk un gadījās, ka arī viņa. Neierasts klusums lika uzsākt sarunu. Es pastāstīju par nodomu aizbēgt un brīvībā nodibināt stipru ģimeni. Viņa man pastāstīja, ka ir izaugusi tādā ģimenē. Es palūdzu no viņas padomu. Viņa teica, ka jābūt labsirdīgam, bet stingram. Es teicu, ka stingrs nevarēšu būt. Beigās viņa palūdza, lai pasaku, kur dzīvošu, lai varētu man sūtīt sveicienus svētkos. Bet es vēl nezināju, kur dzīvošu. Pēkšņi, rušinot augsni, kaut kas iespīdējās un pārtrauca manas atmiņas. Es atmetu malā kapli un izcēlu ārā mazu spīdīgu priekšmetu. Notīrīju no tā smiltis. Tas bija mazs pareizticīgo krustiņš norauts no ķēdes. Man saskrēja asaras acīs. Apskatīju, Jēzum krūtīs bija izveidojies caurums. Pēkšņi iezvanījās zvans mežmalā, kur man ir pastkaste. Devos turp. Atnāca zīmīte, ka tēva brālis ir smagi sasirdzis un ir aizvests uz lielpilsētu. Es devos gatavot ceļasomu. [izdomāts] post comment

Lonelyness 11 - Back home [14 Jun 2011|03:02pm] Esmu atgriezies mājās - mežā. Ceļošanas laikā nepadarītie darbi prasa divtik lielu piepūli. Bet man vienalga - es tos daru, lai būtu vieglāk gaidīt. Gaidīt brīdi, kad pie manis nejauši ieradīsies kāda nepazīstama svešiniece, kas tāpat kā es cenšas mežā atrast to, par ko neizdevās piepildīt cerības pilsētā. [izdomāts] post comment

Lonelyness 10 - Lost in past [29 May 2011|04:29pm] Pietuvojos zvejnieku apmetnei. Viņi svinēja Usiņus, skanēja mūzika, bija dejas. Tāpat kā toreiz, lielajā dienā. Es domāju par to, ka atkal satikšu princesi, atkal dejošu ar viņu, gūšu labvēlību un apskāvienus, sirdī valdīja satraukums. Tad es paskatījos uz leju. Manas kājas aizskāra jūras vilnis, un es ieraudzīju savas sejas atspulgu. Domājot par jauno princesi un vienlaicīgi skatoties savā atspulgā es ieraudzīju savu vecumu. Manu seju klāja pamatīga bārda. Es, nedomājot, paķēru sašķeltu asu akmeni un, apklājot seju ar jūras putām, noskuvu to. Sāļš jūras ūdens koda sejā. Bet es izskatījos jaunāks, man šķita, nu es varēju doties. Es pienācu un ieraudzīju viņu, apsēdos pie pusdienu galda, princeses brālis, nejautājot, kas esmu, norīkoja, lai mani pabaro. Viņam blakus sēdēja princese, taču viņas skatiens skrēja man garām. Te es biju, viņas acu priekšā, bet viņa mani nemanīja. Es nevarēju uzdrīkstēties viņu uzrunāt, viņa taču ir princese. Vēlāk visi izklīda. Princese bija palikusi viena pati. Es centos turēties viņas tuvumā, var būt viņa mani atcerēsies. Viņai bija garlaicīgi, viņa sauca savu brāli, savu māti, neviens neatsaucās. Es saucu domās viņas vārdu, teicu, ka te es esmu, tavs puisītis, tu teici, lai nāku vēl, es atnācu, bet viņas dvēsele mani nedzirdēja. Jūrmalas vējš bija izklīdinājis atmiņas par mani. Man bija sajūta, it kā manis tanī vietā nemaz nav, ka esmu rēgs vai arī ka tās lieldienas bija tikai sapnis. Man nevajadzēja doties šurp atkal. Labāk es būtu atgriezies mājās strādāt tikai ar atmiņām par lielo dienu. Man pietiktu iedvesmas vairākiem gadiem. Bet tagad esmu to pazaudējis. Es sagaidīju, kad saule sāks aust un devos tai pretī. Kaut kur tur ir manas mājas. [izdomāts] post comment

Lonelyness 9 - Virziena maiņa [28 May 2011|02:02pm] Ejot atpakaļ gar jūras krastu dzirdēju divus plostniekus runājam, ka zvejnieki esot piestājuši vietā, kur trejas upes ietek jūriņā. Devos uz dienvidiem. [izdomāts] post comment

Lonelyness 8 - Stipras rokas [15 May 2011|02:05pm] Mēs apēdām maizi, tad sēdējām kādu laiku klusu. Es paņēmu ģitāru, nodziedāju dziesmu. Tad dziedāja viņa. Tad atkal es. No jauna pienāca viņas kārta dziedāt, bet viņa klusēja un tikai skatījās uz mani tā stingri, ar klusu pārmetumu cerībā, ka es bez vārdiem sapratīšu, ko viņa domā. Es nesapratu, negribēju saprast. Tad viņa neizturēja un pateica: "Man vairs nav no kā cept maizi. Tavi milti ir beigušies." Es paskatījos uz savām rokām. Tās beidzot ir spēcīgākas kā jebkad un, šķiet, var paveikt jebko. Tikai laika ritumu nevar ne apgriezt, nedz arī apturēt, pat palēlilnāt nē. Es nolaidu rokas, piecēlos kājās, paņēmu iztukšotu maisu un izgāju ārā no mājas. Ūsiņdiena tuvojās - vajadzēja atgriezties mājās, manā saimniecībā, sākt stādīt un sēt. Priekšā bija trīs dienu gājiens atpakaļ, tāpēc nekavējos un pat neatskatījos. [izdomāts] post comment

