Faktiski ir tā, ka esmu gandrīzām kropla, jo pamodusies un visu  tātad attapusi, metos dezinficēt skaistuma vārdā radušās vātis ar bagātīgu švunku ūdeņraža pārskābes, kā es bļāvu, ja jūs zinātu, labāk būtu staigājusi nedezinficēta, man pat šķiet, ka krekšņošais kaimiņš pie pastkastītes pamira šitās žēlabas dzirdēdams. Vārdsakot, dezinficēta es paliku vēl klibāka, bet drošībspēc jau vaig, kas to zina, kas tur špļāvis, kur es vakar kā laima pāri staigāju. Nulūg, bet bija traki jauki, paldies visiem iesaistītajiem. Ja kāds man vēl pastāstītu, kamdēļ es gāju tākā tramvajs, vairāk nekā stundu, nevis pa īsāko ceļu, kas visu atvieglotu, betnū, ir jau atkal jauki tie štīmīgi naksnīgie pārgājieni, to tu, saprotams, tikai nākamā dienā saproti, atad jau tu ej nodevīgos tramvajus lādēdams un tupeles spārdīdams (gar uzvarsparku es vispār, nošpļāvusies par cietiem asfaltiem,  gāju pa rasainu zāli, ko sevišķi novērtēja taksisti un dažādi citkādi vīrieši iekš auto, kuriem visiem kauko vaidzēja un vēl pakaitināt ar to lēno braukšanu līdzām, par šito, jejbogu, es varētu kādu arī beigtu darīt, kas es kaukāda pavieglā). Tupeles es, saprotams, savācu, pārāk labs ķēriens tomēr un glītas jau arī, ko var darīt, ka viņām 37taiz izmērs, bet man 38tais,  tājau nebija, ka konteinerā, uz vāka konteineram, tur sviedu, pavisam pie mājas, šorīt pervim djelom, savācu, zinkā, vajag jau lietām parādīt, kāda dzīve viņām būtu bez tevis, pēc mēneša aizies kā mīļās, nulabi, tad jau vairs nevaidzēs, nu, nākamsezon.