Toulouse-Lautrec ([info]gentle) rakstīja,
@ 2011-04-20 12:34:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Lonelyness 7 - Neizlēmība
Biju jau pusceļā līdz mājvietai. Sirdī vēl bija jūtas no dejām ar zvejnieku princesi. Sniegs jau vairs nav nekur manīts un ledus uz upēm arī. Tad es apstājos un skriešus devos atpakaļ pie zvejniekiem. Nezinu, no kurienes man ir spēks tā ceļot.

Nonācu atpakaļ jūras krastā rītausmas brīdī un apstājoties nokritu uz cēliem. Jūras viļņi skaloja man ceļgalus. Zvejnieki jau bija aizdevušies jūrā. Tie laiki, kad sievietes palika krastā, jau sen ir pagātnē. Visi ir kopā. Tikai es viens.

Pēkšņi no aizmugures sadzirdēju balsi:
"Esmu izcepusi maizi no tiem miltiem, ko man iedevi. Vai neienāksi ciemos nogaršot?" teica viņa un sāka smieties. Tā bija medniece. Pirms toreiz viņa aizgāja, es biju samalis un dāvājis viņai miltus no kviešu graudiem, ko biju pats izaudzējis.

Cik dīvaini. Tagad, kad biju meklējis jau kaut ko citu, es nejauši atkal atrodu viņu.

"Es dzīvoju nedaudz uz ziemeļiem. Ja ir brīvs laiks, ienāc uz kādu maizes riku," viņa teica, pagriezās un sāka iet. Es piecēlos kājās un sekoju viņai.

[izdomāts]


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?