Raksts par reliģiju Satori.lv izmanto šauru un politizētu reliģijas jēdzienu. Reliģija, kā to apraksta un pret ko iestājas autors, ir aiz garīgas prakses maskēti  politiskie priekšnosacījumi. Bet ironiskā kārtā, šāds raksts, kas noteiktu ideālu vārdā ir 'pret' tādu reliģiju, veido un papildina noteiktu reliģijas politikas diskursu. Reliģijas politika ir saistoša tiem, kas savu mērķu sasniegšanai izmanto cilvēku, sociālo grupu, populāciju reliģiozitāti. Raksts šajā kontekstā atspoguļo to šīs politikas spektra pusi, kam pretējs ir reliģiskais fundamentālisms. Arī raksta autors izmanto reliģiozitāti, lai advancētu sev raksturīgus uzskatus un noteiktus politiskus mērķus.
Šāds reliģijas skatījums saistībā ar cilvēktiesībām, protams, rietumu izpratnē, ir neizbēgami etnocentrisks. Cilvēktiesības ir nesaraujami saistītas ar tādiem jēdzieniem kā cilvēks, persona, sabiedrība. Šie jēdzieni ir kulturāli relatīvi. Runāt par bērnu tiesībām it īpaši un ar tik plašu tvērienu, aptverot dāžādas kultūras un sabiedrības zem esencializētas reliģijas izpratnes, nozīmē ignorēt sociālkulturālo daudzveidību. Ar šo īso komentāru es vēlos pateikt, ka jautājums ir komplicētāks, ka reliģija, reliģiozitāte un garīgums nav viens un tas pats, bet cilvēktiesības un tās pavadošā sociālpolitika ir jāvērtē kritiski, nepieņemot universālu labklājības mērauklu kā objektīvu sociālo faktu.