Lonelyness 7 - Neizlēmība [20 Apr 2011|12:34pm] Biju jau pusceļā līdz mājvietai. Sirdī vēl bija jūtas no dejām ar zvejnieku princesi. Sniegs jau vairs nav nekur manīts un ledus uz upēm arī. Tad es apstājos un skriešus devos atpakaļ pie zvejniekiem. Nezinu, no kurienes man ir spēks tā ceļot. Nonācu atpakaļ jūras krastā rītausmas brīdī un apstājoties nokritu uz cēliem. Jūras viļņi skaloja man ceļgalus. Zvejnieki jau bija aizdevušies jūrā. Tie laiki, kad sievietes palika krastā, jau sen ir pagātnē. Visi ir kopā. Tikai es viens. Pēkšņi no aizmugures sadzirdēju balsi: "Esmu izcepusi maizi no tiem miltiem, ko man iedevi. Vai neienāksi ciemos nogaršot?" teica viņa un sāka smieties. Tā bija medniece. Pirms toreiz viņa aizgāja, es biju samalis un dāvājis viņai miltus no kviešu graudiem, ko biju pats izaudzējis. Cik dīvaini. Tagad, kad biju meklējis jau kaut ko citu, es nejauši atkal atrodu viņu. "Es dzīvoju nedaudz uz ziemeļiem. Ja ir brīvs laiks, ienāc uz kādu maizes riku," viņa teica, pagriezās un sāka iet. Es piecēlos kājās un sekoju viņai. [izdomāts] 2 comments|post comment

Dziesmas [08 Apr 2011|02:29pm] Kā pusaudzis... klausos vienu un to pašu dziesmu atkal un atkal. Kas notiek ar mani? post comment

Lonelyness 6 - Zvejnieku princese [28 Mar 2011|12:29pm] Ceļš atveda pie jūras. Tālumā sadzirdēju mūziku un saredzēju gaismu. Pienācu tuvāk - tas bija kāds zvejnieku ciemats, kur svinēja Lielo dienu. Viņi dziedāja kādā man nezināmā valodā. Pienācu tuvāk, kur mani sastapa sargi ar jautājumiem, kas esmu un kāpēc nāku. Uz šo jautājumu es nevarēju atbildēt, jo nācu tāpat. Gribēju jau pagriezties un doties prom, bet kāda no citiem viesiem paņēma mani aiz rokas un sveicinādama ievilka mani iekšā. Sargi to atzina par labu esam un likās mierā. Mani viesmīlīgi uzņēma un pabaroja. Neatteicos, jo nebiju ēdis jau vairākas dienas. Tā silti palika ap sirdi ar visām tām dziesmām. Nakts bija klāt, ļaudis pamazām gāja mājās, arī es pamazām sāku atcerēties par savu ceļu uz nekurieni. Bet pēkšņi pati zvejnieku princese pasniedza man pretim savu roku, aicinot dejot. Es paņēmu viņas roku, mēs dejojām, un es aizmirsu par visu. Visi lāsti, kas pār mani jebkad tika uzlikti, izklīda kā zibens un pērkona pārbiedēts vārnu bars. Dvēsele kļuva brīva un viegla. Es varēju nu doties mājās un turpināt dzīvot tālāk kā no jauna. [izdomāts] post comment

Known Subject [21 Mar 2011|05:38pm] Only know I understood, that the electronic letters she sent me were sent to the list of recipients. And I thought she was writing me. How pathetic. post comment

Lonelyness 5 - Nevaru samierināties [21 Mar 2011|11:55am] Gavēņa laiks. Katru dienu ceļos no rīta un iznāku ārā no būdas, mednieces kāju pēdas joprojām ir sniegā - nedz vējš, nedz saule tās vēl nav izdzēsusi. Nesnieg vairs arī jau sen. Skatos tanīs pēdās, kas aiziet tālumā. Vienu rītu neizturu un metos pakaļ. Gāju vairākas dienas un naktis. Naktīs mēness likās spožāks un tuvāks kā parasti - pēdas varēja saskatīt arī tumsā. Taču vakar, kad man likās, ka drīz jau panākšu, sāka snigt. Drudžaini sāku skriet, bet pēdas arvien vairāk zuda zem sniega. Beigās slaucīju svaigo sniegu nost ar plaukstām, lai saskatītu, kurp ved pēdas. Izgāju līdz ceļam. Te es vairs nezināju, kurp viņa devās, vai pa labi, vai pa kreisi - ceļš bija pārāk izbraukāts un izstaigāts. Es nezināju, kur atrodos. Spēki bija gandrīz izsīkuši. Kaut kur tālumā dega ciemata gaismas. Devos to virzienā pa ceļu. [izdomāts] post comment

Known Subject [18 Mar 2011|03:57pm] Iegāju iekš facebook. Viņa, kas ir ļoti jauna, kas pārstāja interesēties par mani pārāk ātri un ar kuru man nekad nav izdevies izveidot saraksti, lai kā es centos, ir kaut ko posted on your wall. Sirds apstājās, jo viņa man joprojām interesē. Ar nepacietību metos skatīties, cerēdams, ka būs kaut kas, par ko aprunāties. A new fortune cookie has been delivered! Click the cookie to... Kārtējā vilšanās... post comment

navigation [ viewing | 40 entries back ] [ go | earlier/later ]