Lonelyness 10 - Lost in past
Pietuvojos zvejnieku apmetnei. Viņi svinēja Usiņus, skanēja mūzika, bija dejas. Tāpat kā toreiz, lielajā dienā. Es domāju par to, ka atkal satikšu princesi, atkal dejošu ar viņu, gūšu labvēlību un apskāvienus, sirdī valdīja satraukums.

Tad es paskatījos uz leju. Manas kājas aizskāra jūras vilnis, un es ieraudzīju savas sejas atspulgu. Domājot par jauno princesi un vienlaicīgi skatoties savā atspulgā es ieraudzīju savu vecumu. Manu seju klāja pamatīga bārda. Es, nedomājot, paķēru sašķeltu asu akmeni un, apklājot seju ar jūras putām, noskuvu to. Sāļš jūras ūdens koda sejā. Bet es izskatījos jaunāks, man šķita, nu es varēju doties.

Es pienācu un ieraudzīju viņu, apsēdos pie pusdienu galda, princeses brālis, nejautājot, kas esmu, norīkoja, lai mani pabaro. Viņam blakus sēdēja princese, taču viņas skatiens skrēja man garām. Te es biju, viņas acu priekšā, bet viņa mani nemanīja. Es nevarēju uzdrīkstēties viņu uzrunāt, viņa taču ir princese.

Vēlāk visi izklīda. Princese bija palikusi viena pati. Es centos turēties viņas tuvumā, var būt viņa mani atcerēsies. Viņai bija garlaicīgi, viņa sauca savu brāli, savu māti, neviens neatsaucās. Es saucu domās viņas vārdu, teicu, ka te es esmu, tavs puisītis, tu teici, lai nāku vēl, es atnācu, bet viņas dvēsele mani nedzirdēja. Jūrmalas vējš bija izklīdinājis atmiņas par mani. Man bija sajūta, it kā manis tanī vietā nemaz nav, ka esmu rēgs vai arī ka tās lieldienas bija tikai sapnis.

Man nevajadzēja doties šurp atkal. Labāk es būtu atgriezies mājās strādāt tikai ar atmiņām par lielo dienu. Man pietiktu iedvesmas vairākiem gadiem. Bet tagad esmu to pazaudējis.

Es sagaidīju, kad saule sāks aust un devos tai pretī. Kaut kur tur ir manas mājas.

[izdomāts]